patika mīļvārdiņš “zaķītis”, bet pārējais nelikās uzmanības vērts. Kā parasti, Džosijas vienīgā vēlēšanās bija tikt projām, pirms atgriežas audžumāsas un pārņem visu māju. Viņu radītais troksnis un izvirzītās prasības kontrolēja māju, tēvu, visu. Reizēm šķita, ka audžumāsas ar savu klātbūtni pārņem visu pasauli.
Tagad Džoslina ielūkojās rokaspulkstenī. Līdz Remzija Makdauela atbraukšanai bija atlikušas vairākas stundas, bet viņa gribēja aplūkot māju un laikus sagatavoties. Viņa bija iegādājusies kleitu, kas likās ideāli piemērota vakariņām senā namā.
“Manā namā,” viņa nodomāja un uzsmaidīja muižai.
Trešā nodaļa
Ljūks noraudzījās, kā viņa – jaunā Edilīnas muižas īpašniece – iznāk no mājas un dodas pāri pagalmam, lai apsēstos blakus Sārai. Viņš saprata, kāpēc sieviete tā rīkojas. Sāra pievilka cilvēkus kā magnēts, un tā bija jau kopš bērnības. Sāra vienmēr rūpējās par citiem un vienmēr atrada laiku, lai kādu uzklausītu. Ljūks labi zināja, ka sievietes lūdza Sārai salabot kleitas arī tādēļ, lai varētu ar viņu parunāt.
Iepriekšējā gada vasarā Ljūks kopā ar brālēniem un māsīcu – Čārliju, Remu un Sāru – ēda vakariņas Viljamsburgā, un Čārlijs ieteica Sārai izlikt pie mājas izkārtni un iekasēt naudu par visām tām stundām, ko viņa pavada, uzklausot cilvēku bēdu stāstus.
– Skolas gadi bija neciešami, – viņa toreiz teica.
– Kāds tam sakars ar skolu? – Rems iesaucās. – Vienkārši izliec izkārtni. Ljūks to izgrebs, nokrāsos vai kā citādi izrotās.
– Un tu sastādīsi līgumu un izspiedīsi no Sāras vairāk naudas, nekā viņa gada laikā nopelnīs, – Ljūks atcirta.
– Ja jūs abi šovakar plēsīsieties, es iešu projām, – Sāra viņus brīdināja. – Es gribu mierā un klusumā paēst vakariņas, nevis redzēt tēviņu sacensības. – Kad visi trīs vīrieši apklusa un izskatījās, ka viņi klusēs arī turpmāk, Sāra papurināja galvu. – Labi, dariet, kā gribat. Saplosiet viens otru gabalos, ja vēlaties. Čārlij, pasūti man vēl vienu tādu pašu dzērienu!
– Esi pārliecināta? – Čārlijs jautāja. – Tu taču nepanes alkoholu.
– Tādā gadījumā vienam no jums nāksies pieturēt manus matus, kamēr vemšu, un citam būs jāaiznes mani līdz mašīnai. Ljūks izvilka no kabatas monētu un pievērsās Remzijam. – Ja uzkritīs cipars, es pieturēšu matus. Ja uzkritīs ģerbonis, tu viņu nesīsi. Viņa ir kļuvusi pārāk smaga, lai es spētu viņu panest.
– Jūs abi esat pretīgi, – Sāra caur smiekliem atcirta.
Tagad Ljūks asināja pļaujmašīnas asmeņus uz galodas un lūkojās ārā pa nelielo apaļo logu ķieģeļu sienā. Viņš atradās vietā, kas agrāk kalpoja par stalli, bet nu lielākoties bija sabrukusi. Kad muižā dzīvoja vecais Bērtrands, tā tika uzturēta kārtībā atbilstoši Edi jaunkundzes instrukcijām, bet citas ēkas bija pamestas likteņa varā.
– Vai tu līgumā neiekļāvi ārpus muižas esošo ēku uzturēšanu? – Ljūks jautāja Remzijam. – Tu parūpējies tikai par māju, nevis par tās apkārtni?
– Vai tu centies apgalvot, ka es sastādīju tūkstoš deviņi simti četrdesmit sestā gada līgumu?
– Nu labi, tad to izdarīja tavs tētis.
– Viņam tobrīd bija viens gads.
– Lai kā arī būtu, tavs pienākums ir rūpēties par šo vietu, – Ljūks apgalvoja, kad bija atgriezies Edilīnā un ieraudzījis, kādā stāvoklī ir muižas apkārtne.
– Varbūt tev vajadzēja šeit palikt un uzraudzīt muižu, – Remzijs atcirta. – Varbūt tev nevajadzēja aizmukt uz otru pasaules galu un izdarīt tur kaut ko tik briesmīgu, ka tagad pats esi neapmierināts.
Ljūks pavēra muti, lai atbildētu, bet aprāvās.
– Ej projām. Ej uz savu birojiņu, un es par visu parūpēšos.
Jau vairāku mēnešu garumā Ljūks atjaunoja apkārtnes namus. Viņš pārbūvēja tikai daļu no staļļiem, toties izmantoja materiālus no muižas uzcelšanas laika. Izcēla no zemes vecus ķieģeļus un pat atraka aku, kas bija aizbērta ar apdedzinātiem, rokām gatavotiem ķieģeļiem no laika, kad Edilīnas muiža bija plantāciju centrs.
Atjaunošana prasīja grūtu fizisku darbu, un tobrīd Ljūkam tieši to arī vajadzēja, tāpat kā iespēju darboties vienatnē. Muižā neviens nedzīvoja, jo Bērtrands bija miris. Reizi dienā ieradās apkopēja, bet viņa bija tik veca, ka ar grūtībām spēja uzkāpt pa kāpnēm. Ieraudzījis, kā viņa nevarīgi klibo pa māju, Ljūks pārņēma mājas apkopšanu savās rokās. Viņš atnesa apkopējai lielu, mīkstu krēslu un radioaparātu un nosēdināja viņu dzīvojamā istabā. Remzijs – par Edi jaunkundzes īpašumu atbildīgais jurists – draudēja rakstīt Edi jaunkundzei vēstuli un ierosināt izlikt apkopēju no mājas. Tomēr tie nebija nopietni draudi. Remzijs un Ljūks zināja, ka vecās sievietes ģimenei nepieciešama nauda, tāpēc viņa tika paturēta amatā, bet visus viņas pienākumus pildīja Ljūks. Kad tika atvestas mēbeles, Ljūks uzraudzīja to izvietošanu. Ar vienu sestdienu, brālēniem, alu un picu pietika, lai uznestu pa kāpnēm lielāko daļu mēbeļu.
Būtībā, ja neņem vērā īrniekus, pēdējo pāris gadu laikā muižā saimniekoja Ljūks. Viņš atjaunoja jumtu un izvilka no sienas mirušu balodi. Viņš pārmūrēja arī zibens nopostītu skursteņa augšējo daļu.
Uzzinājis, ka Edi jaunkundze ir mirusi un atstājusi muižu kādai sievietei, kas to pat ne reizi nav redzējusi, Ljūks izjuta vēlmi muižu nodedzināt. Tas būtu labāk, nekā atdot to kādam, kas nespētu šo namu novērtēt.
– Varbūt viņa ir vēsturniece, – Remzijs iebilda. – Vai arhitekte, vai pat celtniecības darbu vadītāja. Mēs par viņu neko nezinām.
Ljūkam nepatika dzirdēt, ka brālēns aizstāv šo nepazīstamo sievieti, kuras rokās nonākusi ēka, ko daudzi uzskatīja par Edilīnas dvēseli. Visu savu dzīvi Ljūks bija uzklausījis runas, ka pēc Edilīnas muižas iznīcināšanas pilsēta pastāvētu ne ilgāk kā nedēļu.
Tomēr Remzijs bija tik lielā sajūsmā par jauno īpašuma mantinieci, ka Ljūkam radās nelāgas aizdomas. Kādu dienu pēc darba viņš apciemoja Tesu. Viņa atvēra durvis, bet neaicināja Ljūku iekšā.
– Kas notiek ar viņu un jauno muižas īpašnieci? – Ljūks ķērās tieši pie lietas. Nebija nepieciešams paskaidrot, kas ir “viņš”.
Tesa mīlēja runāt īsi.
– Edilīna Hārkorta nosūtīja viņam mantinieces fotogrāfiju. Viņa tajā redzama divdaļīgā peldkostīmā.
Ljūkam uzreiz viss tapa skaidrs. Pazīstot brālēnu, viņš secināja, ka Rems plāno šo sievieti aplidot. Viņš mīlēja Edilīnas muižu gandrīz tikpat stipri kā Ljūks.
– Skaidrs, – Ljūks atbildēja.
Tesa pakāpās malā un pavēra stikla durvis plašāk.
– Vai gribi alu?
– Labprāt.
Tagad mantiniece bija klāt, un Ljūks vēroja, kā viņa sēž un sarunājas ar Sāru. Viņa bija glīta, bet ne brīnumskaista, nedaudz garāka par vidusmēru. Mati izskatījās kā jau parasti vasarā – saulē pabalējušā brūnā krāsā –, un Ljūks prātoja, vai tie ir dabiski, vai arī pieredzējuši neskaitāmas stundas frizētavā.
Sieviete bija ģērbusies