paziņojums bija tieši tāds, kādu varētu gaidīt no pārdroša zēna. Tomēr, kad lūkojos uz mūsu savītajām plaukstām, tās izskatījās pēc atsevišķiem vienas zīda šķeteres pavedieniem, manējās likās baltas un smalkas, viņa – stūrainas un iedegušas, bet izmērā abas gandrīz vienādas un jauneklīgi maigas.
Kāpēc šis zēns manī modināja tādas jūtas? Viņš bija skarbs un iedomīgs, pārāk tiešs, kaut gan runāja par izlikšanos. Es viņu gandrīz nemaz nepazinu. Tomēr, sev neko neslēpjot, es biju spiesta atzīt, ka iespēja kļūt par viņa sievu man nemaz nešķiet atbaidoša. Visu mūžu es biju dzirdējusi, ka reiz man nāksies precēties ar Kastīlijai izdevīgu cilvēku. Ne reizi es neiedomājos, ka man būs iespēja pašai izvēlēties laulāto draugu, tomēr reizēm prātoju, kādu vīru man paredzējis liktenis, un loloju tādus pašus sapņus kā jebkura cita meitene. Mūsu pasaulē bija daudz vecu, tuklu karaļu; protams, mani vilināja iespēja apprecēties ar šo jauno, lepno princi.
Tomēr es negrasījos viņam to atklāt. Es nemūžam šādi nepazemotos. Fernando jau todien grasījās atgriezties savā karaļvalstī. Nav zināms, kad es viņu nākamreiz satikšu. Varbūt mēs vispār vairs nesatiksimies?
Es atrāvu roku. – Kastīlijā infantas parasti apprecas piecpadsmit gadu vecumā. Ja vēlaties atbildi, atgriezieties pēc dažiem gadiem, un es jums to sniegšu… tiklīdz lūgsiet manu roku karalim, – es piebildu, apsteigdama Fernando, kurš jau grasījās iebilst. – Nesagandēsim atlikušo laiku, ko varam pavadīt kopā. – Es pasmaidīju, cenzdamās atgaiņāt aizvainotā lepnuma pilno izteiksmi viņa sejā. – Pastaigāsimies! Jūs varētu man pastāstīt par Aragonu. Nekad neesmu tur bijusi, un es labprāt aplūkotu to ar jūsu acīm.
To dzirdot, Fernando atplauka un sāka sīki aprakstīt savu dzimteni. Mēs virzījāmies uz priekšu, un viņš sajūsminātā balsī runāja par tēva valstību, kas pletās no bagātās Veskas ziemeļos līdz debeszilajiem Valensijas ūdeņiem dienvidos. Aragona parādījās manu acu priekšā kā dzīva, un es redzēju milzīgos, robotos kalnus, kas mainīja krāsu no violetas uz zilu, ledaino Pireneju vēju šaustīti. Dziļo aizu leknajās ielejās savvaļā auga dažādi augļu koki, un tuksnesīgajās stepēs ganījās govis un aitas. Es redzēju Saragosu, mūru ieskauto galvaspilsētu Ebro upes krastā, redzēju smalkām mežģīnēm līdzīgo Alhaferijas pili un izslavētās bazilikas alabastra retablu, un tirgotāju pārpilno Barselonu, kur dzīvoja mežonīgie kataloņi, neapmierināti ar Aragonas virsvaldību. Es jutu no krabju gaļas pagatavotā sautējuma garšu, kas novēršot slimošanu, un izslavēto pata negra šķiņķi, ko pasniedza Tervelā. Uzzināju arī, cik drosmīgi aragonieši atvairījuši nepārtrauktos viltīgo franču uzbrukumus un cik gadsimtus ilgusi cīņa par varu tālajās, saules cepinātajās Sicīlijas un Neapoles valstīs.
– Reiz mēs valdījām gandrīz visos Itālijas dienvidos, – Fernando sacīja. – Mums piederēja arī Korsikas un Atēnu hercogistes. Mēs bijām Vidusjūras pavēlnieki.
Es zināju, cik tālu reiz pletusies mana dzimtā Kastīlijas un Leonas valsts, bet Fernando mani aizrāva ar šo atklāsmi par Aragonas īpašumiem tālumā, kur izmanīgi jūrasbraucēji meklēja bagātības svešās zemēs un atgriezās ar garšvielām, dārgakmeņiem un zīdu, kā arī kāroto alaunu, par ko tirgotāji maksāja veselu bagātību, lai varētu nostiprināt krāsu audumā.
– Jūs līdzināties romiešiem, – es izdvesu. – Jums ir impērija!
– Un mēs kritām tieši tāpat kā romieši. – Fernando iesmējās, atklājot spraugu starp abiem priekšzobiem, kas man šķita neizskaidrojami pievilcīga. – Mūsu mantnīca nekad nav spējusi mēroties ar mūsu godkāri, un tik tālu īpašumu uzturēšanai nepieciešama nauda. Daudz naudas. – Fernando apklusa, piepeši atguvis nopietnību. – Kopš Konstantinopole kritusi osmaņu turku rokās, neticīgie mūs apdraud daudz vairāk. Šī iekarojuma dēļ Eiropa ir neaizsargāta. Jau pirms gadsimtiem mauri šādi sāka savu uzvaras gājienu; tas varētu notikt vēlreiz. Turki izmantotu Granadu kā vārtus, gluži tāpat kā mauri reiz izmantoja Gibraltāru.
Es notrīsēju, gara acīm ieraudzījusi viņa zīmēto ainu, kurā neticīgie kā melns vilnis gāžas mums pāri. Vienlaikus mani pārņēma apbrīna par Fernando plašajām zināšanām. Nekad nebiju domājusi par liktenīgo Konstantinopoles krišanu. Reiz tā bija viena no svētākajām kristīgās pasaules pilsētām, bet nonāca osmaņu gūstā divus gadus pēc manas dzimšanas un satricināja mūsu ticību līdz pašiem pamatiem. Mans zināšanu loks aptvēra tikai Kastīlijas diženo cilvēku dzīvi, trubadūru poēmas un romantiskās alegorijas, piemēram, “Krietnas mīlestības grāmatu”. Es nekad neuzlūkoju mūsu pasauli tā, kā to darīja Fernando – tā, ka mēs bijām nevis tās kodols, bet gan daļa no veseluma. Viņā klausoties, es ļāvos jūsmai, it kā stāvētu uz galjonas klāja, kas šķeltu putainos viļņus ceļā uz neizpētītiem krastiem…
Fernando nopūtās. – Un tagad Aragonas ziemeļu robežu apdraud Francijas zirneklis Luijs Vienpadsmitais, tāpēc mēs esam spiesti uzturēt pastāvīgu armiju. Arī kareivjiem jāmaksā, turklāt vairāk, nekā spējat iedomāties. Augstmaņi atsakās sasaukt savus atkarīgos feodāļus, ja nedodam naudu, un vasaļi negrib cīnīties bez pietiekamām pārtikas devām. Mana māte prata visu kārtot labāk nekā jebkurš cits; viņa lieliski zināja, kā taupīt galma līdzekļus, lai mēs varētu… – Fernando apklusa un novērsās. – Nespēju noticēt, ka nupat par viņu runāju tā, it kā viņa jau būtu aizgājusi.
– Tas noteikti nebija tīšām, – es mierināju puisi.
Viņš uzlūkoja mani. – Ir pārāk viegli aizmirst savas sāpes, kad man blakus esat jūs.
Kādu brīdi es klusēju. Mēs bijām sasnieguši velvētās krustejas; paši to nemaz nepamanījuši, mēs divas reizes bijām apmetuši loku ap dārzu. Kad tajā iegājām, man dārzs šķita milzīgs, gluži kā labirints. Tagad, kad man prātā virpuļoja Fernando vārdi, dārzs likās visnotaļ mazs, pilns ar cilvēku veidotiem, pārāk nevainojamiem krūmiem, nedabiski apgraizītiem kokiem un vienādām taciņām, kas visas veda uz nekurieni.
– Vai tā nav jūsu draudzene? – Fernando iejautājās, un es pievērsu skatienu krustejām. Beatrisa sēdēja uz akmens soliņa blakus Kavreram. Viņš sparīgi žestikulēja, un es nekad vēl nebiju redzējusi viņu runājam tik aizrautīgi. Beatrisa aizgrābta lūkojās uz viņu un neteica ne vārda.
Fernando iesmējās. – Varbūt dons Kavrera viņai ir par vecu, tomēr neizskatās, ka viņai būtu iebildumi.
Es nekavējoties paudu savu sašutumu, uztvērusi mājienu. – Ko tas nozīmē? Dons Andress de Kavrera pret mums izturējies ļoti labi. Nedomāju, ka viņš plāno… – Tomēr es pati apklusu, palūkojos uz abiem ciešāk un atskārtu, kā Beatrisa ir izslējusies, cik koķeti pieliekusi galvu un plati iepletusi acis, it kā nekad nebūtu sastapusi tik interesantu vīrieti. Kaut gan es stāvēju tikai dažu soļu attālumā, viņa mani pat nepamanīja.
To apjautusi, es apslāpēju smieklus. Viņa tiešām izskatījās kā apmāta…
– Es jums iemācīšu dejot, – Fernando klusi izdvesa man pie auss.
Mana jautrība pagaisa. – Dejot? Mēs jau vakar dejojām.
Pateicos, bet es pati to diezgan labi protu.
– Jā, turklāt jūs kustaties lieliski, bet vēl nemākat Aragonas dejas. Vienu jums vajadzētu iemācīties, lai jums būtu kāda piemiņa no manis. – Fernando satvēra manu roku, pirms paguvu iebilst, un veda mani uz flīzēto laukumu pie strūklakas.
Es centos atbrīvoties. – Nē! – Manā balsī ieskanējās bailes, un es jutu, ka trūkst elpas. – Kāds… var mūs ieraudzīt.
– Kurš gan? – Viņš iesmējās un pameta skatienu pār plecu krusteju virzienā. – Viņi mūs nepamanītu