ka dejas dārzā ir uzskatāmas par… – es iesāku, bet Fernando izlikās to nedzirdam. Klusi dungodams melodiju, viņš nostājās laukumā.
Fernando bija zaudējis prātu. Viņš patiesi grasījās dejot.
– Zemnieki, – viņš sacīja, atglauzdams matus no pieres, – laižas šajā dejā pēc ražas novākšanas, svinot dabas dāsnumu.
Turklāt viņš gribēja man rādīt pagānisku zemnieku deju! Man vajadzētu doties prom. Šādas izklaides bija nepiedienīgas. Viņš uzvedās nepiedienīgi. Tomēr es nespēju pakustēties. Es stāvēju sastingusi un vēroju viņa drukno, pārliecības pilno augumu. Fernando atlieca plecus, izpleta rokas un, skaļi iegavilējies, palēcās gaisā, straujām un ārkārtīgi asām kustībām vairākas reizes sakrustodams kājas.
– Šie soļi attēlo kviešu siešanu kūlīšos, – viņš man uzsauca un pagriezās, turpinādams pārsteidzošos palēcienus un spērienus. – Nāciet tuvāk! Es jums parādīšu, kas jādara.
Fernando aicinādams sniedza man roku. Pat tuvodamās viņam, es pati nespēju noticēt tam, ko daru. Pie pils logiem varētu stāvēt galminieki un sašutuši mūs vērot; ikviens, kas ienāktu caur krustejām, mūs ieraudzītu. Es biju pārliecināta, ka Beatrisa jau mani pamanījusi un satriekta nolūkojas, kā es satveru Fernando plaukstu un jūtu viņa karstos pirkstus apkļaujam manējos.
Viņš bija nosvīdis un plati smaidīja. – Jūs paklupsiet uz tērpa malas, – viņš noteica un palūkojās uz to, saraucis uzaci.
Es sastingu.
Fernando pieliecās man tuvāk un pačukstēja: – Esiet drosmīga, Izabella.
Man izkalta rīkle. Es strauji, izveicīgi pieliecos, satvēru tērpa kuplo malu, sasēju to mezglā pie apakšstilba un tad pievērsu skatienu Fernando.
– Šī jums nav pirmā reize, – viņš noteica un nepārprotami bezkaunīgi aplūkoja manas potītes ziloņkaula krāsas zeķēs. Man nepatika pašai savas kaulainās potītes; to dēļ manas pēdas izskatījās pārāk lielas.
– Par spīti jūsu uzskatiem par izlutinātām princesēm, – es sacīju pietiekami spīvā balsī, lai viņš atkal ielūkotos man acīs, – es uzaugu lauku pilī, kur mājo lopi. Dubļi un netīrumi mūs apdraudēja katru dienu. Un man nav tik daudz tērpu, lai es atļautos tos sabojāt.
Fernando paklanījās un nostājās man blakus, ar roku aptverdams manu vidukli. – Soļus izpildīt ir vienkāršāk, nekā šķiet, – viņš noteica, pieliecies man tik tuvu, ka es saodu viņa ādas sāļo aromātu. – Atkārtojiet manas kustības.
Sākumā es gandrīz nokritu, jo Fernando palēcās pārāk ātri un negaidīti, tūlīt pēc tam sakrustodams kājas. Otrajā reizē man izdevās to neveikli atkārtot, un Fernando aplaudēja, mani iedrošinādams. Atkal dungodams meldiņu bez vārdiem, kas man atgādināja kazu ganu stabulēšanu uz vēju šaustītas klints, viņš satvēra mani aiz rokas, pagrieza ar seju pret sevi un paziņoja: – Skaitot līdz trīs, mēs lēksim kopā, izspersim kāju uz priekšu, pagriezīsimies un visu izdarīsim vēlreiz.
– Neiespējami, – es noteicu, sasprindzinādama muskuļus, un aizvēru acis, lai būtu vieglāk uztvert melodiju. Izdzirdusi augstāko noti un sajutusi, kā viņa tvēriens kļūst ciešāks, es aizturēju elpu un lēcu, virzīdama kājas uz priekšu un atpakaļ. Kad mēs atkal nonācām uz zemes, es pagriezos līdz ar Fernando tik strauji, ka gandrīz pazaudēju galvassegu. Un nākamajā mirklī es zaudēju jebkādu izjūtu par to, kas ir vai nav piedienīgi. Ausīs šalca asinis, un pār manām lūpām izspurdza smiekli kā sen ieslodzīts putns, beidzot palaists brīvē, un mēs atkārtojām palēcienu.
Pēc tam mēs ilgi stāvējām un skaļi elpojām, sadevušies rokās, un strūklakas ūdens burzguļoja, it kā aplaudējot. Džinkstoņa man ausīs pagaisa, un es ielūkojos Fernando acīs. Sauli aizsedza mākonis, veidojot piepešu ēnas un gaismas miju, un es ieraudzīju, kāds Fernando būs pēc daudziem gadiem, kļuvis par pieaugušu vīrieti. Viņa vaigi būs kalsnāki, piere platāka, bet acis būs tikpat mundras un izturēšanās tikpat dzīvespriecīga. Es nojautu, ka viņa smaids nekad nemainīsies.
– Jūs sarkstat. – Atrāvis roku, viņš to pacēla un noglāstīja man vaigu. – Jums ir tik gaiša āda, balta kā mēness…
Es nekustējos un ļāvu, lai viņš ar pirkstu galiem skar manu ādu. Siltums, kas ieplūda manās dzīslās, bija tik tīkams, ka es jutu itin visu iekņudamies.
No katedrāles atskanēja spalga zvanīšana, ziņojot par dienvidus sākumu un glābjot mani no nepieciešamības atbildēt. Aiz muguras klaudzēja soļi. Fernando atkāpās, un es pagriezusies ieraudzīju Beatrisu, kas steidzās pie manis. Piesarkušo vaigu dēļ viņa izskatījās tikpat apjukusi kā es. Kavrera samulsis stāvēja pie soliņa. Vai viņi tiešām mūs neredzēja, tā aizrāvušies viens ar otru, ka tikai zvanu dēļ atcerējās pieklājību?
– Lūdzu, jaunkundze, piedodiet man! – Beatrisa neveikli nolaidās reveransā. – Laiks aizskrēja vēja spārniem. Vai esat beigusi pastaigu? Vai jūs mani ilgi gaidījāt? – Viņa steidzīgi bēra jautājumus, bet es saklausīju uzjautrinājumu viņas balsī un secināju, ka mana draudzene gan bija pievērsusi uzmanību kaut kam citam, tomēr redzēja arī mūsu deju.
– Nē, – es attraucu un cerēju, ka mana sajūsma nav tikpat skaidri saskatāma kā viņas prieks. – Ilgi ne… – Dejas radītais reibums izzuda gluži kā smaržīgi dūmi vai skaists sapnis. Man gribējās to satvert un nelaist prom, iekalt perlamutrā kā dārgu pērli. Vienu mirkli man šķita, ka nav nekādu pienākumu, nekādu raižu, baiļu vai šaubu.
Vienu vienīgu mirkli, kas strauji gaisa, es jutos brīva.
– Mums jāiet prom, – es klusi pavēstīju Fernando. – Tūlīt sāksies seksta, un pēc tam mums jāpārģērbjas pirms mielasta. Vai mēs vakarā tiksimies zālē?
– Diemžēl nē, – viņš atbildēja. – Mani kalpotāji noteikti nevar saprast, kur esmu pazudis; mums vajadzēja doties ceļā jau ilgi pirms sekstas. Lai tiktu līdz Aragonai, mums nāksies jāt vismaz divas dienas.
– Saprotu. – Es piespiesti pasmaidīju, kaut gan jutos vīlusies. – Pateicos. Es lieliski pavadīju laiku, Fernando. Ceru, ka mēs vēl tiksimies.
– Es arī, mana infanta, – Fernando atbildēja, un es pamanīju, ka viņš uzsver vārdu “mana”. Viņš noliecās noskūpstīt manu roku. Beatrisa iebikstīja man sānā, un es saniknota uzmetu viņai skatienu. – De Bovadiljas jaunkundze, priecājos jūs satikt, – Fernando sacīja manai draudzenei.
Viņa smaidīdama paklanījās. – Jūtos pagodināta, Jūsu Augstība!
Fernando ielūkojās man acīs. – Es jums rakstīšu.
Pirms paguvu atbildēt, viņš jau aizsoļoja uz savu istabu pusi, it kā būtu gājis pa šīm svešajām, līkumainajām takām jau neskaitāmas reizes.
Es vēroju, kā Fernando nozūd pilī, un apvaldīju vēlmi iesaukties, atzīties, ka viņam ir taisnība. Man tiešām deja ļoti patika.
– Viņš jums ļoti patīk, – Beatrisa noteica.
Tēlotā bezrūpībā es pamāju ar galvu. – Zēns prot izklaidēt.
– Ilgi viņš vairs nebūs zēns. Un viņam jau tagad netrūkst drosmes.
– Taisnība. Un tu savukārt labi pavadīji laiku ar donu Kavreru.
Es apmierināta nolūkojos, kā Beatrisa koši pietvīkst, bet viņa atmeta galvu un nevērīgi paziņoja: – Kavrera? Eh! Viņš man neko nenozīmē.
Pēc lūgšanām mēs atgriezāmies savās istabās un steigšus