Karalienes zvērests. K. V. Gortners

šīs zemiskās baumas, Žuana nolēma piespiest mani vismaz ārēji pakļauties, it kā šāds pazemojums varētu apvaldīt ļaunās mēles. Viņa man lika iet aiz Huanas visos galma pasākumos, tādējādi uzsverot manu zemāko vietu galmā. Es biju spiesta stundām ilgi sēdēt pie mazās princeses šūpuļa un purināt sudraba grabuļus, kamēr Žuana spēlēja kauliņus ar savām dāmām. Drīz vien es apjautu, ka sabiedrībā karaliene visiem atgādināja par sava bērna tiesībām, bet patiesībā mazā Huana viņai bija vienaldzīga. Es ne reizi neredzēju karalieni paņemam zīdaini rokās, ja neviens viņu nevēroja, un Huana mātes klātbūtnē vienmēr kļuva nemierīga, it kā sajustu šo saltumu. Man bija žēl mazās meitenes, un es centos viņai dāvāt pieķeršanos, kaut gan jutu, ka ap mani lēnām savelkas cilpa.

      Tūkstoš četrsimt sešdesmit piektā gada aprīlī es klusi nosvinēju savu četrpadsmito dzimšanas dienu. Bija aizritējis gads, kopš pēdējo reizi redzēju savu brāli. Mandeļkoku ziedus aiznesa vējš; zeme uzsūca Kastīlijas svelmainos saules starus, un Huana bikli spēra pirmos soļus, turēdamās pie auduma lentēm. Tiklīdz laiks kļuva pietiekami silts, mēs ar Beatrisu katrā izdevīgā mirklī lavījāmies uz dārzu, alkstot aizbēgt no stingā galma un saīgušās karalienes.

      Huana dūdoja un gāzelējās uz tuklajām kājiņām, ķerstīdama tauriņus, kamēr aukle stingri turēja viņas saites. Mēs apraudzījām slaikos, lāsumainos leopardus mītnē aiz mūra sienas, kur bija izveidota pasaule, ļoti līdzīga viņu dabiskajai dzīvesvietai. Zem lapu kaudzēm pat bija atstāti apgrauzti briežu gurni, pa kuriem rāpoja mušas. Kad Huana bija nogurusi un aukle viņu iemidzināja, mēs apsēdāmies uz akmens soliņiem zem arkām un pļāpājām par dažādiem sīkumiem.

      Mums bieži pievienojās Kavrera. Viņš turēja doto vārdu un palīdzēja man, kā vien spēja, allaž uzraudzīja, lai mums nekad netrūktu sveču un papildu segu, un viņa māte valdīja manās istabās, pildīdama goda dāmas lomu. Viņa arī rūpējās par mūsu garderobi, jo karaliene, kaut gan solīja palīdzēt, nesagādāja man nevienu tērpu, un mēs ātri novalkājām tos nedaudzos, ko atvedām līdzi. Šajā saspringtajā laikā es sāku uztvert Kavreru kā draudzīgu tēvoci ar platu, iedegušu pieri, brūnām acīm, kurās mirdzēja saprāts, un slaiku stāvu, vienmēr nevainojami ietērptu vienkāršā, melnā samtā. Viņš izturējās draudzīgi, bet pieklājīgi, jo bija apveltīts ar brīnišķīgu smalkjūtību. Tomēr es pamanīju, kā piesarkst Beatrisa, tiklīdz Kavrera viņu uzrunā, un Kavrera savukārt bieži vēroja viņu. Manai draudzenei jau bija septiņpadsmit gadu, un viņa bija pārsteidzoši skaista, jauna sieviete, kas pamazām kļuva arvien neatkarīgāka. Es sapratu, ka arī viņai ir jūtas pret Kavreru, kaut gan viņa to vēl nespēj atzīt. Atceroties solījumu, es neķircināju draudzeni un neuzmācos ar jautājumiem, tomēr doma, ka viņa varbūt atradusi mīlestību, dāvāja man kaut nedaudz prieka. Tā bija ļoti dārga velte, un es klusi cerēju, ka arī man reiz izdosies tādu sameklēt.

      Vairs nebija nekādu ziņu no Fernando, kaut gan es atklāju viņam visas savas bažas vēstulē, ko uzrakstīju, mirkļa iegribas pārņemta. Beatrisa to slepus nosūtīja. Sākumā Fernando klusēšana mani sāpināja vairāk, nekā biju gaidījusi. Man šķita, ka mūsu attiecībās ir uzplaucis kaut kas īpašs un arī viņam mūsu gara radniecība ir nozīmīga. Fernando solīja rakstīt, tomēr līdz šim bija atsūtījis tikai īso vēsti. Mani pārņēma kauns, kad atcerējos savu vaļību. Jaunā prinča klātbūtnē es ļāvos viņa ietekmei un atklāju pārāk daudz savu slēpto domu. Acīmredzot es kaut kādā veidā biju paudusi savu vilšanos, jo kādudien jūnija sākumā Beatrisa ieradās pie manis galerijā un paziņoja: – Nupat runāju ar Kavreru par Aragonā notiekošo. Diemžēl vēstis nav patīkamas.

      Es satrūkusies pacēlu skatienu no grāmatas, ko turēju rokās. – Par ko tu runā? Vai Fernando… – Man neizdevās dabūt vārdus pār lūpām. Es nespēju iztēloties ļaunāko.

      Beatrisa domīgi vēroja mani. – Tā jau man šķita. Jūs nedēļām ilgi slīgstat grūtsirdībā. Kopš dienas, kad nosūtījām vēstuli.

      – Nepavisam! – es steigšus atcirtu, bet lieliski apzinājos, ka Beatrisai taisnība. Ja tā nebūtu, viņa nemūžam neuzdrošinātos izprašņāt Kavreru, lai kaut ko noskaidrotu manā vārdā. Es nopūtos. – Jā, tā ir. Mani māca bažas.

      – Pamatoti. – Beatrisa apsēdās man blakus un pieklusināja balsi. – Viņš devies karā, Izabella. Franči iebruka strīdīgajās Katalonijas pierobežas zemēs; ja pareizi saprotu, Aragona un Francija jau gadiem ilgi cīnās par tiesībām uz šīm vietām. Fernando pats vada armiju, jo viņa māte vēl joprojām ir ļoti slima un tēvs atsakās pamest sievu. Turklāt karalis Huans esot…

      – Pusakls, – es pārtraucu draudzeni. – Vai atceries, mēs dzirdējām, ka viņam ir slimas acis? Tāpēc uz kristībām ieradās Fernando sava tēva vietā.

      – Jā. – Beatrisa pamāja. – Nu, vai sapratāt? Viņš nav jūs aizmirsis. Viņš aizstāv savu zemi un tāpēc neatsūtīja atbildi. Bet es esmu pārliecināta, ka jūsu vēstule sasniedza mērķi un viņš atbildēs, tiklīdz tas būs iespējams.

      Es iekodu apakšlūpā un novērsos, vairīdamās no viņas zīmīgā skatiena. – Lūgsim Dievu, lai Fernando nekas slikts nenotiek, – es klusi noteicu. – Viņš ir ļoti jauns, bet jau cīnās…

      – Taisnība. Un, kamēr lūdzam Dievu, varam pieminēt arī jūs.

      – Mani? – Es spēji pacēlu galvu. – Kāpēc?