kliedēja vienmuļību, bija pārvākšanās no Samerseta nama uz Vaitholu, kurai trūkstošo eleganci atsvēra tas, ka pils atradās pašā karaļa greznības un varas sirdī. Vaitholas garajā Akmens galerijā tika pieņemta lielākā daļa lēmumu par Anglijas pārvaldīšanu. Turklāt pils bija pietiekami tālu no Frānsisas mātes.
Galms pamazām iekārtojās jaunajā mītnē, un Čārlzs sarīkoja vairākas viesības un masku balles, lai nezustu līksmība. Visjaukākās svinības norisinājās karaļa kambarī – viņa ārlaulības dēla kāzas ar bagāto mantinieci Enu Skotu. Jauneklis nupat bija saņēmis Monmutas hercoga titulu. Pēc vakariņām sākās dejas, un dalībnieku jaunība piešķīra ballei patīkamu vieglumu, kas nebija pierasts galma pasākumos.
– Vai redzēji lēdiju Kāslmeinu? – Molla šņāca, rādīdama uz Barbaru. – Tā apkārusies ar dārglietām, it kā censtos pievilināt pirātus! Viņai laikam nav pateikts, ka šīs būs vienkāršas vakariņas, bet Barbarai jau nav ne mazākās nojausmas, ko nozīmē vienkāršība.
Tomēr Frānsisa nedzirdēja Mollas indīgos vārdus, jo līksmo, ar dzeršanu un dejām aizrāvušos dzīrotāju pūlī negaidot bija pamanījusi Ričmondas hercogu un juta, ka sirds krūtīs salecas kā pārbiedēts briedis, kaut gan viņai vajadzētu šādu satikšanos uztvert mierīgi. Viņa palūkojās apkārt, gribēdama noskaidrot, vai svinībās piedalās arī jaunekļa sieva, tomēr likās, ka viņš ieradies viens. Bija nojaušams, ka hercogs Frānsisu ieraudzījis, jo paklanījās, tiklīdz abu skatieni sastapās, un viņa glītajā sejā uzausa tik tikko jaušams smaids, it kā viņš atcerētos kaut ko patīkamu.
Frānsisa brīdi vilcinājās, jo nespēja izšķirties, vai vajadzētu iet apsveicināties, bet hercogs atrisināja šo sarežģījumu, pats viņai tuvodamies.
– Stjuartes kundze, kopš mūsu pēdējās tikšanās Parīzē, šķiet, viss ir mainījies.
– Taisnība. Mums ir ēdiens, siltums un līksmes pārņemts galms.
– Ja nemaldos, jūs kalpojat karalienei, vai ne?
– Jā. Vai esat pametis savus lauku īpašumus, lai paviesotos pie mums?
Molla rūgtuma pilnā balsī bija pavēstījusi Frānsisai, ka jauneklis mantojis to pašu muižu Kobemā, kurā viņa labākos laikos dzīvojusi kopā ar savu vīru.
– Es esmu guļamistabas džentlmenis un dzīvoju netālu no Ķegļu laukuma.
Ziņa, ka šis vīrietis pievienojies galmam, Frānsisu satrieca, un viņai nācās piespiesties, lai turpinātu runāt. – Droši vien kopā ar sievu?
Hercoga seja apmācās. – Viņa palika Kobemā un rūpējas par bērnu. Mana sieva vēl nav atveseļojusies pēc dzemdībām.
Vēsts, ka viņam ir bērns, sāpīgi ievainoja Frānsisu. Hercoga sieva Elizabete bija nedaudz vecāka par Frānsisu, kurai vēl nebija ne savu māju, ne bērna. Ne Čārlza…
Šķita, ka viņš sajutis spriedzi, kas virmo gaisā, tāpēc pievērsās kaut kam citam. – Vai šeit dzīve ir labāka nekā franču galmā?
Frānsisa uztvēra vīrieša piedāvāto sarunas pavedienu un bezrūpīgi atbildēja: – Jā, viss ir labāks. Es tikai ilgojos pēc savas franču ķēvītes. Karaļa galmā zirgi ir lieli un smagnēji, domāti vīriešiem.
Jauneklis vēlreiz palocījās. – Man diemžēl jāatvadās no jums. Esmu izpildījis savus pienākumus un no rīta atgriezīšos Kobemā. Ja nemaldos, jaunais vīrs un sieva tūlīt tiks pavadīti uz gultu.
– Viņi taču vēl ir bērni!
– Nesatraucieties! – Hercogs pasmaidīja, redzot viņas sašutumu. – Viņi izdzers kāzu alu un metīs zeķi, bet pēc tam atgriezīsies savās gultās. Pat karalis neatbalstītu kaut ko tik izvirtīgu!
Frānsisa uzlūkoja jaunekli, brīnīdamās par viņa balsī sadzirdēto pārmetumu.
– Vai karalis jūs aizvainojis?
Hercoga acīs pazibēja piesardzība, bet jau nākamajā mirklī viņš pasmaidīja, nolēmis meitenei uzticēties. – Es apbrīnoju karaļa rakstura īpašības, bet neatbalstu visu, ko viņš dara. Pakalpiņi apgalvo, ka viņš var iegūt visu, ko vien vēlas. – Vīrietis brīdi klusēja, lūkodamies uz Frānsisu. – Tomēr šajā pasaulē nav tāda vīra, kam lemts gūt visu kāroto. Meitenei mēles galā jau bija atbilde: “Un nav arī tādas sievietes.”
Līksmie saucieni un smiekli kļuva arvien skaļāki, un Frānsisa pamanīja, ka pats karalis, stāvēdams telpas otrā galā, viņus vēro.
Frānsisa paklanījās. – Man jānoskaidro, vai neesmu vajadzīga.
Hercogs atkal paklanījās. – Visu labu, Stjuartes kundze!
Kad viņš bija aizgājis, sāka skanēt taures un bungas, un viesi pavadīja jauno pāri uz gultu augšstāvā. Mazā Ena Skota notiekošo uztvēra pavisam mierīgi. Bija skaidrs, ka pēc dažiem gadiem viņa valdīs pār savu vīru. Monmutas hercogs, kura melnie mati cirtās slīga pār pleciem, jau četrpadsmit gadu vecumā, tērpies brokātā un mežģīnēs, pauda karaļa cienīgu iznesību.
Kad bija aizmesta zeķe, visi atgriezās pirmajā stāvā. Svinības turpinājās ar divkāršu sparu. Sveču liesmas šūpojās, un vijolnieki spēlēja vecās angļu lauku dejas, tādēļ Frānsisa piemirsa, cik pieklājīgi vienmēr jāizturas karalienes galma dāmai, un piedalījās bērnišķās paslēpju rotaļās kopā ar karalienes punduriem un melno puisēnu, kas ieradās Samerseta namā līdz ar karalienes svītu. Tad viņa uzlika acu apsēju un aizrautīgi virpuļoja apkārt, lai pēc tam censtos atpazīt cilvēkus pēc taustes vien.
Skaļi smiedamās un vienlaikus pārgurumā ilgodamās sabrukt, Frānsisa laida pirkstus pār dažādu dāmu un kungu sejām, meklēdama pazīstamu degunu vai zodu, bet vienmēr veltīgi. Viņa galmā dzīvoja pārāk nesen, lai šādi varētu atrast paziņas.
Līdz pienāca kārta pēdējam. Frānsisa aptaustīja seju, kam abās pusēs mutei bija ievilktas dziļas grumbas. Augšlūpu sedza šauras ūsiņas, un kuplus matus noslēpa liela cepure.
Frānsisa spēji ievilka elpu.
Tikai vienam cilvēkam bija ļauts nēsāt cepuri brīdī, kad istabā ir valdošais monarhs.
Un tas bija pats karalis.
3. NODAĻA
– Jūsu Majestāte! – Frānsisa norāva acu apsēju un pieliecās reveransā. Čārlzs tikai iesmējās un steidzīgi palīdzēja meitenei piecelties.
– Šovakar esmu dzirdējis tik daudz “Jūsu Majestāšu”, ka pat pravietim sagrieztos galva. Un parasti šos vārdus teic kāds viltnieks, kas kāro kādu labvēlību. – Viņš nopētīja Frānsisu rūpīgāk. – Pie visiem velniem, vai jūs neesat tā meitene, kas tēloja manu māsu Kolombā, kur uzturējās mana māte? Minete rakstīja, ka jūs pārcelsieties uz šejieni, bet pēdējā laikā biju aizņemts ar guļamistabas dāmu sarežģījumiem. – Frānsisa koši pietvīka, atcerējusies izspēlēto joku, un karalis, to redzot, steidzās kliedēt meitenes neveiklību. – Ja nemaldos, to izdomāja Molla. Viņa vienmēr bijusi pārgalve. Visi domā, ka manai dzīvībai lielākās briesmas draudēja Vusteras kaujā un pēc tam ozolā. Tomēr viņi nezina, kādos piedzīvojumos mani bērnībā ievilka neprāte Molla. Kad man bija tikai astoņi gadi, viņa mani pierunāja uzkāpt augstākajā jumtā virs Paklāju galerijas un piesiet tur mutautu kā pirātu karogu. Manam tēvam Molla patika, un viņš domāja, ka laulība ar jauno Herbertu palīdzēs meitenei nomierināties, bet nabaga zēns mira no bakām. Tas ir rāmāks liktenis nekā laulība ar Mollu. – Karalis silti iesmējās. – Pēc tam tēvs izprecināja viņu manam radiniekam Džeimsam, Ričmondas hercogam, kurš bija patiesi uzticīgs karotājs mana tēva pusē, un abi kopā pavadīja