cits citu, nebaidoties no sekām? Atbildi uz šiem jautājumiem Frānsisa nezināja.
Līksmi smaidīdams, laivinieks palīdzēja meitenei uzkāpt pa lielajām akmens kāpnēm. – Pasakiet karalim, lai viņš beidz aplikt ar nodokļiem nabagus un liek mīļākajām godīgi nopelnīt iztiku, lai tās viņu neatrauj no darba un ļauj atjaunot kārtīgu valdīšanu!
– Uzmanies, laiviniek, – Frānsisa moži atcirta, – lai tava garā mēle tevi neievelk nepatikšanās!
– Šī ir brīva valsts, kundze. Vai arī vēlaties, lai atgriežas Kromvela laiki, kad brālis nosūdzēja brāli?
Frānsisa paraustīja plecus. Viņa neapskauda karali; Čārlzs mēģināja atjaunot pienācīgu pārvaldi zemē, kurā visi brīvi pauž savas domas un kaismīgi strīdas cits ar citu par to, kā vajadzētu rīkoties.
Samerseta namā sarīkotais mielasts bija paredzēts, lai nosvinētu Karalienes Mātes atgriešanos.
– Daži gan ir pamanījuši, ka šodien ir arī Svētās Jaunavas Debesbraukšanas svētki, – Džeina nočukstēja. – Tas nav īpaši smalkjūtīgs iemesls svinībām protestantu zemē. – Frānsisa noprata, ka laivinieku bažām bijis pamats.
Varbūt karalis dusmojās uz māti par šo savas reliģijas uzsvēršanu, tomēr viņš to neizrādīja. Frānsisa vēroja valdnieku, kurš stāvēja otrā lielās zāles galā savu rosīgo galminieku ielenkumā. Vienu no tiem Frānsisa pazina; Mollas brālis, Bakingemas hercogs, devās abām dāmām pretī. – Stjuartes kundze! – viņš aizrautīgi sveicināja meiteni. – Mana māsa teica, ka jūs sekojat mums laivā.
– Jā, un tas bija interesants brauciens. Mēs domājām, ka ceļojam uz Samerseta namu, bet patiesībā nokļuvām mācību stundā par iedzīvotāju uzskatiem.
– Ceru, ka nekritāt nagos kādam no musinātājiem laiviniekiem. – Hercogs pasmaidīja, līdzinādamies ķirzakai, kas tūlīt izšaus savu lipīgo mēli un noķers kukaini. – Es labprāt viņus visus pakārtu pie Londonas tilta, lai viņi gūtu mācību. Franči nesaprot, kāpēc ļaujam laiviniekiem ar mums runāt kā ar sev līdzīgiem un kāpēc mums jānoklausās visas viņu domas par tautas stāvokli, kamēr viņi pārved mūs pāri upei. Šī pasaule sagriezusies kājām gaisā.
– Nevajag, Džordž. – Karalis pievienojās viņiem kopā ar savu ministru, lordu Ārlingtonu, kurš bija slavens ar melno plāksteri uz deguna; tas sedza kaujā gūtu ievainojumu, ar kuru lords lepojās. – Cilvēkam nepieciešama iespēja paust savus uzskatus, un jāņem vērā arī krietno ļaužu sirdsapziņa, citādi viss iepriekš piedzīvotais neko mums nav mācījis.
– Jūs esat pārāk dāsns, Majestāte.
– Šī vājība man patīk labāk nekā lepnība. Nāciet, Stjuartes kundze, muzikanti jau sāk spēlēt. – Karalis norādīja uz galeriju, kur muzikanti uzskaņoja instrumentus. – Vai dejosiet ar mani?
Frānsisa brīdi vilcinājās; bija pagājis pavisam neilgs laiks kopš abu iepriekšējās dejas, un viņa negribēja atkal piesaistīt sev uzmanību.
– Nevajag lieki kautrēties, – karalis viņu maigi norāja. – Kad skraidījām pa zāli lauku mūzikas pavadībā, visi teica, ka Stjuartes kundze ir lieliska dejotāja.
– Es ienīstu tēlotu kautrību, Majestāte! – Frānsisa sašutusi atmeta galvu. – Tikai prātoju, vai nesāksies ļaunas runas. Čārlzs paraustīja plecus. – Lai jau cilvēki runā! Mana sieva zina, ka esat tikla būtne, un lēdija Kāslmeina jūtas nevesela. – Viņš pieliecās meitenei tuvāk. – Daži uzskata, ka viņa pavada laiku kopā ar Henriju Džerminu, kurš ir ļoti patīkams džentlmenis. – Karaļa melnajās acīs uzausa zobgalīgs smaids. – Spriežot pēc baumām, viņš ir krietni vien dedzīgāks nekā es.
– Kā jūs spējat tā runāt par dāmu, ko apgalvojat mīlam un kas jums dāvājusi divus bērnus? – Frānsisa neapdomīgi pajautāja. – Piedodiet, Majestāte, man nevajadzētu izteikties tik brīvi.
– Lūdzu, turpiniet tā darīt! – Karaļa smaids kļuva vēl platāks. – Nav daudz cilvēku, kas uzdrošinās teikt patiesību karalim; es jūtos kā dzerot vēsu strauta ūdeni tveicīgā dienā. Mēs ar lēdiju Kāslmeinu saprotamies, bet es to neuzskatu par mīlestību. Mēs esam kā zeme un gaiss, uguns un ūdens, divi pretstati, kas pievelkas. Man ir stāstīts, ka mīlestība esot maigāka.
– Vai jūs pats to nezināt, Majestāte?
– Nē, Stjuartes kundze, nezinu gan. – Viņa smieklos ieskanējās rūgtums. – Vai nav lieliska atzīšanās no tā vīrieša mutes, kuram trimdas gados, pēc baumām spriežot, bijušas septiņpadsmit mīļākās? Runā, ka mīlestības dēļ otrs cilvēks kļūst svarīgāks nekā paša izjūtas, un to es diemžēl vēl neesmu piedzīvojis. Varbūt tikai attiecībā uz Mineti. – Viņa acis iemirdzējās kā lietus slacītas ogles. – Iespējams, cilvēki mainās.
Frānsisa juta, ka piesarkst neglīti sarkanā tonī, un vēlējās tikai satvert svārkus un mesties bēgt, tomēr apzinājās, ka visu skatieni pievērsti viņai. – Arlabunakti, Majestāte. Redzu, ka Bakingemas hercogs cenšas pievērst sev uzmanību. Viņa straujiem, tomēr apdomātiem soļiem devās prom, mocīdamās sāpīgā apjukumā, un lauza sev ceļu caur ziņkāro pūli, līdz sasniedza tumšo gaiteni. Atspiedusies pret silto koka sienu, viņa skaļi nopūtās.
– Cik aizkustinošs priekšnesums, Stjuartes kundze! – Zīda čaukstoņa un galvu reibinošu smaržu vilnis apliecināja, ka Barbara Kāslmeina atguvusies no neveseluma un nolēmusi pagodināt svinības ar savu krāšņo klātbūtni. – Karalis ir pieredzējis aplidotājs. Izbaudiet viņa interesi – varbūt no tās iegūsiet kaut ko labu. Bet nemaldiniet sevi ar mīlestību.
Pirms Frānsisa paguva atbildēt, viņai blakus nostājās Bakingemas hercogs. – Neklausieties mūsu mīļotās Barbaras vārdos, viņai vienmēr ir savi iemesli iejaukties šādos jautājumos. Molla teica, ka jūs labprāt vērojat roku veiklības vingrinājumus ar kārtīm, un es jums gribētu parādīt vienu, ko apguvu Itālijā. Domāju, ka jums patiks.
Veltījis Barbarai ļaunuma pilnu smaidu, viņš ievilka Frānsisas plaukstu savā elkoņa izliekumā un aizveda meiteni prom.
Frānsisa paturēja domas pie sevis, tomēr Bakingemas hercogam viņa uzticējās tikpat maz kā grāfienei Kāslmeinai.
Galminieki uzskatīja meiteni par naivu, vienkāršu būtni, kurai iespējams sagrozīt galvu ar karaļa smaidu vai bērnišķīgu kāršu paņēmienu. “Lai jau viņi tā domā!” Frānsisa nolēma pavilcināties un noskaidrot, kuru ceļu izvēlēties. Pagaidām viņa pati par to nebija pārliecināta, tomēr vismaz vienu zināja droši. Proti, viņa negrasījās kļūt par karaļa rotaļlietu vai hercoga godkāres interesēs izmantojamu spēļmantiņu.
Šo apņemšanos Frānsisai nācās pārbaudīt agrāk, nekā viņa bija domājusi.
Jau pēc divām dienām, kad Frānsisa nodevās savai rīta tualetei, Džeina nepieklauvējusi ieskrēja viņas istabā. – Stjuartes kundze! – viņa iesaucās, smagi elsodama, jo bija steigusies augšā pa kāpnēm. – Lejā gaida karaļa ziņnesis. Viņš jautā, vai esat redzējusi, cik brīnišķīga diena gaidāma; tā kā esot dzirdēts, ka jums patīk jāt, varbūt esat ar mieru viņam pievienoties? – Norunājusi garo uzaicinājumu, Džeina pieliecās un centās ievilkt elpu.
Meitene brīdi domāja. No tāda ielūguma nebija iespējams atteikties bez ārkārtīgi laba iegansta. – Pasakiet ziņnesim, ka es jūtos ļoti pagodināta, bet man nāktos posties tik ilgi, ka diena tiktu sabojāta, un es nevēlos karalim atņemt prieku.
– Frānsisa! – Džeina izdvesa. – Vai tiešām jūs noraidāt karali?
Novērsusies