durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Aiz tām stāvēja Džeina un tik tikko valdīja smieklus. – Ziņnesis ir atgriezies. Karalis pavēl jums atmest ilgo gatavošanos. Izrādās, jūsu skaistums ir pietiekami spožs bez papildu izdaiļošanas.
– Ak vai! – Šoreiz Frānsisa smējās kopā ar draudzeni. – Tādā gadījumā man vajadzētu pasaukt ģērbēju, lai tā sagatavo manu jāšanas tērpu.
Jau pēc piecpadsmit minūtēm Frānsisa kāpa lejup pa Slepenās galerijas kāpnēm uz Vaitholas pils Oļu laukuma pusi. Jāšanas tērps, ģērbējas steidzīgi izpurināts, nebija šūts Parīzē kā vairākums viņas drēbju un nebija darināts pēc franču gaumes. Pat vīzdegunīgie franči apzinājās, ka nav nekā smalkāka un pareizāka par angļu jāšanas kostīmiem.
Frānsisas dzintarkrāsas brokāta tērps atbilstoši modei bija piegriezts līdzīgi vīriešu drānām, un gar apmalēm tam spīguļoja zeltīti izšuvumi. Apkakli un piedurknes rotāja tirkīzzilas, pušķī sasietas lentes, un tērpu papildināja mežģīņu žabo. Pārgalvīgākās dāmas deva priekšroku platām biksēm, bet Frānsisai patika elegantie baložpelēkie satīna svārki un mīkstas pelēkas ādas cimdi, kas rotāti ar rozetēm. Ansambli papildināja divstūru cepure, pie kuras bija piespraustas trīs strausa spalvas – zeltīta, pelēka un dzintara krāsā.
Zirgu puisis pasmaidīja, palīdzēdams meitenei uzkāpt uz bluķa. Viņa gaidīja savu parasto zirgu, rāmu bēri, kurš bija slavens ar to, ka prata atrast ceļu mājās no jebkuras vietas. Pēc brīža parādījās staļļa puisis, vezdams melnu ķēvi, kas spēra augstus soļus. Spīdīgajās krēpēs bija ievītas sarkanas lentes.
– Vakar to atveda kāds kungs.
– Es nemūžam nevarētu pieņemt tik dāsnu velti! – Frānsisa iebilda un sajuta, ka sirds iepukstas straujāk.
– Kungs jau zināja, ka jūs tā teiksiet, – puisis smaidīdams atzina. – Un man uzticēts jums paziņot, ka ķēve jums tiek aizdota, nevis atdota. Tā pieder kunga māsai, bet ir pārāk sparīga šai jaunajai sievietei. Kungs lūdz, lai iemācāt ķēvei kļūt par dāmai piemērotu zirgu, un viņa māsa būšot jums mūžīgi pateicīga.
– Vai tiešām? – Frānsisa papurināja galvu, vēl joprojām nezinādama, vai vajadzētu pieņemt zirgu.
– Ja jūs viņu nepieņemsiet… – Puisis jau smaidīja tik plati, it kā viņa seja grasītos pārplīst. – Kungs lika pateikt, ka zirgs tiks pārdots kādam pilsētas tirgotājam, lai ar to jātu viņa resnā meita.
Frānsisa iespurdzās. – To gan nedrīkst pieļaut, vai ne? – Meitene iesēdās seglos. Šķita, ka ķēve ir viegli aizkaitināma. – Viņas itin nemaz nesaprastos.
– Viņa Majestāte jūs panāks Haidparkā, – sulainis paziņoja. – Man uzdots jūs pavadīt.
Viņš sēdās savā zirgā un izjāja caur Oļu laukumu garām Banketu namam un kareivjiem, kas vingrinājās parādes laukumā, garām Putnubūru ceļam, kur čiepstēja un ķērca būros ieslēgtie kazuāri un papagaiļi.
Šajā skaistajā dienā Haidparkā bija daudz cilvēku; atguvis troni, karalis padarīja parku pieejamu visiem iedzīvotājiem, tāpat kā viņa vectēvs Džeimss Pirmais. Frānsisa pajāja garām Aplim, kur mēdza sapulcēties Londonas sabiedrības zieds, lai izrādītu sevi un krāšņās ekipāžas, modinot draugu un kaimiņu skaudību; pagaidām gan bija pārāk agrs šiem augstmaņiem. Dāmas noteikti vēl gulšņāja savās istabās ar šokolādes tasi rokās, bet vīrieši mocījās galvassāpēs un mēģināja nedomāt par iepriekšējā vakarā kāršu vai kauliņu spēlē zaudēto naudu.
– Vai šis rīts nav gluži kā no Ēdenes dārza ņemts, Stjuartes kundze? – Izrādījās, ka viņai tuvojas karalis, cepures spalvām plīvojot skarbajā vējā. – Vai šādā dienā pats Dievs neskatītos uz paša radīto pasauli un nedomātu, ka tā ir laba?
– Noteikti. Un šī apziņa Viņu mierinātu dienās, kad pasaule nav tik laba.
– Tādu pēdējo gadu laikā bijis daudz. Protams, es uzskatu Dievu par rojālistu. – Karalis atmeta galvu un iesmējās.
Viņš bija pagriezis zirgu un jāja Frānsisai blakus. Meitene palūkojās uz galminiekiem, kas turējās piedienīgā attālumā, droši vien klausīdami karaļa pavēlei. Vēsts, ka abi devušies kopīgā izjādē, noteikti aplidos galmu zibenīgā ātrumā vēl pirms viņu atgriešanās.
– Vai jums patīk dzīve Vaitholā? Vai arī ilgojaties pēc Parīzes priekiem?
– Man šeit ir ļoti labi. Tomēr man pietrūkst māsas un brāļa. Un arī tēva. Vismaz māte ir kopā ar mani.
– Arī es skumstu pēc māsas. Minete man ir svarīgāka par jebkuru citu cilvēku šajā pasaulē. – Karalis pamirkšķināja. – Tagad gan man ir jauna māsa, Jorkas hercogiene, bet šī maiņa nav īpaši iepriecinoša.
Frānsisa atcerējās skandālu, ko sacēla karaļa brāļa Džeimsa laulības. Jorkas hercogs slepus apprecējās ar kanclera meitu Annu Haidu un sagādāja viņai bērnu, bet pēc tam apkaunojoši centās atteikties no laulības, uzklausot draugu padomu. Tikai viena balss tika pacelta nabaga sievietes aizstāvībai, un tā piederēja karalim. Viņš pat uzsvērti apciemoja brāļa sievu nošķirtības laikā, lai apklusinātu baumas.
– Es dzirdēju, ka esat izturējies laipni pret šo dāmu.
– Jā. Man ir pretīgi visi liekuļi. Biju spiests atgādināt brālim, ka viņam jāpļauj tas, ko pats iesējis. – Tā kā Frānsisa skaļi iesmējās, karalis pajautāja: – Vai esmu tik jocīgs? Tādā gadījumā man tas izdevies netīšām. – Karaļa lūpās uzausa nožēlas pilns smaids. – Biju cerējis jums parādīties no labākās puses.
– Jums tas izdevās. Bet jūs man atgādinājāt manu veco aukli, kurai bija gatavs kāds sakāmvārds jebkuram gadījumam. Pie pilnas bļodas draugu daudz. Acīm prieks, sirdij bēdas. Ko sēsi, to pļausi. Izlaidīgu sievieti nepārmācīt… – Frānsisa aprāvās, piepeši sapratusi, cik neveiksmīgi trāpīga ir šī kodolīgā aukles paruna.
Tomēr karalis tikai smējās vēl skaļāk. – Es labprāt iepazītos ar šo kvēlo tikumības aizstāvi. Mums noteikti būtu daudz kopīga.
Doma, ka aukle un šādu slavu iemantojušais monarhs varētu saprasties, Frānsisai šķita tik neticama, ka viņa iespurdzās. – Nedomāju gan, Majestāte. Mana aukle ir diezgan aizspriedumaina.
– Es viņai palīdzētu pārvarēt šos aizspriedumus, un viņa savukārt uzvestu mani atpakaļ uz rozēm kaisītā tikumības ceļa.
– Vai neesat jau aizklīdis no tā pārāk tālu prom?
Čārlzs papurināja galvu. – Kamēr dzīvojāt pie manas mātes, jums par mani izveidojies interesants uzskats.
Viņi jau bija aizjājuši tik tālu, ka ieraudzīja augļu dārzu parka tālākajā malā.
– Jums ir skaista ķēve, – karalis pauda savu apbrīnu. Frānsisa piesarka. – Es to iejāju pēc drauga lūguma.
– Kā jums patīk straujāka jāšana? – karalis jautāja, paskubinādams zirgu, kas metās auļos.
– Tā ir lieliskākā sajūta pasaulē. – Frānsisa viņam sekoja.
– Ne gluži, bet pietiekami laba!
Saule spoži spīdēja rīta debesīs, un abi traucās pār zaļajiem laukiem blakus parkam, izbiedēdami briežus un kādu fazānu, kas iebrēcies uzlidoja gaisā.
– Kā klājas jūsu sievai, Majestāte? – Frānsisa painteresējās, tiklīdz atguva elpu. – Kā viņai patīk jaunā dzīve šeit?
– Šķiet,