un es pieliecos, lai atvilktu segu viņai no sejas. Ieskatos draudzenes vaibstos un pirmo reizi iedomājos, vai Imodženai ir bail atzīt, ka Korijs viņai patīk, jo viņa neuzskata sevi par pievilcīgu. Es nekad neesmu aizdomājusies par Imodženas izskatu, tāpēc ka man viņa ir vienkārši Imodžena. Mana draudzene. Meitene, kura paglābusi mani no vientulības. Tāpēc tam, kā viņa izskatās vai ģērbjas, nav nozīmes. Imodžena allaž ir bijusi visai apaļīga, taču cilvēki to uzreiz neievēro. Ārpus skolas viņa parasti ģērbjas džinsos un sporta kreklos, taču tā dara visas meitenes, tāpēc tā nav nekāda problēma, lai arī Imodženas drēbes viņai īsti nepieguļ. Viņas mati ir biezi un gaiši, un tam vajadzētu būt plusam. Vai tad visiem zēniem nepatīk gaiši mati?
Es izbraucu ar pirkstiem cauri saviem tumšajiem matiem un pateicos Dievam par to, ka man ir vienalga, ko zēni par mani domā. Nevaru nosaukt nevienu pašu no mūsu skolas, kurš man liktos pievilcīgs, un kārtējo reizi iedomājos, vai tikai man kaut kas nekaiš. Ko tad, ja zēni mani nepavisam nesaista? Kādu brīdi es to apsveru, taču tad nopurinu šo domu. Nevar būt, ka man patiktu meitenes, tāpēc jādomā, ka skolā vienkārši nav neviena pietiekoši izskatīga zēna.
– Nu labi, viņš man patīk, taču, lūdzu, nesaki viņam, – Imodžena saka.
– Es zināju! Bet kāpēc ne? Kāpēc tu negribi, lai viņš uzzinātu?
Viņa sarauc seju. – Nu beidz! Paskaties uz mani! Kāda velna pēc Korijam vajadzētu interesēties par mani?
– Tāpēc ka jūs esat draugi. Un tu esi superīga. Brīnišķīgs cilvēks. – Tiklīdz esmu izteikusi šos vārdus, es tos nožēloju. Tikpat labi es būtu varējusi pateikt, ka viņas izmēram nav nozīmes, tāpēc ka viņa ir lieliska kā cilvēks. Par ko gan es domāju?
Taču Imodžena smejas. – Paldies, ka mēģināji, taču es negribu, lai viņš uzzinātu. Man gribētos, lai viss paliktu tāpat kā agrāk. Ir taču patīkami, ka mēs visi trīs turamies kopā, vai ne?
Man jāpiekrīt. Mēs esam satuvinājušies, un tas nozīmē, ka nevienam citam skolā nav nozīmes. Varbūt citiem cilvēkiem ir kaudzēm draugu un viņi dižojas ar savu popularitāti, it kā no tās būtu atkarīga viņu dzīvība, taču mums nav vajadzīgs neviens cits, tāpēc ka trīs ir labāk par diviem, labāk par vienu. – Es neko neteikšu. Tomēr tev vajadzētu par to padomāt, jo tu taču neko nevari zaudēt, vai ne?
Imodžena atkal iesmejas. – Ē, tikai savu pašcieņu un savu draugu. Nekā liela. – Tas man viņā patīk: viņa prot pasmieties par sevi pašu. – Jebkurā gadījumā tev ir viegli tā runāt, tu esi skaista!
Nu ir mana kārta iesmieties. – Nez vai. Paskaties, cik plāni ir mani mati. Turklāt tie ir taukaini un atgādina aizkaru.
Imodžena atkal sarauc degunu. – Jā, lai tā būtu. Bet vai tev neviens nepatīk? Piemēram, Tomijs?
– Hačinsons? Nekādā gadījumā! Viņš ir pretīgs.
Imodžena nosauc visus mums pazīstamos piemērotos zēnus, taču neviens no tiem negūst pozitīvu reakciju no manas puses. – Es padodos! – viņa beigās nosaka. – Tu laikam būsi lesba.
Šajā brīdī mēs izplūstam nevaldāmos smieklos, līdz Banermenas kundze pieklauvē pie sienas un aicina mūs izturēties klusāk.
– Aizmirsu, ka tavu vecāku guļamistaba ir tepat blakus, – es saku. – Vai tu kādreiz dzirdi, kā viņi to dara?
– Vēēēēēē! Nekādā gadījumā! Tas ir pretīgi. – Imodžena pasmaida, to sakot. – Turklāt nevar būt, ka viņi vēl ar to nodarbotos. Manai mammai ir gandrīz četrdesmit gadu!
Apvēlusies uz vēdera, es pagriežu galvu pret Imodženu. Gribu ar viņu parunāt par daudz ko, taču par spīti tam, ka mēs esam tuvas draudzenes, man nākas grūti dabūt vārdus pār lūpām. Dažādas domas un raizes visu laiku jaucas man pa galvu, un es tik tikko uzdrošinos pat iedomāties par tām, nemaz nerunājot par izteikšanu skaļi:
tas šķiet neiespējams uzdevums. Tā vietā es atkal ievirzu sarunu par Imodženu. – Vai tu gribētu? Tas ir, ar Koriju? Vai tu kādreiz esi par to domājusi?
Viņa ķiķina, taču tad, šķiet, pamana, ka es runāju nopietni. – Es nezinu. Laikam gan. Dažreiz es sapņoju par viņu. Par to, ka mēs to darām. Un tad, kad es pamostos, man ir tāda sajūta, it kā mēs tiešām būtu to izdarījuši, un, goda vārds, es tiešām nosarkstu…
– Ar mani kaut kas nav kārtībā! – Es tik izmisīgi vēlos izdabūt šo vārdus pār lūpām, ka aizmirstu par čukstēšanu.
Smaids pazūd no Imodženas sejas, viņai mēģinot saprast manu piepešo paziņojumu. – Ko? Vai tu esi slima vai kā? Vai tādā ziņā?
– Nē… ne tā. Es nedomāju neko tādu. Vienkārši skolā visi vienmēr runā par seksu vai domāšanu par to, vai tamlīdzīgi, bet… – Es apklustu, īsti nezinādama, kā ietērpt savas domas vārdos, lai Imodžena tās saprastu. – Nu, ar mani tā nav. Nekad. – Paveros uz savu draudzeni, kura nu lūkojas pāri gultas malai, košļādama kārtējo konfekti.
– Ak tā. Nu, tas neko nenozīmē, vai ne? Neaizmirsti, ka es esmu vecāka par tevi, tāpēc varbūt tādas sajūtas nāk vēlāk? Tev tikai nesen apritēja piecpadsmit.
Esmu par to domājusi, taču tas man nesniedz lielu mierinājumu. Man gribas justies normālai. Izjust kaut ko. Jebko.
– Un vairums zēnu mūsu skolā ir nekādi, vai ne? Protams, izņemot Koriju. Un Džeisons arī nav peļams. Vai tas Dveins.
Nekas no tā nepalīdz. Patiesībā tas man liek sajusties vēl dīvainākai. Man vajadzētu uzskatīt par pievilcīgu vismaz vienu zēnu, ja Imodženai var patikt veseli trīs. Varbūt pat vairāk nekā trīs.
Viņa pārstāj košļāt. – Es zinu, ka mēs par to pirmīt jokojām, bet vai tu esi droša, ka neesi, nu, aizrāvusies ar meitenēm? Tam nebūtu nozīmes, man būtu vienalga…
Es papurinu galvu. – Nē, neesmu vis. Es neesmu aizrāvusies ne ar ko.
– Lai paiet kāds laiks, Lija, – Imodžena nosaka, atsākdama košļāšanu.
– Tev taisnība, droši vien cēlonis slēpjas tajā, ka man nepatīk neviens no skolas. – Es nepiebilstu, ka mani īpaši neinteresē arī neviens dziedātājs vai aktieris no televīzijas.
Taču vismaz nākamās stundas laikā šīs raizes man tiek aiztaupītas, jo Imodžena ierosina paklausīties mūziku viņas austiņās. Mēs izvēlamies “Es ticu, ka protu lidot” un atkārtojam to vairākas reizes, kamēr Imodžena kustina lūpas līdzi vārdiem un izmanto savu penāli par mikrofona aizstājēju. Man gribētos, lai mēs paliktu šajā brīdī uz visiem laikiem: lai mums nevajadzētu raizēties par skolu vai vecākiem, vai zēniem, vai jebko citu. Kāpēc tā nevar būt mūžīgi?
Beigu beigās Imodžena nogurst un saritinās zem segas, atstādama mani vienu pašu tumsā, raizējoties par to, kas man īsti kaiš.
Sestā nodaļa
Atmaksa bija neizbēgama, taču es nebiju tai gatava. Mana dzīve gadiem ilgi bija ritējusi bez kādas iejaukšanās, taču tagad kļuva skaidrs, ka savu klātbūtni kāds vēlas padarīt sajūtamu.
Es varēju nepievērst uzmanību kartītei, taču bija neiespējami aizmirst, ka man ir nosūtīts tas avīžraksts. Neiespējami uzlūkot viņas vārdu, nenodrebinoties un atkal nenonākot tur atpakaļ. Un viņas seju. Viņas izbiedētās acis, kas mani vēl aizvien vajāja.
Laimīgā kārtā bibliotēkā es kā parasti biju aizņemta, un tas man ļāva uz laiku aizmirst par visu pārējo. Taču es labi apzinājos, ka šī aizmiršana ir tikai īslaicīga. Un ka beigu beigās man nāksies palikt aci pret aci ar šo ielaušanos.
Marijai