Vari būt droša, ka tā ir mana seja. Ja tas būtu viltojums, vai tu tiešām domā, ka es izvēlētos tādu?
LijaH: Kāpēc ne? Tā ir glīta fotogrāfija…
Moderators34: Priecājos dzirdēt. Mums runājot, es slauku sviedrus no pieres.
LijaH: Vai tev nav jāstrādā? Jāpārbauda tērzētavas, lai nepieļautu nepiedienīgu uzvešanos vai tamlīdzīgi?
Moderators34: Man vajadzēja zināt, ka tu turpināsi sarunāties ar mani.
LijaH: Jebkurā laikā…
Moderators34: Labi, bija patīkami parunāties, LijaH. Nāksies atgriezties darbā, taču ceru, ka tu nekur nepazudīsi.
LijaH: Atā…
Pat nolūkodamās uz mūsu ziņām un pārlasīdama katru rindiņu, es vien ar grūtībām spēju noticēt tam, ka atkal esmu sarunājusies ar Džūljenu, kaut vai tikai rakstiski. Protams, mēs šoreiz neko daudz nebijām pateikuši, taču tas bija kaut kas. Un nu, kad zināju, kāds viņš izskatās, tas mani satrauca vēl vairāk. Par spīti visam, likās, ka es rīkojos pareizi.
Vēlāk es novirzījos no sava rituāla otro reizi šajā vakarā. Nekas cits neatlika: es nevēlējos domāt par kartīti. Lai arī jau biju iegājusi dušā no rīta, es piepildīju vannu ar īpaši karstu ūdeni, pievienojot vannas putas tā, ka burbuļi teju pārgāja pāri malai. Tas likās nejūtīgi, ņemot vērā to, kas šodien par dienu, taču man vajadzēja to izdzēst no prāta. Es vēlējos atslābināties, aizmirst par kartīti un aizmirst par dienu, tāpēc ka pirmo reizi pēc šī notikuma es sajutu nepieciešamību izbēgt no tā.
Iekāpu vannā, ieslīgdama tajā tā, ka ūdens pārklāja ikvienu manas miesas collu un tikai seja palika neapsegta. Daudzās manis lasītajās grāmatās bija teikts, ka ūdens spējot attīrīt cilvēku no grēkiem, taču, man tur guļot un noskatoties, kā putas pamazām saplok, es sapratu, ka no manējā mani nespēs atbrīvot nekas. Un šāda dzīve bija mans sods.
Šī bija vienīgā diena, kad es atļāvos raudāt. Iegremdējusi galvu ūdenī, es paliku šajā pozā, kamēr vien spēju iztikt bez elpošanas; es negribēju sajust asaras uz sejas. Tagad tās vismaz saplūda ar ūdeni, neatstājot nekādas pēdas.
Kaut kas mani izrāva no miega vairākas stundas pirms modinātāja zvana. Dzīvojot Londonā, es biju pieradusi pie trokšņa tik lielā mērā, ka tik tikko to ievēroju, taču šī skaņa bija nepareiza, tā nepiederēja pie naksnīgajiem trokšņiem, kurus es labi pazinu. Tomēr es biju gulējusi, tāpēc nespēju noteikt, kas tas bijis. Atkal aizvēru acis un mēģināju iegrimt snaudā, negribēdama celties un palūkoties, kas notiek, ja man tāpat bija vajadzīgas trīs stundas, lai iemigtu.
Es vairs neko nesadzirdēju, taču apziņa, ka mani kaut kas ir pamodinājis, nedeva mieru. Man vajadzēja to noskaidrot. Ja es to neizdarītu, cerību uz aizmigšanu nebūtu.
Tā kā dzīvoklis bija mazs, nevajadzēja ilgu laiku, lai to pārmeklētu. Viss bija tieši tā, kā tam vajadzēja būt. Taču tad, atcerējusies par kartīti, es nolēmu palūkoties apakšstāvā. Atgriežoties no darba, nebiju saņēmusi jaunas vēstules, tomēr kaut kas dzina mani lejup pa kāpnēm.
Sākumā es to neievēroju – vienīgā gaisma ieplūda no guļamistabas –, taču, ejot tuvāk, es skaidri saskatīju balto aploksni, kas izcēlās uz pelēkā kājslauķa gluži kā ceļa rādītājs, kas sauca mani tuvāk, un mans vārds bija uzrakstīts uz tās tajā pašā rokrakstā, kāds bija redzams uz kartītes, ar to pašu melno marķieri.
Grūti pateikt, ko es tobrīd sajutu. Varbūt biju gaidījusi, ka šī kartīte kļūs tikai par sākumu kaut kam citam. Taču tādā gadījumā man būtu vajadzējis uztvert to kā brīdinājumu nepievērst uzmanību jaunajai aploksnei. Ja es to neatvērtu, tad tā nevarētu man neko nodarīt. Es varēju uznest to augšstāvā, saplēst gabalos un iemest miskastē, tā arī nekad neuzzinot, kas tur atradies.
Tā man būtu vajadzējis rīkoties. Tā vietā es paķēru aploksni un atplēsu to vaļā tā, it kā tur iekšā atrastos loterijas laimesta čeks. Izņēmu ārā fotogrāfiju. Ceļš nakts laikā. Ceļš, kuru es labi pazinu. Man nevajadzēja uzmest skatienu sīkajai norādei fotogrāfijas apakšā, lai saprastu, ka tā ir Elmsleina.
Es apsēdos uz kāpnēm, pievērsusi skatienu fotogrāfijai, lai arī nemaz nevēlējos to redzēt. Vienīgā doma manā prātā bija baiļu un apmulsuma sajaukums – par to, ka tas bija prasījis tik ilgu laiku.
Taču tā vietā, lai justos baiļu paralizēta, es uzskrēju atpakaļ pa kāpnēm uz guļamistabu un izņēmu no apakšveļas atvilktnes kartīti. Aiznesusi to uz virtuvi, es atradu šķiltavas, kuras biju izmantojusi pirms dažām stundām, lai aizdedzinātu sveces. Tad, turēdama abus priekšmetus virs izlietnes, es aizdedzināju abu stūrus un noskatījos, kā tie nomelnē un sačokurojas.
Tikai tad, kad biju izņēmusi no izlietnes visus pārogļojušos papīra gabalus, es ielīdu atpakaļ gultā, pārvilku segu pār galvu un centos sev iestāstīt, ka nekas nav noticis. Ka tā bijusi tikai kārtējā parastā gadadiena.
Ceturtā nodaļa
Pirmdien es devos uz Fulemu. Biju pieteikusies vizītē pie dakteres Redfīldas, un droši vien es būtu to pārcēlusi, kā parasti, ja ne kartīte un fotogrāfija. Es varēju iznīcināt pierādījumus, mēģināt sev iestāstīt, ka nekas nav noticis, taču izdzēst atmiņas bija neiespējami.
Dodamās uz priekšu pa Fulemas Palasroudu, es mēģināju atcerēties pēdējo reizi, kad biju ieradusies vizītē pie dakteres Redfīldas. Kā caur miglu atminējos, ka biju ģērbusies vaļīgā krekliņā, tāpēc ka tas visu laiku slīdēja nost no pleca, un es to pastāvīgi savilku augšup, tāpēc tas acīmredzot bija noticis vasarā. Bet nu jau tuvojās gada nogale. Vai viņa uzreiz redzēs man cauri? Vai sapratīs, ka šoreiz esmu ieradusies tikai tāpēc, ka viņa ir vienīgais cilvēks, kuram es varēju ieminēties par notiekošo? Tomēr es nedomāju, ka tam būtu kāda nozīme. Viņa nebija nekāda draudzene, par kuras jūtām man vajadzētu raizēties: viņai maksāja par klausīšanos.
Mani allaž pārsteidza fakts, ka daktere Redfīlda strādāja mājās, ielaižot cilvēkus savā privātajā ģimenes mājoklī. Tā bija skaista trīsstāvu māja ar terasi Rigolroudā, un, ja tā piederētu man, es nelaistu tādus cilvēkus kā es tai ne tuvumā. Viņa strādāja apakšstāva istabā, kas bija pārvērsta par kabinetu, taču pārējās istabas bija saskatāmas no ārdurvīm. Vai gan tādējādi varēja atturēt kādu no došanās tālāk, ielūkojoties viņas dzīvē?
Man negribējās ne domāt par to, cik daudz mamma maksā par šiem seansiem. Es tos biežāk vai retāk apmeklēju desmit gadus un zināju, ka mamma ir iegrābusies tēva atstātajā mantojumā. Daudzas reizes centos viņai iestāstīt, ka man nekas nekaitēs arī bez dakteres Redfīldas, taču mamma neklausījās. Seansi notika vien reizi mēnesī – vismaz tā bija paredzēts –, tomēr tie krājās neapmeklēti, tāpēc es raizējos par to, kā viņai izdodas savilkt kopā galus. Taču mamma nekad par to nerunāja. Viņasprāt, finanšu jautājumi nebija nekas tāds, ar ko apgrūtināt bērnu. Pat tad, ja šis bērns jau bija pieaudzis un atbildīgs par visu slikto, kas dzīvē bija noticis.
Daktere Redfīlda jau stāvēja durvīs, vērodama mani nākam tuvāk pa taciņu. Kā allaž viņa bija nevainojami ģērbusies, šoreiz zīmuļsvārkos un jakā un apsējusi ap kaklu skaistu melnbaltu šalli. Nebiju spējusi noteikt viņas precīzo vecumu, taču viņai varēja būt pāri piecdesmit gadiem, un viņa bija ģērbusies labāk par mani. Manas drēbes nebija noplukušas: tās bija neizteiksmīgas. Džinsi, vaļīgi sporta krekli vai džemperi, zābaki vai sporta kurpes. Nekā tāda, kas liktu man izcelties, bet arī nekā tāda, kas liecinātu, ka esmu nevīža. Galvenais mērķis bija saplūst ar pūli.
– Neraizējies,