Vinterbornu dārgumi. Kimberlija Frīmena

Mēs ar Marku Vinterbornu mīlējām viens otru. Tas vēl aizvien bija noslēpums. Allaž noslēpums.

      Greiems pamāja, izskatīdamies pienācīgi iespaidots.

      – Nu labi, “Auroras” vraks. Tas notika tūkstoš deviņi simti pirmā gada aprīlī. Tolaik te nebija ciemata. Jūdzēm gara tukša krasta līnija, daži aborigēni un savvaļas dzīvnieki. “Aurora” bija trīsmastu dzelzs burinieks… – Viņš pāršķīra pirmo plastikāta kabatiņu mapē, kur atradās izplūdusi lieliska kuģa fotogrāfija. – Kravas kuģis, kas bija uzbūvēts Glāzgovā un piederēja kapteinim Frānsisam Vaitavejam no Bristoles. Viņš nekad neatradās uz sauszemes: visu laiku kuģoja starp Austrāliju un Angliju, ienesdams lielu peļņu. Veda flīzes, aizkarus un visādus greznus niekus no Anglijas visiem tiem bagātniekiem, kas dzīvoja te, un veda atpakaļ vilnu visiem tiem nosalušajiem cilvēkiem, kas dzīvoja tur. Avārijas brīdī viņam bija četrdesmit trīs gadi. – Viņš aprāvās, lai iestrēbtu kafiju, un tad turpināja.

      – Šajā reizē viņam uz klāja bija dārga krava. Karaliene Viktorija bija pasūtījusi parlamenta zizli dāvanā Austrālijas valdībai sakarā ar federācijas dibināšanu. – Viņš pāršķīra nākamo attēlu, šoreiz akvareli, iespējams, zižļa projektētāja skici. – Zizlis bija darināts no zelta un izrotāts ar četriem smaragdiem, astoņiem rubīniem, četriem safīriem un vienu lielu briljantu pašā galā. Arturs Vinterborns, Vinterbornu juvelieru ģimenes vecākais dēls, to izprojektēja un uzraudzīja ražošanu. Tad viņš vēlējās pats to aizvest uz Austrāliju. Vinterborns un Vaitavejs bija kopā mācījušies skolā, tāpēc Vaitavejs labprāt uzņēma viņu uz kuģa. – Vēl viens kafijas malks, jauna plastikāta kabatiņa, šoreiz ar meteoroloģisku viesuļvētras attēlu.

      Greiema balss kļuva izteiksmīgāka: viņš neapšaubāmi bija pieradis uzsvērt stāsta dramatismu, pārstāstot to klientiem.

      – Viņiem vajadzēja atstāt kravu Brisbenā pirms došanās uz Sidneju, taču, tuvojoties dienvidaustrumu piekrastei, viņi iekļuva viesuļvētrā. Frenklina raga bāka ziņoja, ka redzējusi viņus septītā aprīļa vakarā, bet Bākas līča bāka, kas bija nākamā šajā piekrastē, viņus tā arī neieraudzīja. Dievs vien zina, ko viņi bija mēģinājuši panākt, dodoties uz šejienes liedagu: varbūt kuģis bija piesmēlies ar ūdeni un viņi iedomājās, ka var mēģināt nosēdināt to uz sēkļa. Lai vai kā, viņi uztriecās zemūdens rifam. – Viņš norādīja uz okeānu. – Apstākļi bija briesmīgi, bija vēls vakars, kuģis bija sašķēlies gabalos. Neviens neizdzīvoja. Kad kuģis neieradās Brisbenā, vietējā policija sūtīja šurp meklētājus. Šeit liedagā izskalotās atlūzas lika viņiem manīt, ka kuģis atrodas netālu. Dažu nākamo nedēļu laikā viņi atguva lielu daļu no kravas un atrada dažus līķus. Jaunākais brālis, Persijs Vinterborns ieradās, lai visu apskatītu pats savām acīm. Klīda apkārt pa šejieni un citām vietām austrumu piekrastē, būdams pārliecināts, ka kāds kaut ko zinās. Viņš meklēja, taču neko neatrada. Nomira pēkšņā nāvē Tevantinas viesnīcas numurā kādu vakaru.