pienāk vakars, prāts sāk izspēlēt ar Izabellu jokus, jo viņai šķiet, ka var saost ceptas gaļas smaržu. Izabella pieceļas un paošņā gaisu. Viņas mute pieplūst ar siekalām. Taču viņa zina, ka ir to tikai iztēlojusies gluži kā mirāžu tuksnesī – lai arī Izabella ilgojas nevis pēc ūdens, bet pēc ēdiena. Viņa pietraušas sēdus un atkal uzsien lādi sev mugurā, un apņemas kaut ko apēst, pat ja viņai sametīsies nelabi. Viņa vairs netiks tālāk bez pārtikas. Izabella nedomājot plūc sārtās ogas tik augstu, cik vien var aizsniegt ērkšķainajā kokā, un sūkā tās. Viņa laužas cauri koku zariem un brikšņiem, nepievērš uzmanību dzelkšņiem, kas duras cauri kleitas saplosītajām piedurknēm, bieži vien apstājas, lai padzertos no strauta. Izabellas galva dun, domas ir tumšas un juceklīgas.
– Kuš, – viņa sev saka. – Kuš, kuš. – Nogludini šīs domas. Ja tu paēdīsi, viss būs kārtībā. Viss būs kārtībā. Tiklīdz vēders būs pilns, viņa atkal varēs doties taisni uz dienvidiem. Viņa sameklēs pilsētu, un tur būs ēdiens: rostbifs un jaunie kartupelīši, Jorkšīras pudiņš un džema mērce.
Izabella ir pārāk aizņemta ar runāšanu, lai sadzirdētu soļus. Tumša ēna liek viņai pacelt galvu, un viņas sirds teju izlec pa muti. Divi melnādaini vīrieši stāv viņas priekšā, un viņu vienīgais apģērbs ir gliemežvāku aproces. Viņi abi ir pacēluši gaisā garus šķēpus.
Izabella iekliedzas. Viņa pasper soli atpakaļ, lai sagatavotos bēgšanai, taču kailās kājas aizķeras aiz sausa zara, un viņa krīt. Lāde ir viņai uz muguras, un tā smagi atsitas pret zemi, bet Izabella pret to atsitas vēl smagāk. Sāpes iecērtas kaklā, un viņa iekliedzas, novicinādama roku gaisā. Tumsa ir tūlītēja un neizbēgama.
Astotā nodaļa
Izabellas redzesloks aprobežojas ar šauru spraugu: saraustīta kustība, spilgtums un tumsa. Viņa atkal aizver acis, gribēdama iegrimt atpakaļ tumšajā, mīkstajā aizmirstībā. Taču kaut kas nešķiet pareizi. Viņa ar grūtībām atkal atver acis, juzdama, kā galvā pulsē sāpes. Viņa mēģina pakustināt rokas un kājas, taču tās ir kuslas un nespēcīgas. Izabella aši samirkšķina acis un apjauš, ka viens no aborigēniem viņu nes gluži kā bērnu. Izabella mēģina izrauties, un viņš piespiež to ciešāk pie savām kailajām krūtīm. Viņa paceļ rokas, lai izskrāpētu viņam acis, taču vīrietis tās viegli satver un piespiež viņai pie vēdera. Viņš kaut ko saka savam kompanjonam, un Izabella aptver, ka riekstkoka lādīte vairs neatrodas pie viņas. Zagļi! Cilvēku nolaupītāji! Ko viņi ar to izdarīs? Viņa kliedz, lādas un cīnās, taču ir vārga un ievainota.
Vīrietis, kurš viņu nes, kaut ko skarbi nosaka.
Izabella ar asarām acīs papurina galvu.
– Es nesaprotu.
Vīrietis sniedzas viņai pēc kakla, un viņa saraujas, taču tad sajūt pirkstus uz sava skausta, un tie izrādās asiņaini. Izabella pasniedzas, lai pieskartos tai pašai vietai un sajūt sūrstošu rētu, no kuras sūcas asinis. Sāpes izšaujas cauri mugurkaulam.
Abi kailie vīrieši nes viņu dziļāk mežā pa nelīdzenu zemi. Viņu pēdas droši vien ir cietas kā zoles, jo viņi iet ātri un viegli. Izabella sajūtas kā kaija: pārāk savainota, lai cīnītos. Viņas pašas briesmīgais gals ir tuvu.
Taču tad viņa sajūt dūmos ceptas gaļas smaržu. Vietējie ienes Izabellu birztalā, cauri kurai urdz strautiņš, kas apaudzis ar zaļiem kokiem. Otrā pusē vēl kāds ducis melnādainu cilvēku pulcējas pie uguns. Sievietes baro tuklus bērnus vai tur virs uguns gaļas gabalus, kas uzmaukti uz iesmiem, vīrieši sarunājas vai sēž uz akmeņiem, asinādami šķēpus vai labodami ieročus. Neviens no viņiem nav apģērbies. Izabella vēl nekad nav redzējusi kailu vīrieti, tikai Arturu tumšajā guļamistabā. Viņa nezina, kurp vērst skatienu.
– Ko jūs ar mani gribat darīt? – viņa jautā. Vai šie vietējie ēd cilvēka gaļu?
Taču tad viņas sagūstītājs uzmanīgi novieto Izabellu zemē un iesaucas. Dažu sekunžu laikā pienāk klāt liela auguma sieviete ar maigām acīm un apaļām krūtīm, un viņas pavadoņi izskaidro situāciju savā dzimtajā valodā. Sieviete palīdz Izabellai apsēsties un ar žestu attēlo, ka liek kaut ko mutē. Viņi jautā, vai viņa negrib ēst.
– Jā! – Izabella saka. – Jā. Ēdiens. Jā.
Jauni saucieni cits citam viņu dzimtajā valodā, un tad viņai tiek piedāvāts šķēps, uz kura ir uzdurta cepta ķirzaka. Izabella nomauc nost baltas gaļas gabalu un pieliek to pie lūpām, ne mirkli neaizdomādamās. Miesa ir mīksta, mazliet sīksta un garšo pēc dūmiem. Savā izsalkumā Izabella domā, ka tas ir visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad baudījusi.
Kamēr viņa ēd, sieviete kaut ko maigi dudina, tīrīdama ievainojumu un uzklādama tam smirdīgu ziedi. Viņa pievēršas koduma pēdām uz Izabellas rokas, noklakšķina mēli un pasaka vēl kaut ko. Izabella viņai cenšas iestāstīt, ka nesaprot, taču sieviete tik un tā turpina runāt. Bērns, kurš tikko iemācījies staigāt, pielumpačo viņām klāt un satver Izabellas brīvo roku. Izabella pasmaida, bērna apaļo vaigu un tumšo acu apburta. Bērns pavelk augšup viņas kleitas piedurkni un bijīgi apbrīno viņas balto ādu. Kaut kas bērna pieskārienā mudina viņu atslābt. Bērns ir priecīgs un veselīgs. Tam vajadzētu nozīmēt, ka cilvēki, kuri viņu audzina, ir labi cilvēki.
Izabella pagriežas pret sievieti un saka:
– Paldies, – silti, ar smaidu. Lai arī sieviete nesaprot vārdus, viņa saprot to nozīmi.
Sieviete norāda uz būdām un tad pavērš pirkstu pret debesīm. Sāk krēslot. Sieviete piedāvā viņai pajumti.
Izabella palūkojas uz būdu ar tās atvērto priekšpusi. Mākoņi ir klājuši debesis visu pēcpusdienu, un ir iespējams, ka sāks līt. Lāde vēl aizvien ir tur, kur viņa nokrita. Bet kurš to var nozagt? Jādomā, ka nebūs nekas slikts, ka viņa paliks te pa nakti. Gulēs kādā mīkstā un drošā vietā un varbūt pat dabūs vēl kaut ko ēdamu no rīta.
Izabella pamāj.
– Jā, pateicos.
Izabella noliekas mīkstajās lapās un dzīvnieku ādās un guļ kā nosista. Kad viņa pamostas, sieviete ar maigajiem pirkstiem atkal ir tepat un piedāvā viņai ēdamo, pārsien viņas ievainojumu. Kad Izabella grib piecelties, viņa tiek nostumta atpakaļ guļvietā. Sieviete noklakšķina mēli. Vēstījums ir skaidrs. Tu neesi vesela. Tev jāpaliek mazliet ilgāk. Izabella ar pateicību to pieņem. Viņa pavada dienu, vērodama viņus nākam un ejam, ar zivīm, ķirzakām un savvaļas suņiem pārtikai, ar groziem, kas pilni ar ogām un augļiem, ko Izabella atpazīst pēc sava garā gājiena. Viņi baro to labi. Sākas lietus. Izabella prāto, vai šie ir vienīgie cilvēki simtiem jūdžu attālumā, varbūt viņai nevajadzētu palikt pie tiem un pievienoties viņu ciltij. Tad viņa vairs nekad nebūtu izsalkusi. Tomēr vēlēšanās atgriezties pie savas lādes ar Daniela aproci ir spēcīga. Viņai ir jābūt pie savas ģimenes, pie māsas.
Izabella nozvēr, ka dosies ceļā, tiklīdz pienāks rīts.
Viņa neko nesapņo līdz pat rītam, kad saraustīti tēli sāk zibēt acu priekšā. Izabella atkal ir stāvoklī ar Danielu, asinis plūst viņai starp kājām, bet, kad viņa palūkojas lejā smiltīs, tur nav bērna, tikai ceļabiedru aukstie līķi. Viņa dzemdē mirušos. Izabella strauji atmostas un mēģina mierināt sevi ar domu, ka viņa ir dzīva un drošībā. Taču tas nespēj viņu nomierināt. Ir tikai nelaimes, pelēkas gluži kā debesis pirms saules lēkta.
Izabella pieceļas. Neviens nav nomodā. Viņai ir jādodas projām: jādomā, ka šis sapnis ir aizķēries kokos viņai apkārt, iesūcies smilšainajā zemē un nepazudīs augu dienu, augu nedēļu. Viņas galva ir pārstājusi sāpēt, un tagad viņa ir pietiekoši stipra, lai turpinātu kustēties.