ar zizli sev klāt.
Lietus rībina pa laivas dibenu. Izabella saritinās kamolītī. Sprauga starp laivu, klinti un smiltīm, kas ir tikai pēdas augstumā, neļauj viņai atrasties pilnīgā bezgaisa tumsā. Jūra dārd un sitas pret krastu. Izabella gaida, kad parādīsies pārējie. Viņas ķermenis nekontrolējami dreb: viņai ir auksti no lietus un jūras, bet vēl aukstāk no bailēm un šoka. Neviens nenāk. Viņas skatiens ir pievērsts ūdenim. Tur nav nevienas laivas. Nav neviena drosmīga peldētāja. Nav neviena.
Arturs nenāk. Tāpat kā Megija. Kā kapteinis Vaitavejs. Un Harova kungs.
Melnā nakts pārvēršas pelēkā pēc kādas stundas. Rītausma vairs nav tālu. Kur viņi visi ir? Viņiem vajadzīgs ilgs laiks, lai no vraka aizkļūtu līdz krastam.
Paslēpusies zem laivas, viņa gaida.
Lietus un vējš mazliet norimst, taču vēl aizvien ir pārāk vētrains, lai atstātu patvērumu. Izabella paliek guļam smiltīs, pievērsusi skatienu okeānam, kamēr vāja dienas gaisma cenšas izkļūt cauri mākoņiem. Un neviens aizvien vēl nenāk.
Ap pusdienlaiku lietus mitējas. Izabella izrāpjas no laivas apakšas, lai izstaipītu kājas, un konstatē, ka tās tik tikko spēj noturēt viņas svaru. Viņa apsēžas smiltīs. Viņa raud. Asaras apmiglo skatienu, Izabellai pētot pasauli sev apkārt. Vai kāds zinās, ka viņa ir te? Vai ieradīsies glābēju kuģis? Izabella nezina, kā tas notiek. Tomēr viņa bažījas, ka glābšanas kuģa var nebūt. Viņa sēž plašajā liedagā, nolūkodamās uz līci, kas atgādina katlu. Kaut kur tur, vētras sakultajos ūdeņos, atrodas viņas vīrs. Viņš ir miris. Viņi visi ir miruši. Asinis viņas dzīslās sastingst. Izabella mēģina piecelties un liek kājām darboties. Viņa staigā pa smiltīm, murminādama:
– Viņi visi ir miruši, – vēl un vēlreiz, lai redzētu, vai šī doma iesēdīsies viņas prātā un kļūs parastāka.
Viņi visi ir miruši.
Izabella pieiet pie ūdens malas, paceļ svārkus un iebrien jūrā līdz viduklim. Ūdens ir siltāks par gaisu. Viņa atvieglojas, juzdama kauna sārtumu uz vaigiem, lai arī te nav nevienas dvēseles, kas varētu to ieraudzīt. Tad viņa atgriežas liedagā, otrādi apgāztās laivas aizsegā. Šodienai ar to pietiek. Viņas kuņģis dumpojas: Izabella ir izsalkusi, taču viņai nav ēstgribas. Par to viņa raizēsies rīt. Dienas atlikušo daļu viņa noguļ smiltīs zem laivas. Atkal līst lietus. Visbeidzot pārgurums gūst virsroku. Krēslā viņa aizmieg.
Izabella pamostas un ierauga, ka lietus ir atkāpies. Rītausmas debesīs redzami tikai nedaudzi mākoņi ar purpura maliņu. Drīz uzlēks saule. Šī doma uzlabo viņas noskaņojumu, taču tikai uz brīdi, jo nakts izmetusi liedagā vēl kaut ko.
Līķus.
Sākumā Izabellas sirds salecas, un viņa domā, ka tie guļ. Taču, pieejot tuvāk, kļūst skaidrs, ka leņķis, kādā divi vīrieši ir samesti viens otram virsū, ir nedabisks. Viņu kājas šūpojas piekrastes viļņos.
Izabella strauji pagriežas un dodas atpakaļ pretējā virzienā. Viņa negrib zināt, vai tie ir viņas draugi vai tikai apkalpes locekļi. Izabella sajūt iekšēju tukšumu. Viņa palien zem glābšanas laivas un šņukst stundām ilgi.
Taču nu viņa zina, ka ir pienācis laiks doties projām.
Reizē ar līķiem krastā ir izskalotas kuģa atlūzas. Izabella tās apskata, meklēdama ko noderīgu. Tur nekā nav. Sašķaidīti koka gabali. Nav ne pudeļu, ne muciņu ar pārtiku, ne apģērbu, ne apavu. Viņa atkal pamet skatienu uz līķiem, taču ātri novēršas. Viņa nezags drēbes no mirušajiem. Izabellas skatiens pievēršas līcīša galam. Ja viņa aizies līdz tam, varbūt būs labāk saskatāms, kur viņa atrodas. Varbūt tur būs pilsēta. Šī doma viņu uzmundrina. Varbūt būs saskatāmas mājas.
Varbūt būs saskatāms nebeidzams liedags ar adatainiem kokiem.
Izabella dziļi ieelpo. Vispirms viņai jādabū Daniela aproce laukā no lādes.
Ap otrādi apgriezto glābšanas laivu dažāda lieluma akmeņi ir izveidojuši nejaušus rakstus. Izabella izvēlas vienu un izvelk lādi no laivas apakšas. Viņa nomērķē un met akmeni uz slēdzenes pusi, sajūtot, kā nodreb rokas un pleci. Dekoratīvā misiņa sprādze atsprāgst vaļā, taču slēdzene nepadodas. Viņas vīra bailes no zagļiem ir likušas tam izmantot pamatīgas slēdzenes, kas ir cieši noslēgtas no iekšpuses un ārpuses.
Izabella iedomājas, vai viņa ir zagle, plēšot nost krekliņa malu un savijot to virvē. Viņa izver virvi cauri misiņa rokturim un pieceļas, velkot lādi sev līdzi.
Viņa tipina pa smiltīm. Saule ir augstu debesīs un karsē. Izabella apstājas, novelk krekliņu un apvij to sev ap galvu kā garu šalli, pavilkdama dažas collas baltās kokvilnas uz priekšu, lai pasargātu seju. Tad Izabella satver virvi un atkal dodas uz priekšu. Smiltis šņirkst viņai zem kājām. Okeāna viļņu ritms diktē viņas gaitu: pieci soļi, kamēr tie atkāpjas, pieci soļi, kamēr pārskalo krastu. Izabella nonāk līdz zemes strēles malai, kas norobežo līcīti, un dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti aiz sevis. Gara, cieta zāle pārklāj zemi un dursta viņas pēdas. Koki, kuri ieskauj līcīti, ir dažādos pelēkā un olīvzaļā toņos. Izabellu piepeši pārņem ilgas pēc Anglijas, kur saules stari ir viegli un koki ir tumši zaļi, kur viņai bija kurpes un viņa zināja, kas tālāk notiks.
Viņa soļo tālāk, uz zemesraga pusi. Saule uzkāpj līdz augstākajam punktam un tad pārvar to, mainot smiltīs krītošās zāles ēnas. Visbeidzot Izabella ir nonākusi līdz zemesraga smailei. Viņa vēl neuzdrošinās skatīties. Priekšā atrodas klints un sekla ūdens peļķe. Tā atrodas pārāk augstu, lai tas būtu jūras ūdens, tāpēc Izabella saprot, ka tas ir lietus ūdens. Viņa to iedzer, lai arī tas ir smilšains. Izabella nožēlo, ka nav savākusi ūdeni vakardien, lietus laikā, un tad saprot, ka viņai nav nekā, kur to savākt.
Viņa noliek lejā lādīti, izslienas un tad drosmīgi palūkojas apkārt. Sākumā atpakaļ, uz ziemeļiem. Nekā. Neskaitāmas smilšu jūdzes, jūras miglas aptumšots zemesrags tālumā. Tagad viņa palūkojas uz dienvidiem. Atkal nekā. Atkal jūras migla. Atkal zaļi zils okeāns, kas dārd un trako aiz līcīša sniegtās pajumtes.
Bez gala. Bez malas.
Izabella sajūt, cik viņa ir sīka. Sajūt, cik milzīga ir pasaule. Viņa sajūt Dieva klusējošo vienaldzību. Viņa sajūt okeāna spēku un savu neveiklo vārgumu. Izabellas ceļgali saļogās. Viņa atslīgst durstīgajā zālē, kas tiek cauri kleitai. Viņa uzliek pieri uz ceļiem un izmisīgi vēlas, kaut būtu noslīkusi kopā ar pārējiem.
Izabella tā nosēž ilgāku laiku, sirdspukstiem dunot ausīs, okeānam plīstot apkārt, un ilgojas pēc kādas mazas, klusas vietiņas, pajumtes un ēdiena. Tad viņa paceļ galvu. Viņa te nevar sēdēt mūžīgi, jo tad viņa nomirs. Ziemeļos savilkušies mākoņi. Tie var kļūt par vētras mākoņiem. Kuģis devās uz dienvidiem, tāpēc dienvidos kaut kam ir jābūt. Briesmīgi tālu, varbūt simtiem jūdžu attālumā. Taču tur kaut kas ir, un viņai jādodas turp. Viņa nevar palikt šeit, kur nav nekā. Izabellas vēders no bada rūc, un saule iztvaicē visu lietus ūdeni. Izabellai ir bail iet cauri kokiem: paskatīdamās vien uz tiem, viņa nodreb. Tāpēc viņa nolemj doties uz dienvidiem pa liedagu.
Viņai gribas raudāt, taču raudāšana neko nedos. Raudāšana neatsauks Danielu. Raudāšana nepaglābs viņa aproci un neparādīs Izabellai ceļu uz Ņujorku pie māsas. Izabella pieceļas, satver pašdarināto virvi un rāpjas lejā otrā pusē pa zāļaino pauguru atpakaļ pie gludajām, tukšajām smiltīm. Un viņa dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti sev līdzi. Ir labāk staigāt vakara vēsumā un atpūsties dienas karstumā. Viņa iet, līdz parādās zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu, kas veido svešādus rakstus melnajās debesīs. Viņa iet, līdz pusnakts aizbiedē projām pēdējās karstuma paliekas. Viņa iet, līdz kājas un pēdas