Izabella atver lādīti. Divas smalkas zelta ķēdītes neļauj vākam atkrist atpakaļ un atsisties pret grīdu. Izabella noceļ melnā samta slāņus un ierauga zižļa blāvo spīdumu: tas ir zelts, kas nobārstīts ar dārgakmeņiem. Viņa uzmanīgi taustās pa lādīti, lai sameklētu samta spilventiņu, uz kura ir uzlikts zizlis, paceļ stūrīti, izņem savu dārgo melno lentīti no naktskrekla un pabāž to apakšā, tad palaiž vaļā spilventiņu un aizver lādīti.
Klikš.
Savā pārdrošībā viņa ir ļāvusi tai aizkrist pirms pēdējās puscollas. Skaņa šķiet neiespējami skaļa tumsā. Izabellas ķermenis pārakmeņojas, un viņa nespēj pakustēties. Sirds skaļi sitas krūtīs, un pat acu āboli šķiet pulsējam. Arturs pārstāj krākt un izgrūž tādu kā ņurdienu.
Tad, lēnām un ritmiski, viņš atkal atsāk. Izabella vēl nekad nav tā priecājusies, dzirdot viņu krācam. Viņa gandrīz iesmejas.
Viņa atkal taustās gar lādīti, lai sameklētu slēdzenes. Vienu pēc otras viņa tās aizslēdz. Izabellu ir pārņēmusi neprātīga pārliecība. Viss būs labi, tāpēc viņa nesteidzas, klusītēm pastumj zizli zem gultas un tad atliek atslēgu atpakaļ Artura vestē.
Augšā pa kāpnēm. Gultā. Izabella nevar aizmigt stundām ilgi, jo satraukums nekādi nespēj izvējoties viņai no asinīm.
Pagaidām Daniela rokassprādze ir drošībā. Vismaz tā nonāks otrā pusē, Sidnejā, kur Arturam jāpasniedz zizlis Bārtona kungam karalienes vārdā. Protams, Izabellu gaida vēl viena atslēgas zagšana un slepenas manipulācijas pirms ceremonijas, taču šobrīd viņa vienkārši priecājas, ka melnajai lentītei vairs nedraud briesmas tikt pārmestai pār bortu. Pārējo viņa izdomās, kad beidzot izkļūs no šī smirdīgā kuģa.
Dažas nākamās dienas ir drūmas. Izabellu nomāc melns mākonis. Sākumā viņa domā, ka tumsa radusies tāpēc, ka rokassprādze vairs neatrodas viņai ap roku, un varbūt pa daļai tā arī ir. Taču vairāk ticams, ka pie vainas ir laiks, kas ir kļuvis svina pelēks, vējains un skarbs.
Vētrainā jūrā ieteicams atrasties uz augšējā klāja. Uz apakšējā klāja, kur viņas acis nespēj saskatīt apvārsni, var uznākt jūras slimība. Tā nu Izabella katru dienu stundām ilgi sēž uz enkura klāja, klausīdamās vīriešu balsīs, kas skaļi klaigā un lamājas viņai apkārt, vērodama pelēkās debesis un cenzdamās izvairīties no lietus zem brezenta nojumes. Parasti Megija būtu viņai pievienojusies, taču tagad Megija no viņas izvairās, izvēlēdamās īsināt laiku ar izšūšanu salonā. Uz apakšējā klāja dzīve turpinās, visas ikdienišķās dzīves detaļas aiztikšķ garām, sadalot laiku periodos. Uz augšējā klāja, kur nav saskatāms nekas cits kā vien nebeidzamā jūra, laiks apstājas, un viņa cenšas izdzīvot nebeidzamu pelēku brīdi. Tas atgādina viņas skumjas, šis nebeidzamais ceļojums. Izabella neredz zemi, nevar saskatīt beigas, viss ir vētras sabangots.
Un dažkārt, kad lietus skaļi bungo, bet nekad nav auksts, un viņai nākas ierauties pēdējā sausajā vietā aiz kuģa stūres, Izabella dzird, kā Harova kungs izkliedz pavēles, un domā par Megijas teikto. Viņš ir zaudējis savu sievu. Un šeit viņš darbojas ideāli. Viņa nespētu vadīt kuģi. Jādomā, ka viņa to nogremdētu savās skumjās. Bet, kamēr kapteinis pilda uzdevumus ar grūtībām, Harova kungs ir mierīgs un prasmīgs. Dažkārt Izabella pamet uz viņu slepenus skatienus, meklēdama sāpes viņa sejā, taču nekad tās neredz. Tad viņa saprot, ka izturas tikpat aušīgi kā Megija, un atkal uzliek seju uz ceļgaliem un gaida, un gaida, cauri laikam un attālumam, un sabangotai jūrai.
Tad tumsas svārku stērbelē parādās pirmais pelēcīgais gaismas stariņš.
Izabella ierauga Harova kungu kambīzē. Tāpat kā viņa, arī kapteiņa pirmais palīgs meklē kaut ko, ar ko remdēt izsalkumu pirms pusdienām. Viņš pietupstas, iebāzis galvu skapī.
Kad viņa padod labrītu, viņš satrūkstas un sasit galvu.
– Piedodiet, – viņa saka.
– Tas nekas, – viņš atbild un pieceļas, berzēdams galvu. – Vai jūs arī meklējat ko ēdamu?
Viņa pamāj.
– Paslēpu kaltētus ābolus lādītē skapja dziļumā, aiz miltiem.
Harova kungs atkal pievēršas skapim un pasmaida.
– Ak, ļoti gudri. – Viņš izvelk laukā kārbu un mēģina atvērt vāku. – Vai jūs pati uzlikāt to vāku? – viņš piepūlē apvaicājas.
Izabella iesmejas, paplezdama plaukstas.
– Mana mamma apgalvoja, ka man vajadzējis piedzimt par puiku. “Stipra kā kaza un mežonīga kā strazds.” – Atcerējusies mātes vārdus, viņa saskumst. Izabella vairs nejūtas ne stipra, ne mežonīga.
Nu jau Harova kungs ir noņēmis vāku un pasniedz viņai kārbu. Izabella paņem sauju žāvēto ābolu. Harova kungs grasās paiet viņai garām uz izeju, bet Izabella viņu aizkavē.
– Harova kungs, pagaidiet, – viņa saka. Izabella nolūkojas uz savu roku, kas uzlikta uz pirmā palīga delma, it kā nepiederētu viņai. Viņa nezina, ko ir gatavojusies teikt, taču nespēj to nedarīt.
Viņš gaida, un īss laika sprīdis vieno viņus gaidās.
Tad Izabella ierunājas:
– Megija man pastāstīja par jūsu sievu.
Un te tās ir: neslēptās sāpes, kuras viņa tik ļoti ilgojās ieraudzīt pirmā palīga sejā. Beidzot viņa ir atradusi kādu, kurš zina. Sev par šausmām Izabella mana, ka viņas mutes kaktiņi savelkas augšup, it kā viņa gribētu smieties. Viņa tos atkal pavelk uz leju.
Taču tad sāpes Harova kunga sejā pazūd, paslēpjas zem iestudētas sejas izteiksmes, kas pauž samierināšanos.
– Jā, es zaudēju Mēriju. Tas bija ļoti grūti, – viņš saka. – Taču dzīvei jāturpinās.
– Vai jāturpinās?
Izabellas jautājums Harova kungu apmulsina. Viņš atver muti, lai kaut ko teiktu, taču neko nesaka. Viņš klusē, viegli pavēris lūpas.
– Mans dēls Daniels nomira gandrīz pirms trim gadiem, – Izabella strauji nosaka. – Viņš bija piecpadsmit dienas vecs. Piedzima pavisam veselīgs, auga labi. Tad kādu dienu es atvēru acis vēlu – pārāk vēlu no rīta, kas bija pārāk spožs, brīnīdamās, kāpēc viņš nav mani pamodinājis. Viņš nebija mani pamodinājis tāpēc, ka bija miris, Harova kungs. Miris un auksts. – Viņas balss aizlūst, un Izabella aizsedz muti ar plaukstu, lai apturētu asaras. – Tā kā es biju vai zaudējusi prātu aiz bēdām, mana vīra ģimene parūpējās par to, lai bērns tiktu apbedīts bez manas klātbūtnes. Man pat neradās iespēja atvadīties no viņa.
– Ak, mana dārgā Vinterborna kundze, – viņš nosaka un tad uzmanīgi noņem rokas viņai no sejas un tur savos raupjajos pirkstos. – Ir briesmīgi zaudēt mīļu cilvēku, taču saule tik un tā nebeigs uzlēkt.
– Tas nav iespējams. – Tagad Izabella šaubās par viņu. Viņš ir zaudējis tikai sievu, nevis bērnu. Ko gan viņš var zināt par sāpēm?
Harova kungs meklē vārdus. Kuģis šķeļ viļņus, liekot piekārtajām karotēm nošķindēties, sasitoties kopā. Visbeidzot viņš nosaka:
– Tādas skumjas nevar tikai atstāt zilumu un tad izbalot. Tās nomoka. Vienīgais ceļš, kā atgriezties dzīvē, ir to atjaunot, akmeni pa akmenim. Un dažkārt cilvēkam nepietiek enerģijas vai apņēmības, un viņš sēž starp drupām un gaida, lai kaut kas mainītos. Taču nekas nemainās, ja mēs atkal nepieceļamies un nesākam lasīt kopā akmeņus.
Izabellas sirds kļūst vieglāka un smagāka, kamēr viņš