tā nebija pilnīga taisnība. Daži uzskatīja, ka kārtīgs tūristu atpūtas komplekss ar sporta zāli un neregulāras formas baseinu, ar salmiem apjumtām lapenēm un spēļu mašīnām bārā panāks, lai Bākas līcis tiek iezīmēts kartēs. Tad tā vairs nebūs miegaina pilsētiņa ar brīvdienu mājām un ģimenes viesnīciņām, kas apkalpoja nelielo tūristu plūsmu. Liela plūsma, liela nauda.
Taču Džuljeta nevēlējās lielu plūsmu līcī. Liela plūsma nozīmēja ķēdes veikalus, un viņa baidījās, ka atrodas tikai vienas ķēdes kafejnīcas attālumā no sava uzņēmuma zaudēšanas. Šī doma lika viņas pēdām iekņudēties, it kā viņa kristu. Visi zināja, ka “Pie Džuljetas” gatavoja labāko kafiju pilsētā. Viņas brokastis bija slavenas. Tomēr tumšākajos iztēles stūrīšos Džuljeta redzēja, kā klienti viņu pamet, lai sēdētu pie finiera un hroma galdiņiem un dzertu kafiju ar pienu no krūzītēm ar logotipu, kamēr viņa uzturēs četras tukšas viesu istabas un ceps nevienam nevajadzīgus plāceņus.
Viņa nodrebinājās. Laikam kondicionētājs noregulēts uz pārāk lielu aukstumu.
Ilgtspējīgs. Tas bija vārds, kuru Tristans Katervuds visu laiku piesauca, itin kā zinātu, ko tas nozīmē. It kā viņam būtu kāda nojausma par to, kas ir mazas piejūras pilsētiņas smalki sabalansētā ekosistēma un cik viegli to iespējams izjaukt.
– Mēs esam ieklausījušies jūsu raizēs un ļoti smagi strādājam, lai sagatavotu ilgtspējīgu Bākas līča nākotnes vīziju, maksimizējot plusus jūsu pašvaldībai un mūsu investoriem. – Dramatiskie uzsvari bija aizvainojoši: it kā viņš runātu ar kurlu pensionāru baru.
Džuljeta paraudzījās apkārt. Nu, tur bija daži kurli pensionāri, un tomēr…
Ashley-Harris allaž pasniedza tēju un cepumus pēc šīm apspriežu reizēm, taču Džuljeta nekad nevarēja piespiest sevi palikt un papļāpāt pēc tam. Tējas maisiņi un veikalā pirktie cepumi viņai bija apvainojums. Vai viņiem nāktos tik grūti iegādāties vietējos produktus? Viņa izgāja cauri bāram, saņemdamās, lai neapstātos un neiztukšotu kādu viskija mēriņu, un devās cauri parkam uz pludmali, lai izvēdinātu galvu pirms atgriešanās darbā. Kāpēc gan viņa sevi mocīja ar šīm apspriedēm? Tās allaž atstāja skāņu garšu mutē, kas nepazuda vairākas dienas. Gan Ashley-Harris Holdings atradīs kādu iespēju, kā uzbūvēt savu tūristu atpūtas kompleksu. Viņi atradīs zemes gabalu un veidu, kā pielabināties padomei, un nākotne atnāks ar augstiem paisuma viļņiem, kas būs mutuļojoši un neizbēgami un vilks Džuljetu turp, kur viņa nevēlējās nonākt.
Priekšā viņa saskatīja liedagā kādu tumšu apveidu. Sākumā Džuljeta nodomāja, ka kāds ir atstājis smiltīs savas drēbes, dodoties peldēties, taču, pienākot tuvāk, viņa ieraudzīja lielu jūras bruņrupuci.
Džuljeta aizturēja elpu un metās uz tā pusi. Daudzējādā ziņā būtu daudz sliktāk, ja tas vēl būtu dzīvs. Tik liels bruņrupucis būs pārāk smags, lai viņa spētu to pacelt, un, ja tas bija pietiekoši slims, lai ļautu izskalot sevi malā, tad droši vien nebūtu spējīgs izdzīvot. Taču šis bruņrupucis jau bija miris, ar neredzīgām melnām acīm un zila plastmasas iepirkumu tīkliņa stūri, kas rēgojās ārā no tā mutes. Tas bija noturējis tīkliņu par medūzu un tad aizrijies ar to. Atkritumi, it īpaši plastmasas atkritumi, bija galvenais jūras bruņrupuču nāves cēlonis šajā apvidū.
Džuljeta nožēloja, ka Tristans Katervuds šobrīd nestāv viņai līdzās.
– Ilgtspējīgs, Tristan? – viņa būtu jautājusi. – Kā jūs atturēsiet visus tos tūristus no tā, lai viņi negribot nenogalinātu mūsu dzimtās jūras bagātības?
Džuljeta nopūtās, pievērsdama skatienu jūrai. Vējiņš noplivināja viņas garos, brūnos matus un saraustīja vaļīgo kokvilnas kleitu. Viņa nesaprata, kāpēc visu pasauli tā kārdināja domas par kaut ko lielāku, labāku, apjomīgāku. Kāpēc viss nevarēja palikt tāds pats kā agrāk? Viņa pameta skatienu uz vecās bākas pusi, iedomādamās par Libiju. Bākas līcis allaž bija par mazu viņai, un Džuljeta bija ļoti priecājusies pēc māsas aizbraukšanas. Viņa negaidīja māsu atgriežamies. Viņa vēl aizvien te neiederējās ar saviem spīdīgi melnajiem matiem un balto ādu bez krunkām, kas izskatījās tā, it kā viņa nekad ne par ko neuztrauktos. Divdesmit gadus Parīzē, nodarbojoties ar… Nu, Džuljeta īsti nezināja, ko Libija bija darījusi Parīzē. Bet, ja viņa iedomājās, ka var atgriezties un savākt sev pusi uzņēmuma, tad viņa kļūdījās. Džuljeta bija padarījusi visu darbu. Varbūt viņa varēja ieķīlāt māju un izmaksāt Libijai viņas daļu. Džuljeta juta, kā galvā jaucas drudžainā nervozitāte, ko allaž izraisīja domas par naudu. Viņa aprāja sevi un lika sev pievērsties šim brīdim.
Pēcpusdienas ēnas sāka parādīties smiltīs. Džuljeta devās atpakaļ uz māju, lai zvanītu piekrastes palīdzības dienestam. Viņi gribēs ierasties un aizvest bruņrupuci, uzšķērst to un pārbaudīt, kas kļuvis par tā nāves cēloni. Taču nāves cēlonis bija acīmredzams: progress progresa vārdā, nedomājot par sirdsapziņu. Tristana Katervuda sugas brāļi.
Katru vakaru desmitos parasti viss bija ideāli kluss. Visi darbi bija padarīti, virtuve un tējnīcas zāle tīra, viesi gulēja, papīri bija aizpildīti un noglabāti. Tad Džuljeta beidzot atļāvās atslābināties ar tējas krūzi stundu pirms mazgāšanās. Šovakar viņai bija viešņa: draudzenes un palīdzes Čerilas septiņgadīgā meita. Čerila vienu nakti nedēļā strādāja nakts maiņā sērfotāju klubā, kur varēja nopelnīt pietiekoši, lai nosegtu privātskolas mācību maksu. Tā kā viņa bija vientuļā māte, viņai nebija daudz bērna pieskatīšanas variantu vēlā vakarā, tāpēc Džuljeta izpalīdzēja. Keitija bija cieši aizmigusi jau astoņos uz saliekamās gultas Džuljetas guļamistabā.
Džuljeta aizvēra skaitļu tabulu savā datorā, atvēra interneta pārlūkprogrammu un sāka pārskatīt tās pašas vecās vietnes. Bija silts vakars, un viņa paliecās uz priekšu, lai atvērtu logu. Jūru varēja sadzirdēt, taču kaitinošā kārtā nevarēja saredzēt. Pirms desmit gadiem viņa bija izvākusies no dzīvokļa, kas izgāja uz okeāna pusi, un pārvērtusi to par divām viesnīcas istabām. Džuljeta bija ievākusies šeit, sētas puses apartamentā, tobrīd cerēdama, ka tas būs uz laiku, ka laulības un bērni nozīmēs pārcelšanos uz lielāku dzīvokli. Un tā tas arī bija palicis. Džuljeta daudz neraizējās par dzīvokļa lielumu. Lejā viņai bija rūpnieciski iekārtota virtuve, ja viņa vēlētos pagatavot ko īpašu, un bija vieglāk uzturēt kārtībā mazu platību, ņemot vērā lielo aizņemtību. Viņai bija iebildumi pret to, ka nebija ne laulības, ne bērnu. Tagad, trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņa jutās tā, it kā sprauktos ārā pa logu, kas kļūst aizvien šaurāks. Ja viņa vēlējās apprecēties un dzemdēt bērnus, kamēr logs vēl nebija aizvēries, viņai būtu vajadzējis satikt Misteru Īsto pirms četriem gadiem. Guļamistabas durvis atvērās, un tur stāvēja Keitija pidžamā, mirkšķinādama acis gaismā.
– Kas noticis, mīlulīt? – Džuljeta jautāja.
– Man bija slikts sapnis. – Mazā meitene šķērsoja istabu un ierāpās Džuljetai klēpī, pieglauzdamās viņai klāt. – Kur ir mamma?
– Viņa vēl aizvien strādā. Viņa atbrauks tev pakaļ no rīta. – Džuljeta noglāstīja Keitijas gaišos matus. – Vai tu man no rīta palīdzēsi pagatavot brokastis?
Keitija paraustīja plecus. Viņai nāca miegs.
– Neraizējies par sliktiem sapņiem. Tie pazūd, tiklīdz tu atver acis.
Keitija klusēja, piespiedusies Džuljetas ķermenim. Džuljeta sajuta mazās meitenes sirdspukstus. Tuk-tuk, tuk-tuk, tuk–tuk.
Visbeidzot Keitija noteica:
– Kas redzams visās tajās bildēs?
Džuljeta