Izabellai sejā. Kapteinis ir aizņemts ar sarkanvīna tukšošanu no savas kristāla glāzes. Tas nozīmē, ka Arturam pašam ir jātiek galā ar problēmu.
– Vai tu ēdīsi kopā ar mums?
– Domāju, ka nē, – viņa atbild. – Tūlīt pat likšos gultā.
Arturs paver muti, lai mudinātu viņu palikt. Viņš ir cilvēks, kurš pastāvīgi raizējas, ko citi par viņu domās, un jebkāda Izabellas nepieklājība liek viņam elst un pūst kā tvaika lokomotīvei. Taču Izabella noprot, ka Arturs nojauš: slimība var padarīt viņas manieres tikai vēl sliktākas, tāpēc viņš patur savas domas pie sevis un ļauj sievai iet, novicinot vienu gaļīgo roku.
Tiklīdz kabīnes durvis aiz viņas ir aizvērušās, Izabella atpogā savu ņieburu un atāķē korseti, novelk svārkus un pakarina šaurajā garderobē, kas ierīkota stūrītī aiz viņu kojām. Viņa uzrauj mugurā naktskreklu un kādu brīdi stāv nekustēdamās, sirdij strauji pukstot, cenzdamās saklausīt soļu troksni. Nekā. Uz durvīm ir pakārta vīra veste. Izabella iebāž roku tās kabatā. Atradusi meklēto, viņa apguļas gultā. Taču viņa necenšas aizmigt. Izabella guļ nekustīgi un klausās viņu radītajos trokšņos. Sudrablietu šķindoņā, atsitoties pret porcelānu. Viņu sarunās: allaž par laika apstākļiem, lai arī Izabella spēj saprast šādu apmātību te, jūrā. Vēl pagājušajā nedēļā, kad viņi burāja ārā no Austrumindijas salu ūdeņiem, viņus tik ātri un negaidīti pārņēma vētra, ka Izabella bija pārliecināta, ka kuģis aizies bojā. Viņi ir atkarīgi no laika apstākļiem.
Izabella dzird Megijas maigo balsi attālināmies. Izabella mazliet nomierinās: viņai vajag, lai Megija, kurai piemīt neparasti asa dzirde, izietu no salona. Tad Arturs un kapteinis atsāk sarunu. Pastāvīgā sarkanvīna pudeles atkorķēšana, glāžu šķindoņa pret pulēto koka galdu. Katru vakaru pēc vakariņām Arturs dzer kopā ar kapteini. Un kapteinis dzer daudz. Jo vairāk viņi noreibst, jo skaļākas kļūst viņu balsis.
Viņa ilgi klausās abu sarunā. Tie runā par laika apstākļiem, par veciem draugiem, par Izabellu. Arturs stāsta kapteinim par jauno māju, kuru gribot uzcelt pēc viņu atgriešanās Anglijā, un kādu brīdi viņš šķiet priecīgi satraukts un laimīgs. Izabellai nav vīra žēl. Viņa nevēlas jaunu māju, tāpēc ka tad pie viņiem pārcelsies Artura māte. Un, ja viņa tur būs, tad mājā bieži viesosies Persijs, un Izabella vairs nekad negrib redzēt Persiju.
Beigās Arturs atgriežas pie sava īgnā toņa.
– Cik lielā mērā tu uzticies savai komandai? – viņš jautā kapteinim.
– Pietiekoši lielā. Kāpēc tu jautā?
– Viņu ir septiņpadsmit, un viņi ir zemas kārtas ļautiņi. Vai tu vari būt drošs, ka neviens tevi neapzog?
– Viņiem nav, kur to noslēpt, Vinterborn, – kapteinis šļupst, pamanīdamies katrā vārdā atrast svilpjošu līdzskani.
Arturs visu laiku raizējas, vai tikai kāds viņam kaut ko nenozags. Vairāki kalpotāji Somersetā ir krituši par upuri šīm bailēm. Patiesībā šķiet, ka visa viņa ģimene jūt tās pašas nepamatotās bailes: tās ir nepamatotas tāpēc, ka, cik Izabellai zināms, ne ar vienu no viņiem nekas tāds nekad nav gadījies. Varbūt to panāk darbs ar dārgakmeņiem: maziem, dārgiem priekšmetiem, kurus ir viegli paslēpt un pārvadāt. Taču Izabellai allaž ir licies dīvaini, ka cilvēki, kuriem pieder tik daudz, tik ļoti baidās pazaudēt kādu nieku no tā.
– Ja kāds no viņiem tikai iedomāsies pieskarties zizlim, – Arturs turpina, un nu Izabella saprot, cik stipri viņš ir noreibis. Līdz ar reibumu visas Artura drūmākās domas uzpeld virspusē gluži kā izbijušies sikspārņi, kas cenšas izlidot no alas.
– Neviens neaiztiks tavu zizli.
– Es raizējos, – viņš saka. – Glabāju atslēgu pie sevis, dienu un nakti.
Izabella pasmaida, jo šajā pašā brīdī atslēga ir viņai rokā. Arturs to iepogā vestes kabatā, un viņa veste katru vakaru pirms vakariņām karājas pie durvīm viņu kabīnē. Arturs to pakarina, uzrota krekla piedurknes, nomazgā seju un rokas porcelāna bļodā pie viņu kojām, un tas nozīmē, ka diena ir galā un sākusies nakts. Arturs ir cilvēks, kurš tīksminās par rutīnu.
Kapteinis nomurmina Arturam vēl kaut ko, un tad viņi ir pievērsušies citam sarunas tematam. Izabella nogaida vēl kādu brīdi un tad nospriež, ka tad, ja viņa gaidīs par ilgu, Arturs būs pārāk piedzēries un gribēs atkrist gultā, tāpēc viņa klusītēm izlien no segas apakšas un nokāpj lejā pa trepītēm.
Jūrā viņai nākas pierast pie pastāvīgās jūras šūpošanās zem kājām. Tāpēc Izabella pieceļas, nogaida, līdz jutīsies droši uz kājām, un tad dodas uz durvīm. Tām nav aizbīdņa, tāpēc durvis dažreiz nav kārtīgi aizvērtas. Tās ir pavērtas par collu: pietiekoši, lai sadzirdētu kādu tuvojamies un lai ielaistu iekšā nelielu gaismas atspīdumu no salona. Izabella jūt, kā asinis truli dun ausīs. Kad viņa jūtas pārliecināta, ka abi vīrieši negrasās celties no samta dīvāniem, pie kuriem ir pielīmētas viņu dzērāju pēcpuses, viņa dodas atpakaļ un notupstas pie vīra kojas, un pabāž rokas zem tās, lai sameklētu riekstkoka lādīti.
Viņas pirksti sameklē misiņa rokturus abās pusēs, un Izabella sāk lēnītēm vilkt.
Piepešs grūdiens, kuģim pārvarot vilni: lādīte paslīd pa koka grīdu, un viņa pārcenšas, nokrīt atmuguriski, atraujot pirkstus no lādītes. Viņas kritiens nepavisam nav elegants un pilnīgi noteikti nav kluss.
– Kas tas bija? – Arturs iejautājas.
Izabella aši pietraušas kājās, pabāzdama riekstkoka lādīti zem kojas ar kāju un nostiprinādama to savā vietā ar savu ceļasomu, un tad kabīnes durvis tiek atvērtas un Arturs uzlūko viņu tumsā.
– Izabella?
– Kāpu lejā, lai padzertos ūdeni, un nokritu no apakšējā pakāpiena, – viņa saka, norādīdama uz kāpnītēm.
Artura skatiens pievēršas viņas kailajai rokas locītavai, ap kuru bija aplikta melnā lentīte.
– Vai tu vēl aizvien jūties slikti? – viņš beidzot iejautājas. Viņa pamāj. Lādītes atslēga draud izdedzināt vainīgu caurumu viņas plaukstā.
– Liecies atpakaļ gultā. Es tev atnesīšu ūdeni.
Un viņai nekas cits neatliek, kā likties atpakaļ gultā. Arturs atgriežas pēc dažām sekundēm ar ūdens krūzīti, kuru Izabella iztukšo, kamēr viņš gaida. Kapteinis parādās durvīs un saka:
– Es iešu gulēt, Vinterborn.
– Ar labu nakti, Frānsis. Es darīšu to pašu.
Nē! Izabellas plāns tiek izjaukts, un sasodītā atslēga vēl aizvien atrodas viņas plaukstā. Kā lai to atliek atpakaļ vīra vestē, kamēr viņš vēl nav pamanījis tās iztrūkumu, ja Arturs atradīsies kajītē kopā ar viņu?
Arturs izģērbjas un novēl viņai labu nakti. Šņākuļodams viņš ar pūlēm ierāpjas savā kojā zem viņējās. Izabella guļ augšā uz sāniem un gaida, kamēr vīrs iemigs, lai viņa varētu izlemt, ko tagad darīt.
Visbeidzot Artura pazīstamie krācieni liecina, ka viņš ir iekritis dziļā dzērāja miegā. Izabella nospriež, ka vienīgais drošais variants ir nokāpt lejā, iebāzt atslēgu atpakaļ vīra vestes kabatā, atgriezties gultā un piepildīt savu plānu citā reizē.
Viņa atkal atmet palagus. Atkal nokāpj lejā pa kāpnītēm. Ejot garām vīra aizmigušajam ķermenim, viņa dziļi nodrebinās kā cilvēks, kurš iet garām čūskai.
Un, tiklīdz Izabellas pēdas pieskaras grīdai, viņa vairs nevēlas likt atpakaļ to sasodīto atslēgu.