ievainojumu, vīrietis neskatās Izabellai acīs. Viņš ir koncentrējies un noliecis galvu, un Izabellai rodas iespēja viņu nopētīt: viņa tumšos, cirtainos matus un kārtīgo, sirmuma skarto bārdu, nopietnās uzacis un prasmīgos pirkstus.
– No kurienes jūs esat? – viņš beidzot tai jautā.
– To es nevaru teikt.
– Kas bija tajā lādē jums uz muguras?
– Nasta, no kuras es drīzumā ceru atbrīvoties.
Viņš pieliecas, lai palūkotos uz lādi, un Izabella pielec kājās no krēsla un aizstājas viņam priekšā.
– Jūs nedrīkstat tai pieskarties.
Satrūcies bākas uzraugs atkāpjas. Viņš runā ar Izabellu tā, kā varētu runāt ar ievainotu dzīvnieku, viegli pacēlis augšup plaukstas.
– Nomierinieties, – viņš saka. – Es tai nepieskaršos, ja jūs to nevēlaties.
Izabella jūtas nelaimīga un nedroša. Viņai šķiet, ka pašas augums kaut kur izzūd, it kā Izabella būtu darināta no smiltīm un vējš viņu izdzenātu.
– Es esmu ļoti izsalkusi, – viņa saka.
Vīrietis pamāj, tad pieceļas un pieiet pie plīts. Izabella paraugās uz savu apsieto roku un nespēj atcerēties, kur ir to savainojusi. Viņa piepūlē atmiņu. Pazib sadrumstaloti tēli. Ķirzakas ēšana. Ogu lasīšana. Vilkšanās pa liedagu. Tad viņa atceras, ka ir savainojusi roku pirms dažām stundām, rāpdamās augšup pa nogāzi. Tas, ka atmiņā, šķiet, ir parādījies caurums, iedzen Izabellu panikā. Kas notiek ar viņas prātu? Viņa atkal pielec kājās no krēsla un sāk soļot.
Bākas uzraugs pagriežas pret viņu ar kūpošas zupas šķīvi. Viņš nolūkojas Izabellas soļošanā un stāv pavisam mierīgi, it kā viņa miers varētu pāriet pie viešņas. Beigu beigās viņa apstājas un samirkšķina acis.
– Mani sauc Metjū Sīvords, – viņš saka.
– Es esmu ļoti izsalkusi, – Izabella atkārto.
Viņš pamāj uz galdu, un viešņa apsēžas. Bākas kotedžā smaržo pēc kaut kā eļļaina un karsta: sasmacis gaiss, vecas jūraszāles, pelējuma skarts koks. Izabellai ir vienalga. Viņa ieelpo tagadni, un tā piepilda viņas plaušas ar gaišumu. Šobrīd viņa ir drošībā. Zupa ir sāļa un bieza. Izabellas mute un vēders atrodas debesīs. Viņa izēd šķīvi un tad noskalo to ar tīra, vēsa ūdens krūzi. Viņas prāts lēnām atgūstas. Viņa nomierinās.
– Man nav, kurp iet, – viņa saka. – Es nezinu, ko darīt.
Vīrietis atbalstās pret izlietni, pētīdams viņas matus, kleitu, rokas, ieskatīdamies viņai acīs.
– Jūsu skatiens ir izbiedēts. Ko jūs esat redzējusi?
Izabella papurina galvu.
– Lūdzu, nejautājiet man. – Viņa pievirzās tuvāk galdam un atbalsta seju uz izstieptajām rokām.
Bākas uzraugs ļauj klusumam viņu starpā ieilgt un tad beidzot ierunājas.
– Pilsēta atrodas tikai pusjūdzes attālumā no šejienes. Esmu pārliecināts, ka kāds jūs pieņems.
– Es nevaru iet šādā izskatā.
– Guļamistabā ir drēbes, kas palikušas no iepriekšējā uzrauga sievas. Un apavi. Galvenās ielas galā ir liela māja ar gaiši sārtiem dēļiem. Tur dzīvo Ketrina Fulbraita. Viņa jūs pieņems.
Izabellas pakrūte aiz vilšanās sažņaudzas. Viņa negrib doties uz pilsētu. Viņa grib palikt šeit, pilnīgi nekustīga, uz šī krēsla. Mocībām vajadzētu būt galā, taču izskatās, ka tā nav. Un tagad, to apdomājot, šķiet, ka mocības nekad nebeigsies. Viņa ir tikusi salauzīta pirms kuģa nogrimšanas, un nu viņas fragmenti ir juceklīgi izmētāti.
Kad vīrietis ierunājas, viņa balss ir neizsakāmi maiga, par spīti viņa milža augumam un acīmredzamajam spēkam.
– Mērij, jūs šodien varat pārlaist nakti tepat. Rīt varēsiet nomazgāties, lai izskatītos cienīgi. Fulbraitas kundze pastāv uz ceremoniju ievērošanu, un tāpēc saplēsta kleita un netīra seja nederēs. Jūs nedrīkstat te palikt ilgāk par vienu nakti. Tas nebūs pareizi.
Izabella cenšas viņu saprast savā juceklīgajā stāvoklī. Beidzot viņa aptver, ka vīrietis cenšas saglabāt viņas reputāciju. Viņa vairs neraizējas par reputāciju, taču pamāj, tāpēc ka redz: vīrietis neatkāpsies.
– Pateicos jums. Pateicos.
Viņa paēd un tad atgriežas cietajā gultā. Matracis ielīkst. Telpa ir nepārprotami vīrišķīga: nekādu mežģīņotu spilvenu, nekādu aizkaru, nekāda galdauta, nekādu slīpēta kristāla karafu vai ziedu vāžu. Tā ož pēc tabakas, papīriem, eļļas un putekļiem. Pēc Metjū Sīvorda lietām. Un tā ir Metjū Sīvorda gulta, kurā viņa guļ un ne par ko nesapņo.
Devītā nodaļa
Libija veltīja veselu nedēļu tam, lai atkal sakārtotu savu dzīvi, izveidojot kaut ko līdzīgu rutīnai. Viņa jutās gluži kā skudra, kuras pēdas ir aizskalotas un kurai ir jāizveido jauna taka nezināmā vietā. Viņa ir iepirkusies vietējā dārzeņu veikalā un uzzinājusi īpašnieka vārdu, kamēr viņš iesaiņojis pirkumus. Libija ir atjaunojusi elektrības padevi un telefona pieslēgumu, un viņas mājas logi ir notīrīti. Viņa ir pierakstījusies tuvējā bibliotēkā. Viņa ir izberzusi savu kotedžu no augšas līdz apakšai. Viņa ir izvairījusies no māsas: vēsā uzņemšana Libijai pavēstījusi, ka Džuljeta vēl aizvien jūt pret viņu nepatiku. Katru pēcpusdienu viņa ir peldējusies jūrā, iestājoties vakaram, kad pie apvāršņa ir parādījušās pilsētas spožās gaismas miglas klātajos dienvidos. Un viņa ir zīmējusi, pavadot garas stundas labi apgaismotajā darbnīcā, ieritinājusies šūpuļkrēslā ar savu skiču burtnīcu uz ceļiem, apņēmusies drīzumā kaut ko uzgleznot.
Starp visām aktivitātēm viņai ir nācies apstāties, atpūsties un cīnīties ar asarām. Bēdas ir pavadījušas ikvienu viņas domu, ikvienu soli. Libija ir likusi sev kustēties, lai turpinātu iekārtoties šajā jaunajā dzīvē. Marks būtu vēlējies, lai viņa to dara.
Nedēļu pēc ierašanās Libija nopirka jaunu SIM karti ar vietējo numuru mobilajam telefonam un, pirms to ievietot, uzlādēja telefonu, lai palūkotos, vai tur nav vēl kādas ziņas. Viņa neko nebija gaidījusi, tāpēc jutās pārsteigta, izdzirdot balss pastā Marka sekretāres Ketijas pazīstamo balsi.
– Jā, labrīt, Libij. Te Ketija no “Vinterbornu juvelieriem”. Varbūt tu varētu man piezvanīt? Man te ir tev domāts pasts, un es nezinu tavu tagadējo adresi.
Libija noklausījās ziņu vēlreiz, juzdamās samulsusi. Tagad Anglijā pulkstenis rādīja vienu naktī. Viņai nāksies astoņas stundas mocīties ziņkārībā.
Libija paraudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz plašo okeāna strēli, zeltaino saules gaismu, kas apspīdēja putu cepures. Tagad viņa atkal domāja par Marku. Dažkārt viņa svētlaimīgā kārtā aizmirsa par to uz kādām piecām vai desmit minūtēm. Viņas ķermenis vēl aizvien likās savainots no iekšpuses, taču dažkārt Libija aizmirsa savas nelaimes. Tad tās atkal atdzīvojās prātā un viņa ienīda sevi par to, ka ir pārstājusi domāt par Marku kaut vai uz īsu brīdi.
Viņa turpināja veikt savus dienas darbus, iegrimusi zīmēšanā, tīrīšanā un jūras peldēs. Pēc dušas, kamēr mikroviļņu krāsnī sila kārtējā gatavā lazanjas porcija, Libija piezvanīja uz Londonu.
Kamēr telefons zvanīja otrā galā, viņas sirds strauji sitās. Pēdējā reizē, zvanot uz šo numuru, viņa bija sacījusi to pašu, ko vienmēr:
– Sveika,