uz mani. Un viņa sejas izteiksme liecināja, ka man šis tas būtu jāpaskaidro.
Kāda stiprāka vēja brāzma apņēma mūs un māju, ieskandēdama vēja zvanus spēcīgākā melodijā. Garā diena, dažu pēdējo nedēļu pārdzīvojumi un stress… piepeši tā visa bija par daudz, un man saļodzījās ceļgali.
Loralī atradās man vistuvāk, satvēra manu elkoni un kopā ar misteru Viljamsu aizveda mani pie klūdziņu krēsla ar ieplīsušu sēdekli. Es ar galvas mājienu pateicos, taču jutos tik nokaunējusies, ka nespēju paraudzīties ne uz vienu no viņiem. Es gluži vienkārši pievērsu skatienu ieplaisājušajiem verandas dēļiem un ieklausījos brāzmās, kas pieņēmās spēkā un lika dejot vēja zvanu stikla asarām, ietinot mūs visus maigā šķindēšanā.
Trešā nodaļa
"Ne jau vienmēr asinis ir biezākas par ūdeni." Tas bija pirmais, par ko iedomājās Loralī, vērojot Meritu sarokojamies ar Ouenu. Viņa pārlika rokassprādzi uz otras rokas, lai tā kalpotu par atgādinājumu noteikti vēlāk ierakstīt šos vārdus "Patiesības dienasgrāmatā". Un tad Loralī pamanīja, ka Meritas acis bija tādā pašā krāsā kā Robertam un viņu dēlam, vienīgi mazliet tumšākas. Likās, ka visas Meritas dzīvē pārciestās sāpes būtu radušas atspoguļojumu tajās. Loralī iedomājās, ka droši vien tās aizēno visu, ko Merita savā dzīvē redz, un sajuta, ka atmaigst pret pameitu. Taču Loralī zināja, ka nedrīkst stāstīt par redzēto Meritas vājumu. Viņa zināja, ka Merita piedzīvojusi daudz vairāk sāpju nekā vairums citu cilvēku un ir iemācījusies tās apslēpt. Pat no tiem, kas saprata, kur skatīties.
Loralī pietupās pie krēsla, lai varētu redzēt Meritas seju. – Ja tu man pateiktu, kur ir virtuve, es aizietu un atnestu tev ūdeni.
Merita paraudzījās uz Loralī ar tādu skatienu, kādu viņa bija redzējusi acīs lapsai, kuru vistu sprosta stūrī bija iedzinis mammas zilpelēki raibais jenotu dzinējsuns. Skatienā jautās izsalkums, bezpalīdzība un neliels mirdzums, kas liecināja, ka aiz šīm izjūtām slēpjas sīka cerība, ka tomēr varbūt radīsies kaut niecīgākā iespēja aizbēgt.
– Kāpēc tu esi te ieradusies? – Merita vaicāja, un viņas ziemeļnieces akcents beidzot pazīstami iecirtās Loralī ausīs.
– Es iedomājos, ka ir pienācis laiks, lai tu tomēr iepazītos ar savu brāli. Tavs tētis to būtu gribējis. – Loralī cerēja, ka viņai savas īstās emocijas izdodas slēpt labāk nekā pameitai.
Tiklīdz Merita pūlējās piecelties no krēsla, Loralī saprata, ka šajā brīdī labāk nemēģināt viņai palīdzēt. Tas būtu tāpat kā palīdzēt klaburčūskai, kuras aste iesprūdusi zem akmens atlūzas. Tā iedzels vienkārši tāpat, jo tai nākas ciest sāpes, bet nav skaidrs šo sāpju iemesls.
Merita atkrita atpakaļ krēslā un cieši raudzījās uz Loralī. – Kas tev liek domāt, ka man ir kaut mazākā… – Viņa pavērās uz Ouenu un tad turpināja: – …interese par to, ko būtu vēlējies mans tēvs? Viņu neinteresēja tas, ko vēlos es. Un man liekas, ka tādā gadījumā mēs esam līdzvērtīgi.
Loralī vēlējās pateikt Meritai to, kas jau bija ierakstīts viņas "Patiesības dienasgrāmatā". Ka dzīve nenozīmē iegūto vai zaudēto punktu skaitīšanu. Diemžēl Merita šajā brīdī diezin vai spētu to pozitīvi novērtēt. Loralī apzinājās, ka vajadzētu paņemt Ouenu pie rokas un doties uz viesnīcu, lai Meritai būtu laiks aprast ar faktu, ka viņi abi ir ieradušies. Bet viņai palika aizvien mazāk laika, un piektās kategorijas viesuļvētra draudēja aizraut viņu projām no verandas.
Ouena satrauktā skatiena iespaidā Loralī saprata, ka viņai jāpanāk, lai viss izdodas. – Tavs tētis sacīja, ka jūs ar Ouenu esat tik līdzīgi kā divi zirņi pākstī. Ouenam deguns allaž ir iebāzts kādā grāmatā, un viņam ļoti patīk peldēt. Viņš ir iesaistījies pat vasaras peldēšanas komandā. Pagaidām viņš vēl nav izcīnījis nevienu uzvaru, taču piesakās komandā katru vasaru, lai atkal mēģinātu. Tavs tētis teica, ka tu esot darījusi tāpat. – Merita paraudzījās uz Ouenu, un viņi viens otru vērtējoši nopētīja ar līdzīgām acīm. Loralī sajuta uzmirdzam sīku cerību, itin kā viņai būtu izdevies ieplēst mazmazītiņu spraudziņu Meritas nocietinātajā sirdī, ļaujot tur iespīdēt gaismai. – Viņam patīk arī zīmēt un gleznot, un viņš ir radošs. Tev vajadzētu redzēt, ko viņš spēj izveidot no "Lego" klucīšiem!
Pusbrālis un pusmāsa turpināja cieši lūkoties viens otrā. Merita nesacīja neko, bet Loralī pūlējās prātā sameklēt vēl kaut ko tādu, kas spētu pārliecināt viņas pameitu dot atļauju palikt. Viņa jau grasījās stāstīt, ka, pēc Roberta vārdiem, viņiem abiem garšojot "Oreo" firmas krēms, kad Ouens iebāza roku bikšu kabatā un izvilka salocītu papīra lapu.
Viņš sniedza to Meritai un teica: – To es uzzīmēju tev. Tas nav pārāk labs, jo man toreiz bija tikai seši gadi. Bet tieši tad es uzzināju, ka man ir māsa.
Loralī vēroja, kā Meritas sejas izteiksme kļūst maigāka, un tas deva cerību, ka viņa varētu paņemt zēna sniegto zīmējumu. Ja viņa to neizdarītu, tad Loralī nebūtu droša, ka būtu iespējams ar viņu rēķināties savu ieceru piepildīšanā.
Ouens paspēra soli uz priekšu, un papīrs izslīdēja no viņa pirkstiem, ieguļoties Meritas rokās. Viņa uzmanīgi atlocīja zīmējumu un pēc tam vairākas minūtes uzmanīgi to pētīja, nesakot ne vārda.
– Tas ir ļoti labs darbs, – Merita beidzot teica, un viņas sacītie vārdi izklausījās kā ietīti kokvilnā. – Pat sešgadniekam, – viņa piebilda, un viņas lūpu kaktiņi mazliet sakustējās uz augšu, kas varbūt dažās citās valsts daļās būtu uztverams par smaidu.
Trīs cilvēki izelpoja, kad Meritas skatiens atkal atgriezās pie Ouena sejas un viņas vaibsti kļuva maigāki, itin kā viņa būtu uzlikusi masku.
"Interesanti, vai Merita tā darīja ar nolūku, vai arī viņa bija tik ļoti pieradusi slēpt no citiem savas patiesās izjūtas, ka maska parādījās, viņai pat nenojaušot par to," Loralī nodomāja.
– Ir jauki ar tevi beidzot iepazīties, Ouen. Un es priecājos, ka tik tālu ceļu veicāt, lai mani apciemotu. Esmu pārliecināta, ka pilsētā ir viesnīca…
– Mums ir vienādas acis, – zēns noteica, pētīdams Meritu tāpat, kā pētīja skudras savā skudru fermā. Itin kā vēlētos noskaidrot, kā tieši viņa darbojas. Loralī nosprieda, ka laikam jau Ouenam bija tādas tiesības.
Meritas skatiens satumsa, un Loralī atkal iedomājās par stūrī iedzīto lapsu. Tad Merita paskatījās uz Ouenu un steidzīgi samirkšķināja plakstus, kā grasīdamās raudāt. Taču Loralī zināja, ka Merita neraudās. Ļoti iespējams, ka prasmi neraudāt, citiem cilvēkiem redzot, Merita bija izkopusi daudzu gadu garumā. To Loralī bija izsecinājusi, kad Roberts viņai pastāstīja, kā Merita uz mammas bērēm gājusi sausām acīm un pēc tam piemiņas pasākumā pasniegusi cilvēkiem punšu un kārtojusi spilvenus uz dīvāna.
Loralī iedomājās vēl kaut ko, kas būtu ierakstāms viņas "Patiesības dienasgrāmatā", proti: "Ir cilvēki, kas savas sēras slēpj, itin kā to vispār nebūtu."
Vēlēdamās, kaut vienīgais iemesls tam, ka ir grūti nostāvēt, būtu viņas kurpes, Loralī pamīņājās un ilgojās pēc vēl kādas vēja brāzmas. Viņas elkonim pieskārās misters Viljamss. – Vai jums viss ir labi, misis Konorsa?
Viņa dāvāja advokātam savu lidojumu pavadones uztrenēto smaidu; ar tādu viņa sveica pasažierus. – Viss ir kārtībā, pateicos. Šī nu gan ir viena patiešām karsta diena, vai ne? – Viņa uzsvēra savus vārdus, spēcīgi vēdinoties ar rokām, un jau grasījās atkārtoti pavaicāt, vai Merita vēlētos, lai viņa aiziet pēc ūdens, bet tieši tobrīd ierunājās Ouens.
Zēns