un kopā ar mācību grāmatām tādi bija arī uz neliela rakstāmgalda pie loga. Uz naktsgaldiņa bija nolasīta grāmata "Haklberijs Fins" ar atlocītiem stūriem. Es cieši skatījos uz to, nespēdama atcerēties kādreiz redzējusi Kelu lasām grāmatu.
– Itin kā viņš vispār nebūtu devies projām… – es noteicu, pat neapzinādamās, ka šie vārdi izskanējuši.
– Kela negaidītā aizbraukšana salauza Īditas sirdi. Viņa vienmēr ir bijusi skumja, bet mazdēli viņas dzīvē tomēr spēja ienest kādu gaismas staru.
– Un Gibzs… Kela brālis? Vai viņam ar Īditu bija labas attiecības?
Mēs izgājām no istabas, misters Viljamss aizvēra durvis, un viņa roka mirkli pakavējās uz durvju roktura, kamēr viņš apsvēra atbildi. – Jā, viņi satika labi. Līdz Kela aizbraukšanai. Tolaik Gibzam bija tikai apmēram desmit gadu, bet, man liekas, viņš vainoja Īditu tajā, ka Kels ir devies projām. Devies uz koledžu un medicīnas skolu, Gibzs mājās tikpat kā nemaz nerādījās. Reizēm mācību brīvlaikos viņš apmetās pie mums, nevis savās mājās. Mani dēli viņam bija labi draugi. Un man liekas, ka tāda nebija tikai viņa paša izvēle. Pēc Kela aizbraukšanas Īdita… kā lai to pasaka… noslēdzās. Laikam jau. Viņa man teica… – Advokāts apklusa, itin kā būtu atcerējies, kas ir viņa sarunbiedre.
– Ko viņa jums teica? – es vaicāju. – Piedodiet, ja esmu pārāk tieša, bet Kels bija mans vīrs. Es tikai… pūlos to visu saprast.
Misters Viljamss lēnām pamāja ar galvu. – Viņa teica, ka Gibzam ir labāk bez viņas nekā ar viņu kopā. Ka viņa jau divas reizes nav tikusi galā ar uzdevumu izaudzināt labus cilvēkus un vēlas, lai Gibzam būtu iespēja. Šīs joprojām bija viņa mājas, taču Īdita parūpējās par to, lai lielāko daļu laika viņš pavadītu kopā ar mums. Viņa domāja, ka mēs esam Gibza vienīgā iespēja baudīt laimīgu, normālu dzīvi. Es nevaru droši apgalvot, ka piekritu Īditai šajā ziņā, tomēr neko nespēju darīt, lai pārliecinātu viņu rīkoties citādi. Un izskatījās, ka Gibzu priecē brāļu klātbūtne, jo īpaši pēc tam, kad Kels jau bija aizbraucis. – Advokāts apklusa un aizdomājās. – Es zinu, ka viņa Gibzu ļoti mīlēja. Tik ļoti, lai spētu viņu aizraidīt projām.
Es redzēju, ka misters Viljamss neizprot Īditu vairāk par mani, tālab vairs par to nerunāju. – Bet… kāpēc Gibzs vainoja Īditu? Ko tad viņa tādu izdarīja, lai piespiestu Kelu aizbraukt?
Advokāts paraustīja plecus. – To viņa man neatklāja. – Viņš papliķēja manu roku un noteica: – Un laikam jau tagad mēs to vairs nekad neuzzināsim.
Mēs devāmies atpakaļ uz kāpnēm, bet es apstājos pie kādām durvīm, aiz kurām vēl nebijām ieskatījušies. – Kas ir šeit?
Kungs aizskāra durvju rokturi. – Īsti pārliecināts es neesmu. Iedomājos, ka tur varētu atrasties bēniņu kāpnes, ja reiz mēs tādas līdz šim neesam pamanījuši. Un es nezinu arī, kāpēc nav atslēgas. Visās pārējo durvju slēdzenēs ir atslēgas, un es labi zinu, ka man netika papildus iedota neviena. Man ir pazīstams kāds labs atslēdznieks, un es palūgšu, lai viņš atbrauc šurp. Es esmu pārliecināts, ka augšā atrodas vienīgi vecas mēbeles un drēbes, taču nekad jau nevar droši zināt. – Viņš pamirkšķināja ar aci, itin kā par lielu brīnumu bēniņos uzietais varētu atlīdzināt par visu pārējo, kas atradās mājā.
Es uzliku plaukstu viņam uz rokas. – Viss taču ir kārtībā, saprotiet. Māja… Manuprāt… – Es apklusu, lai nepateiktu skaļi savas domas par to, šī māja mani ir gaidījusi, ka mēs, ļoti iespējams, esam gaidījušas viena otru, jo abām ir nepieciešams notīrīt putekļus un zirnekļu tīklus. – Domāju, man sagādās prieku iespēja šeit visu sakārtot.
Advokāts pasmaidīja un izskatījās atvieglots. Uzmetis vēl pēdējo skatienu aizslēgtajām durvīm, viņš mudināja doties lejup un pieturēja manu elkoni – vai nu man tas bija, vai arī nebija vajadzīgs.
Lejā bija vismaz par divdesmit grādiem vēsāks, jo darbojās gaisa kondicionētāji ēdamistabā un priekšējā viesistabā. Lai gan tie izpūta gaisu, kas nebija īsti nosaucams par aukstu, tomēr sajūta bija patīkamāka, nekā atrodoties augšstāva speltē.
– Vai jūs nodarbojaties ar dārzkopību, Merita?
Es papurināju galvu. – Nē. Un nav tā, ka es nebūtu vēlējusies to iemācīties; man nekad neradās tāda iespēja. Mums ar Kelu pie mājas bija pavisam neliels pagalms, un viņam nemaz nepatika tajā pavadīt laiku un kaut ko tur padarīt, tālab tas notika ārkārtīgi reti.
Vecais advokāts kaut kā dīvaini paraudzījās uz mani. – Nāciet, iziesim cauri virtuvei! Īdita savu dārzu mīlēja no visas sirds, lai gan, kā pati redzēsiet, tā apkopšana pēdējā laikā bija kļuvusi viņai par grūtu.
Virtuvē atradās iekārtas, kas neapšaubāmi piederēja pie gadsimta vidus ražojumiem, bet, kā izteicās misters Viljamss, visas bija labā darba kārtībā. Ieskaitot ledusskapi un plīti, kuri izskatījās kā izcelti no kāda piecdesmitajos gados populāra televīzijas seriāla.
Misters Viljamss atvēra sētas puses durvis un gaidīja. Es dārzu saodu, pirms biju to ieraudzījusi. Tā bija salda un smaga man nezināmu ziedu smarža, kas savijās ar bagātīgu zaļumu aromātu un nemaz tik ļoti neatšķīrās no māršas dvesmas. Bija šaura veranda un platas kāpnes, kas veidotas no jau redzētā vietējā būvmateriāla. Es stāvēju uz augšējā pakāpiena un raudzījos uz brīnumaino vietu, kas pletās man priekšā. Šķindēja četri vēja zvani, un man to klātbūtnē piepeši izlikās, ka es zaudēju drosmi. To maigā čalošana līdzinājās klusā čukstā pateiktiem vārdiem, kuru nozīmi nav izdevies saprast.
– Kas tas? – es vaicāju un norādīju uz šaurām durvīm verandas galā.
– Ieeja pagrabā. Tur nav nekā, ko jums būtu nepieciešams redzēt. Pieļauju, ka lielākoties tur būs tikai zirnekļu tīkli. Tur joprojām ir smilšu grīdas un kailas koka sijas. Varētu gadīties, ka reiz tur dzīvojuši vergi. Pašlaik tam nekāda lielā pielietojuma nav, ja nu vienīgi var izmantot par vīna pagrabu. – Viņš piemiedza ar aci.
Es atkal pievērsos dārzam. Ķieģeļiem izlikts līkumots celiņš vijās gar košu krūmu un puķu puduriem un gar augsto mūri, kuru biju pamanījusi no pagalma ēkas priekšā. Mūri klāja kāpelētājaugi ar brīnišķiem ziediem, kuru smarža mani vilināja. Tā es tur stāvēju un nevilšus sāku smaidīt, neko nevarēdama sev padarīt.
– Jasmīnveida trahelospermai, – advokāts paskaidroja, – ir īss veģetācijas periods, taču katrā dārzā atradīsies vismaz viena no tām.
– Tā ir pasakaina, – es sacīju un dziļi ieelpoju smaržu.
– Kels šeit novietoja soliņu mis Īditai, lai viņa varētu sēdēt un priecāties par savu dārzu. Viņš to soliņu pats viņai uztaisīja.
Aiz manis iepretī dārza sānu mūrim atradās skaisti izliektās formās veidots koka soliņš ar augstu atzveltni un pietiekami platiem roku balstiem, lai uz tiem būtu ērti novietot limonādes glāzi vai tējas tasi. Soliņu ieskāva puķu podi, kuros iedēstītie augi, kā izskatījās, bija kļuvuši mežonīgi.
Es pieskāros soliņam. "Kas gan ir bijis šis Kels?" Mans Kels bija allaž apgalvojis, ka viņam nav ne jausmas, kā rokās turams āmurs, kā iedzenama nagla vai kā iedēstāmi un apkopjami stādi. Es paraudzījos apkārt uz dārza mežonīgo skaistumu un iztēlojos tur Kelu. – Jūs sacījāt, ka Kels palīdzēja Īditai dārza darbos.
Misters Viljamss pamāja ar galvu. – Jā, viņš darīja visus smagākos darbus, taču viņam patika arī stādīšana. – Advokāts apklusa, itin kā izsvērdams vārdus. – Viņš teica, ka šī esot vienīgā vieta, kur viņš var rast dvēseles mieru.
Mūsu