Dzejoļi
Dzintra Regina Jansone
© Dzintra Regina Jansone, 2021
ISBN 978-5-0055-8251-5
Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero
Sarkanas sveces liesma
Sarkanas sveces liesma,
Kā dienas lauskas atspīdums sirdī…
Lieko vārdu plūsma apklust,
kā stingusi asara uz mana vaiga
…atnāk bezzvaigžņu nakts.
Pavasari gaidot
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks ir austs,
Ko Lieldienas ir atnesušas plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Un pašiem mīlestību paust.
Mans pavasars
Mans pavasar’s atnāk lēni un klusi,
Mans pavasar’s netrako, ne uz to pusi;
Dvēsele sniedzas uz sauli-
Smaida – mazais pumpur, ko dusi?
Mans pavasars atnāk, kā visiem,
Ar putnu dziesmām un ilgām;
Tikai klusi, klusiņām,
Spēlējas tas ar pērnajām smilgām.
Skumji un lēni manējais nāk,
Kā nopūta maiga, kā saules stars vēss;
Kā sniega pulksteņu dusa,
Kā atmoda lēna un klusa.
Mans pavsar’s mostas lēni,
Tik maigi, kā pumpurs,
Kā sula, bērzā pierietusi-
Pa lāsei pil un krājas.
Vēl daba guļ, vēl aizmigusi miegā,
Bet viss jau notiek;
Un putni atgriežas mājās,
Ceļā gurušiem spārniem.
Pagriezies uz manu pusi, vējiņ,
Tu, kas pavasari nes!
Pasmaidi un noglāsti man matus,
Nebēdā, ka sajauksi man tos!
Lūgšana
Kungs, ļauj man pārdzīvot,
To, ko izmainīt nevaru!
Piedod un spēku dod!
Palīdzi pārvarēt šaubas un bailes,
Kad gaismas vairs palicis nav —
Izurēt nedienu!
Pašķir mākoņus, dod vietu saulei,
Priekos un bēdās, laimē un nelaimē,
Stāvi man līdzās, nepamet!
Ļauj man iepazīt tevi no jauna,
Mācīties ābecē tavā, kā bērnam,
Burtot pa burtam, saprast lielumu!
To, kas aizliegts bijis man mūžam,
Ticību atņemtu mūsu un garu,
Piedod, un spēku dod…
Ticēt, cerēt un mīlēt!
…Birst ābelei balti ziedi…
Baltas ābeles baltās debesīs
Baltas rokas sniedz;
Balts bērniņš
Baltā mākonī veras…
Baltas ābeles zied.
Sārtbalti ziedi ābelēs manās,
Jaunībai sveikas teic;
Dzīve nozied tiem līdzi,
Domas atpakaļ tveras,
Ābelēm ziedi birst…
Atkal ābeles kupenās baltās
Atkal ābeles kupenās baltās,
Rokām aptveru, vaigu pieglaužu
Miza raupjā un galva baltā —
…birst ābelei balti ziedi…
Māmuliņa esmu pati,
Sargātāja, glabātāja…
Tikai kāpēc man joprojām
Patvērumu vajag pašai…
Arī man vēl vajag kādu
Mierinot, kas apskauj plecu…
Tikai stumbra skarbo mizu
Satver plauksta, tikpat raupja.
…birst ābelei balti ziedi…
Ābeļziedi pavasarī
Ābeļziedi pavasarī —
Brīnums mūžīgais!
Vai mati mani ir tikai
Atspīdums ābelēm tavām…
Ābeles ziedos vasaras plaukumā
Atmiņās aust un aust…
Ābeles ziedos rudeņu dzestrumā
Negrib un negrib gaist
Jau kuro gadu puteņi baltie
Virpuļo apkārt man
Aizveru acis un pārvēršas tie
Ābelēs baltās, kas tvan
Bija un pagāja cerību laiks,
Vai atnāksi atkal tu šurp
Vēl arī citugad, draiskuli labais
Vai garām aizsteigsies maigs
Visu mūžu es cēlu māju
Visu mūžu es cēlu māju,
Tā teica dzejniece sena.
Es arī.
Tas sievietes pienākums svēts,
Viņa sauca,
Es noticēju.
Un cēlos un gāju un cēlu un vēlu,
Lai viņiem pārnākt kur būtu —
Vienmēr.
Vai dzejniece uzcēla namu,
Te ziņu man nav —
Nekādu.
Tik manis celto nevienam
No manējiem
Nevajag
Kā zirņi, kas izbiruši,
Kā stārķi, kas projām.
Lidojuši…
Un es stāvu viena
Savas mājas durvīs.
Nevai’dzīgajās.
Un