vajadzīgās.
Dedz, mana svece, dedz!
Dedz, mana svece, dedz!
Ar tevi sadegšu es līdzi!
Izdegsi. Gaismiņa izdzisīs.
Aiziešu. Atmiņas pazudīs.
Paliks blāzma no rieta,
Izplēnēs atmiņa reta…
Tikai, kā zāle es celšos,
Kā rīta migla es velšos…
Pār zemi savu, tik dārgo,
Pār mīļajiem saviem —
Tos svētot…
Dzīvei.
Šī zeme vēl mana…
Pienāks reiz diena kad nebūs vairs manis,
Un pazudīs debesis manas un zeme,
Un palikšu pati par zemi un zāli,
Kā ēna, kā migla kas ceļas un gaist.
Un nebūs prieka un nebūs vairs skumju,
Un itkā nebijis manis vai bijis…
Ne sāpju, ne naida, ne mīlas, ne baudu
Kas pavada ceļā tevi un mani
Bet, vēl jau es esmu, vēl jūtu un redzu,
Un lūdzu es mīlas mazliet un glāstu;
Un gaismas un saules siltuma kāda,
Ko dzīve vēl varētu saudzīgi sniegt.
Vēl jau šī diena ir mana un nakts,
Šī zeme vēl mana un mans ir prieks.
Kaut ārā migla, dzeļ lietus kā nātre
Bet mana tā nātre un lietus ir mans
Elizabetei
Es neaizbraukšu ciemos tālos,
Tik apmācies ir laiks un auksts…
Vien manas domas pacelsies no zemes,
Un aizlidos pie tevis, mīļais draugs.
Vien manas domas noglāstīs tev galvu,
Kur mati ne’kļāvīgie kādu cirtu vij,
Vien mana sirds tev aizsūtīs to ziedu,
Par mīlestību kuru sauc arvienu…
Šodien es raudu klusi
šodien es raudu klusi
šodien man nespīd saule
kam izraudāt asaras…
kam pieglaust galvu…
tumsai
rudenim
vienaldzībai
Sapnis nolaižas, kā balta migla
Sapnis nolaižas, kā balta migla,
Aizmirstība, aizmirstība, aizmirstība…
Zemapziņa apņem, pārņem, caurauž…
Lidoju tai līdz un nekurieni…
Cauri laikmetiem un laikiem,
Mainās ainavas un es tām līdzi,
Kā varēja viss būt vai nebūt…
Un notikumi bijuši vai nebijuši
Tie manu sakarsušo prātu patur…
Kā alkstu kādas vēsas rokas
Kas īstenībā atgriezt spētu, sakot:
Ka nav tik traki, draudziņ, nav tik traki…
Miers aizgājis meklēt labākas mājas
Pulkstenis vientuļi stundas skaita,
Miegs aizgājis meklēt labākas mājas,
Tādas mājas, kur miers tikai valda;
Manējās – pārāk liela ir drūzma.
Drūzma no domām par bijušo dzīvi;
Domām, par laiku, kas atlicis vēl…
Arī miegam, laikam, kā visiem
Vajaga miera, kas dzesētu prātu.
Manējām domām nav nekur glābiņa;
Darbi, kas darāmi – sastājas rindā,
Prasa, kad pienāks mūsējā kārta
Idejas, tikko dzimušas – nomirst…
Galva mana – šo ideju kapsēta.
Roku divu man nava gana
Spēki par maziem, lai akmeni veltu
Celtu un celtu…veltu un veltu…
Miers aizgājis meklēt labākas mājas
Izsalcis vējš trako liepās…
Izsalcis vējš trako liepās,
Plosa tas zarus un lapas…
Plosītā dvēsele mana,
Prasa vēl laimes nedaudz.
Puķe mazā, nu piedod,
Atdota esi tu vējam…
Mīla mana, jel saki —
Tiksimies mēs vēl pēc vētras?
Ar roku asaru notraucu,
Puķes norautās salasu…
Vai skumjas asās nopļāva
Mīlu, manu un tavu?
Puķe labā, jel piedod,
Nemīlas laiks valda.
Ko man darīt, saki —
Vai tiksimies mēs vēl pēc vētras?
Nav cilvēks balts, un arī melns tas nav…
Nav cilvēks balts,
Un arī melns tas nav,
Kaut kas pa vidu.
Vai reiz teica kāds —
Tam netikumu tik, cik suņam blusu
Bet, pasmaidīšu-
Suņam manam blusu nav!
Ir naktī melnā zvaigznes,
Ir dienā baltā ēnas.
Ir cilvēks puķuzirnim rada,
Un – raibs, kā dzeņa vēders.
Kā atšķirt labo mums no ļauna
Vai atšķirt to maz spējam
Jo – cilvēks puķuzirnim rada
Kas aug no melnas zemes
Un tiecas baltās debesīs
Tik vidus raibu raibais.
Vien