Dzintra Regina Jansone

Mans naivums… Dzejoļi


Скачать книгу

kur nav dvēseles,

      Tur skaistums zūd!

      Cik bieži daiļa maska sedz,

      To ļaunumu, kas sirdīs mīt.

      To vienaldzību, cinismu —

      Ko smalki vārdi pāri klāj.

      Un, kā to visu atšķirt spēt,

      Kur spēku rast, kā saprast —

      Kad maskas kritīs?

      Vai vispār kritīs reiz…

      Es atlaižu tevi, dvēsele mazā

      Es atlaižu tevi, dvēsele mazā —

      Lido, kā putns pasaulē tālā.

      Lūkojies, plaši atvērtu sirdi,

      Mācies no cilvēces, dzirdi?

      Tikai skaties, tu, dvēsele mana,

      Atpakaļ nenāc, ja kļūsi,

      Kā melna vārna, kā tumša nakte,

      Kam tādu tevi, man vajag?

      Kur tādu tevi es likšu – dzirdi?

      Es teikšu vārdus

      Es teikšu vārdus, kas sacels pret mani

      Vai pusi tautas – to zinu:

      Es nemīlu jūru! Ak, kādas šausmas!

      Vien dziļā cieņā noliecu galvu

      Šīs varenās stihijas priekšā…

      Es vaidus dzirdu jo baisus

      No dzelmes stindzinošās tavas

      Tavs klusums mānīgs ir un miers

      Un vilini projām tu, tālē zilā

      Varbūt, mana dvēsele, trausla pārlieku

      Ka bēg no tā nemiera, tevis dvestā?

      Tavas mājas logā…

      Tavas mājas logā iedegās gaismiņa

      Tā – tava dzīvība mazā ir, māmiņa!

      Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība

      Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.

      Caur mūžam garajam un šaubām

      Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt

      Caur grambām gadu gadiem ejot,

      Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt

      Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot

      To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod

      Ar vieglu roku, gaišu prātu prast

      To bērnam savam skatīt iemācīt

      Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,

      Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz

      Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs

      Un dvēslei – spēju saprast, nepagurt.

      Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras

      Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām

      Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā

      Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt

      To, novēlu tev – māmulīt!

      Veļu laikā

      Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,

      Kas vientulīga lido izplatījumā.

      Tai aukstā melnā tukšumā,

      Mūs saudzējot un sargot.

      Cik asaru, cik asiņu ir izliets

      Uz tava mīļā vaiga – pasaulīt,

      Vai tādēļ, katru pavasari

      Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?

      Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —

      Gan asaras, gan asinis un sviedri?

      Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-

      Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,

      Kā gudra māte – mierinot un sedzot?

      Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes

      Ar ziedu rotu, saulītei un mums

      Ko sūta – aizgājušās paaudzes,

      Kas piedot spējušas it visu-

      Mums ziedu acīm uzsmaidot.

      Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme

      Ik katru pavasari?

      Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,

      Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…

      Viena, bez tevis…

      Balts putenis apklāj ar mieru,

      Klusi staigā pa zemi ziema…

      Vai dzirdi tu, kā es salstu,

      viena.

      Klusi, klusiņām staigā ziema,

      Aizsteidzas daudzas…

      Arī māja pārklājas sniegiem

      Kaut kur tālumā aizmieg kāds —

      bez manis…

      Klusi pa pasauli ziema staigā,

      Puteņi balti puteņo;

      Klusi salstu es viena —

      Bez tevis…

      Uz plosta mazā

      Uz plosta mazā, caur lietiem un vētrām

      Ar sapņiem kaistošās smadzenēs savās

      Es klusiņām peldu, es nezinu ceļa

      Vai tā mana dzīve, ko dzīvoju es

      Varbūt, mans ceļš būs vēl smagāks

      Uz leju vilks slinkums un skumjas

      Un dzīves / sadzīves kļūdas —

      Jo plosts mans – dziesmas un ilgas

      Nebēgšu projām no tiem, kas nelaimi sola

      Kas krastā stāv droši un smejas

      Tik nesajēgs viņi, kas notiek ar mani

      Kas sauc mani tālē

      Kā gribu aizpeldēt projām no ikdienas

      Uz sava mazā un ļodzīgā plosta

      Uz laimes salu, uz miera mītni

      Vai – tā tikai tur – saules otrajā pusē?

      p.s. atdzejojums

      Pēdējā mīla, kā plūdi

      Pēdējā mīla, kā plūdi;

      Pēdējais