kur nav dvēseles,
Tur skaistums zūd!
Cik bieži daiļa maska sedz,
To ļaunumu, kas sirdīs mīt.
To vienaldzību, cinismu —
Ko smalki vārdi pāri klāj.
Un, kā to visu atšķirt spēt,
Kur spēku rast, kā saprast —
Kad maskas kritīs?
Vai vispār kritīs reiz…
Es atlaižu tevi, dvēsele mazā
Es atlaižu tevi, dvēsele mazā —
Lido, kā putns pasaulē tālā.
Lūkojies, plaši atvērtu sirdi,
Mācies no cilvēces, dzirdi?
Tikai skaties, tu, dvēsele mana,
Atpakaļ nenāc, ja kļūsi,
Kā melna vārna, kā tumša nakte,
Kam tādu tevi, man vajag?
Kur tādu tevi es likšu – dzirdi?
Es teikšu vārdus
Es teikšu vārdus, kas sacels pret mani
Vai pusi tautas – to zinu:
Es nemīlu jūru! Ak, kādas šausmas!
Vien dziļā cieņā noliecu galvu
Šīs varenās stihijas priekšā…
Es vaidus dzirdu jo baisus
No dzelmes stindzinošās tavas
Tavs klusums mānīgs ir un miers
Un vilini projām tu, tālē zilā
Varbūt, mana dvēsele, trausla pārlieku
Ka bēg no tā nemiera, tevis dvestā?
Tavas mājas logā…
Tavas mājas logā iedegās gaismiņa
Tā – tava dzīvība mazā ir, māmiņa!
Tavs pienākums ir, tik smags, kā mūžība
Ko vieglu gaitu tava mīlestība nesīs.
Caur mūžam garajam un šaubām
Ar vieglu roku, viedu vārdu izvadīt
Caur grambām gadu gadiem ejot,
Un mācīt dēlam nepaklupt un gaismu redzēt
Prast nenodot pašai, un nepiedzīvot
To smagmi nepanesamo, kad tevi nodod
Ar vieglu roku, gaišu prātu prast
To bērnam savam skatīt iemācīt
Tev jābūt ir tik stiprai, māmiņ labā,
Tev jāiztur vēl ir tik daudz, tik daudz
Ka visas pasaules tev spēka vajadzēs
Un dvēslei – spēju saprast, nepagurt.
Kaut nenāktu tik kari, dienas sūras
Kas dēlus nopļauj izkaptīm tik asām
Kaut spētu viņš sēt sēklu zemē savā
Un audzēt, sauli redzēt, mīlēt
To, novēlu tev – māmulīt!
Veļu laikā
Zeme, zeme, zemīte, tu mūsu,
Kas vientulīga lido izplatījumā.
Tai aukstā melnā tukšumā,
Mūs saudzējot un sargot.
Cik asaru, cik asiņu ir izliets
Uz tava mīļā vaiga – pasaulīt,
Vai tādēļ, katru pavasari
Tu atplauksti ar ziedu rotu krāšņu?
Vai tās ir tavu aizgājušo bērnu —
Gan asaras, gan asinis un sviedri?
Vai no tā visa sastāvi, tu zeme-
Un glabā mūsu vaidus, sāpes, ciešanas,
Kā gudra māte – mierinot un sedzot?
Un atkal pavasaris nāks. No zemzemes
Ar ziedu rotu, saulītei un mums
Ko sūta – aizgājušās paaudzes,
Kas piedot spējušas it visu-
Mums ziedu acīm uzsmaidot.
Kādēļ tik krāšņi uzzied zeme
Ik katru pavasari?
Vai dvēseles tās ir, ko viņa sūta,
Lai satiktos ar tevi/mani/sauli…
Viena, bez tevis…
Balts putenis apklāj ar mieru,
Klusi staigā pa zemi ziema…
Vai dzirdi tu, kā es salstu,
viena.
Klusi, klusiņām staigā ziema,
Aizsteidzas daudzas…
Arī māja pārklājas sniegiem
Kaut kur tālumā aizmieg kāds —
bez manis…
Klusi pa pasauli ziema staigā,
Puteņi balti puteņo;
Klusi salstu es viena —
Bez tevis…
Uz plosta mazā
Uz plosta mazā, caur lietiem un vētrām
Ar sapņiem kaistošās smadzenēs savās
Es klusiņām peldu, es nezinu ceļa
Vai tā mana dzīve, ko dzīvoju es
Varbūt, mans ceļš būs vēl smagāks
Uz leju vilks slinkums un skumjas
Un dzīves / sadzīves kļūdas —
Jo plosts mans – dziesmas un ilgas
Nebēgšu projām no tiem, kas nelaimi sola
Kas krastā stāv droši un smejas
Tik nesajēgs viņi, kas notiek ar mani
Kas sauc mani tālē
Kā gribu aizpeldēt projām no ikdienas
Uz sava mazā un ļodzīgā plosta
Uz laimes salu, uz miera mītni
Vai – tā tikai tur – saules otrajā pusē?
p.s. atdzejojums
Pēdējā mīla, kā plūdi
Pēdējā mīla, kā plūdi;
Pēdējais