Tā bija riskanta ideja – izdosies vai nē? – Un ar kuģi varēja notikt jebkas, taču visi kalpi atsaucās piedāvājumam. Pat Diks bija kārdināts atdot kapteinim savu kaķi, jo viņam nebija citas kustamas mantas. Viņš atdeva to kapteinim un drīz vien to nožēloja, jo mazie bēniņu dzīvnieciņi atkal sāka viņu kaitināt. Un pavārs bija kļuvis nikns – reti kurš rīkojums tika dots bez dauzīšanas. Piedzīts izmisumā, zēns nolēma pamest Londonu, kurā beigu beigās vilcinājās. Nolēma – un izdarīja. Viņš aizbēga no sava saimnieka pirms rītausmas (un bija Visu svēto diena2 , labvēlīga jebkuram pasākumam), devās uz Holloveju, kas tolaik bija pilsētas nomale, apsēdās uz akmens un pārdomāja, kurā virzienā būtu labāk doties. Un tad atskanēja Svētās ‑Marijas baznīcas zvani.....
Atgriezieties ‑Londonā,
‑Dindon! ‑Dindon!
Atgriezies ‑Vītingtons,
Trīs reizes Londonas lords mērs!
Atgriezieties ‑Londonā!
Diks paklausīja aicinājumam un atgriezās pie Fitzvorrena, pirms viņu palaida garām. Pa to laiku kuģis ar Dika kaķi uz klāja bija devies uz kādu austrumu valsti, kuru mocīja peles. Šajā valstī kaķu nebija (un nejautājiet, kāda tā ir valsts, jo mēs esam vienojušies strikti sekot stāstījumam). Kapteinis pārdeva kaķi šīs valsts valdniekam par pasakainu naudas summu un droši atgriezās atpakaļ Anglijā. Šādā veidā Diks ieguva bagātību. Vēlāk viņš apprecējās ar Ficdvorena meitu, un ar naudu un sakariem un kļuva par mēru.
Tiem, kas, degustējot dzērienus kādā Londonas krogā, riskēs apšaubīt šī stāsta patiesumu, būs smagi. Pirmkārt, viņam tiks atgādināts, ka īstā Ričarda Vītingtona, trīskārtējā Londonas ‑lorda mēra, sievas uzvārds ir Fitzworren. Un, ja nekaunīgais bezdievīgais nelietis noraidīs šādus pārliecinošus pierādījumus, viņam var tikt piemēroti īpaši pasākumi… Tomēr šeit ir maģiska burvestība, kas acumirklī pārtrauc jebkādus konfliktus krogos. Tev ir jāuzņem daudz gaisa krūtīs un jāsakliedz pāri visai telpai, pārspējot visus pārējos trokšņus: "Mans mielasts visiem klātesošajiem!". Un viss uzreiz būs labi.
Kāpēc mēs jau pašā stāsta sākumā atceramies kāda labi situēta Glosteršīras3 muižnieka dēlu (jā, tieši tā!), kurš 1397. gadā pirmo reizi kļuva par Londonas ‑lordu mēru? Tāpēc, ka skanēja zvani! Tieši viņš bija tas, kurš to izdarīja tik tālu uz priekšu. ‑Londonā! ‑Londonā! ‑Londona! Cik melodisks! Pilsētas vārds ir kā radīts, lai to izrunātu dziedājumā… ‑Londona! (Tagad pamēģiniet aizvest jauno Diku uz Rosllanerkhragog4 vai Drumnadrockit5 un paklausieties – vai jūsu zvani vispār skanēs?).
Un, tā kā esam pieminējuši ‑St MaryleBow baznīcu, ko londonieši dēvē par ‑Bow Church6 ,7 mums jāpieskaras vienam svarīgam apstāklim. Jau septiņpadsmitā gadsimta vidū eksaltēti aristokrāti radīja iesauku "cockney" par parastajiem Londonas Sitijas iedzīvotājiem, kas sākumā tika uzskatīta par tik aizvainojošu, ka par to varēja saņemt dūri pa zobiem. Kā gan citādi? Kurš gan gribētu, lai viņu dēvē par "gailenīti"? Taču ar laiku gailis apzinājās savu dižo dabu un saprata, ka Londona turas kopā tieši uz viņa spēcīgajiem pleciem (nevis uz aristokrātu naudas). Aizvainojošā iesauka pārvērtās par goda titulu, uz kuru neviens svešinieks nevarēja aizskarties. Un, ja kāds to izdarītu, viņš nekavējoties tiktu izcelts atklātībā ar nevainīgu jautājumu: "Un kur tu esi dzimis?". Fakts ir tāds, ka par īstu koknīstieti var uzskatīt tikai to, kurš dzimis Bow ‑Church maģisko zvanu tuvumā, citiem vārdiem sakot, piecu jūdžu rādiusā no klusās ‑Bowline ietekas trokšņainajā Cheapside8 . Visi londonieši ir londonieši, bet ne visi londonieši ir londonieši.
Taču atgriezīsimies pie nosaukuma pirmsākumiem. Viduslaiku hronists Galfrīds no Monmutas savā grāmatā "Lielbritānijas karaļu vēsture" norāda uz leģendārā (t. i., mītiskā) karaļa Luda vārdu. Savulaik, pirms romiešu ierašanās, Luds iekaroja Trinovantum pilsētu un nosauca to par godu Kerlud – "[karaļa Luda] pilsēta". Gadu gaitā Kerluda kļuva par Kerlundainu, pēc tam par Londīniju, un galu galā par Londonu. No pirmā acu uzmetiena šī versija izskatās visai loģiska, taču valodniecības likumi to pilnībā atspēko, sakot, ka šāda transformācija nav iespējama. Un tiem var ticēt, jo valodas neattīstās tā, kā tām ir jāattīstās, bet saskaņā ar noteiktiem standartiem. Aptuveni izsakoties, ja "Kerlud" kļuva par "Kerlundein", tad nosacītajam "Verwood" vajadzētu kļūt par "Verlundein", "Bribdud" – par "Bribdudein". Tomēr līdzīgu transformāciju piemēru nav, tāpēc noliekam "Lielbritānijas karaļu vēsturi" (starp citu, interesants traktāts) plauktā un pievērsīsimies citiem pieņēmumiem.
Daži autori "Londinium" veido no ķeltu vārdiem "llyn" ("ezers" vai "upe") un "dun" ("cietoksnis"). Vārda "llyn" vietā var ņemt velsiešu "lhwn" ("birzs"), un arī tas izrādīsies pārliecinoši, jo upei, pie kuras dibināts Londinium, bija jābūt ar birzēm, citādi nebija iespējams. Ja vēlaties, varat iedomāties dievieti Diānu, kas personificēja romiešu mēnesi, un tad iegūsiet "l[l]an Dian" ("Diānas templis") vai "l[l]an gelach" ("Mēness templis") ar sekojošu "gelach" transformāciju "don", ko dīvainie valodniecības likumi gluži pieļauj. Tiesa, šajā versijā ir viens būtisks "punktiņš" – Diāna bija populāra romiešu sabiedrības zemākajos slāņos, īpaši vergu vidū, par kuru patronesi viņu uzskatīja. Vai nav dīvaini, ka romieši, kas iekaroja tālas salas, iedomājās pilsētu nosaukt "plebejiskās" dievietes vārdā? Drīzāk viņi būtu dibinājuši "l[l]an Iuno" ("Juno templis"), jo Juno bija Romas un visas impērijas patronese.
Ja vēlaties īpaši oriģinālu skaidrojumu, varat atcerēties divpadsmit Izraēla ciltis, īpaši cilti, kas cēlusies no Dana, patriarha Jēkaba piektā dēla. "‑Landan" ir "Dana mājvieta" vai "Dana mājvieta". Taču būtu dīvaini pieņemt, ka jūdi iefiltrējās Lielbritānijā uzreiz pēc tam, kad to bija iekarojuši romieši, sākot ar 43. gadu, ko pieņemts uzskatīt par mūsu pilsētas dibināšanas gadu. Lai tirgotāji sekotu karavīriem, bija jāpaiet ‑zināmam laikam, vai ne?
Ja jāizvēlas ticamākais no daudzajiem variantiem, tad tas būtu (ar visu cieņu pret citām versijām) "llyndun" – "cietoksnis pie upes". Savukārt visvienkāršākais nosaukuma izcelsmes variants to saista ar cilvēku vārdā Londinos, kuram savulaik piederējušas šīs vietas. Starp citu, "Londinos" no bretoņu valodas var tulkot kā "mežonīgs". Stadionā, kur Chelsea spēlē ar Arsenal9 , pēdējais skaidrojums izskatās pārliecinošākais.
Romieši Lielbritānijā
Vispirms 55. un 54. gadā p.m.ē. Gajs Jūlijs Cēzars mēģināja iekarot Lielbritāniju, abas reizes neveiksmīgi. Otrajā vizītē vietējais vadonis vārdā Kasivelauns, šķiet, piekrita maksāt Romai ikgadēju nodevu, taču neviens no saglabājušajiem avotiem šādus maksājumus nemin. Turklāt otrajā reizē, tāpat kā pirmajā, romieši pilnībā pameta Britāniju, neatstājot garnizonus, kā tas pieņemts iekarotajās valstīs. Tātad pieminētā nodeva var tikt uzskatīta par izdomājumu, lai saglabātu Lielās Romas prestižu.
Cēzara brāļadēls, imperators Klaudijs, kurš valdīja no 41. līdz 54. gadam, nolēma nostiprināt savu diezgan vājo varu, pievienojot jaunas zemes, un šim nolūkam 43. gadā nosūtīja konsulu Aulu Plautiju uz ziemeļiem, piešķirot viņam četrus leģionus, ko pastiprināja divdesmit tūkstošu spēcīga palīgarmija. Izsēdinājušies mūsdienu Kentas teritorijā, romieši drīz ieņēma Britānijas ‑dienvidaustrumu daļu un turpināja salas iekarošanu no šī ērtā priekšpunkta. Temzas šķērsošanai izraudzītajā vietā romieši uzcēla tiltu un tā tuvumā nodibināja apmetni, ko nosauca par Londīniju. Bez apmetnes nebija iespējams iztikt, jo tiltu vajadzēja apsargāt.
Ar to viss sākās.
43. gadā, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu.
P. S. Pavisam nesen, 2016. gadā, Londonā tika atrasta aptuveni 65. gadā datēta