vasaļu bandām
No kaimiņu smailēm stāv karaļa virsnieks,
Un pāri laukiem parādās ridgy jumti,
Ar attālumu maigi tonēts, blakus,
Ar radniecīgu žēlastību, kā divas māsas dārgas,
Vestminsteras torņi, viņas abatijas lepnums;
Kamēr tālu aiz tās spīd Sērrejas kalni
cauri plānai, maigai miglai un rāda to viļņoto līniju.
Tā skatoties, labs skats!
Joanna Bailli. Londona
Romas pilsēta
Visas romiešu pierobežas pilsētas, kas tika būvētas pēc vienādiem standartiem, bija nocietinātas. Faktiski cietoksnis – mūrēts militārais cietoksnis – bija pilsētas sākums. Netālu tika atvērta krodziņš, sākās ‑kāda tirdzniecība, vietējie iedzīvotāji un romiešu karavīri, kuri bija nostrādājuši savu laiku, apmetušies uz dzīvi, demobilizēti, varēja saņemt zemes gabalu un naudu saimniecības uzsākšanai. Centrālā valdība stimulēja apdzīvoto vietu attīstību iekarotajās zemēs, tāpēc īpaši nozīmīgas celtnes, īpaši tempļus un akveduktus, parasti cēla par valsts līdzekļiem, no tiem apmaksāja arī ceļu ierīkošanu. Tāpēc neliela apmetne īsā laikā varēja kļūt par lielu (pēc tā laika standartiem) pilsētu. Romieši tērēja daudz naudas būvniecībai pat pierobežas pilsētās, jo visa šī monumentālā greznība bija romiešu diženuma iemiesojums.
Marks Aurelijs Mauzejs Karausijs bija Romas impērijas ‑uzurpators Britānijā un Ziemeļgallijā.
Attīstītām pilsētām, kā arī stratēģiski nozīmīgām pilsētām tika piešķirts Romas kolonijas statuss, kas to iedzīvotājiem deva tiesības, pielīdzināmas Romas iedzīvotāju tiesībām. Senās Romas vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacīts, kas slavens ar savu analītiskās pieejas un smalkā psiholoģisma apvienojumu, savās Annalēs Londīniju apraksta kā "pilsētu, ko nesauc par koloniju, bet kas, pateicoties tirgotāju un preču pārpilnībai, tomēr ir ļoti pārpildīta. Tas nozīmē, ka Londīnijam bija pašvaldības statuss, kas tam deva tiesības uz pašpārvaldi un tā iedzīvotājiem – daļu no Romas pilsonības tiesībām.
Londīnijs radās "tukšā vietā", nevis pirms romiešu laikmeta apmetnes attīstības rezultātā, tāpēc tam bija regulāra taisnstūra forma un taisnas ielas, kas krustojās taisnā leņķī, kas raksturīgi vēlīno romiešu pilsētai. Ja forma vēl varēja novirzīties no standarta (lai nepārbūvētu tikko iekarotu pilsētu!), tad taisnas ielas bija neapšaubāma senās romiešu pilsētas pazīme imperatora laikā. Iespējams, tikai pašu Lielo Romu nevarēja pieskaņot šim standartam, jo tā ilgstoši attīstījās haotiski.
Boudicca Rising
Dzīve ‑pierobežas pilsētiņās bija nemierīga. Tiklīdz galvenie romiešu spēki atkāpās, pakļautie valdnieki sāka kustēties. Bieži vien romieši, kas bija pieraduši paļauties uz savu zobenu, paši izraisīja sacelšanos.
"Ikēņu ķēniņš Prasutags, kurš bija slavens ar savu lielo bagātību, savā testamentā par mantiniekiem iecēla Cēzaru un viņa divas meitas, cerēdams, ka šī paklausība pasargās viņa valstību un īpašumus no vardarbības. Taču notika pretējais, un valsti izlaupīja centurioni, bet mantojumu – prokurora vergi, it kā abi būtu sagrābuši ar ieroču spēku. Vispirms tika sista Prasutaga sieva Būdika, un viņa meitas tika apkaunotas; tālāk visiem ievērojamajiem ikēņiem tika atņemts no senčiem mantotais īpašums (it kā visa teritorija būtu atdota romiešiem), un karaļa radiniekus sāka uzskatīt par vergiem. Iceniji, sašutuši par šiem apvainojumiem un baidīdamies no vēl sliktākām lietām, jo viņu zeme ir kļuvusi par provinces daļu, ņem rokās ieročus un iesaistās sacelšanās sacelšanās cīņās ar Trinobantiem, kā arī ar visiem tiem, kas, vēl nesalauzti verdzībā, slepenās sanāksmēs ir zvērējuši atgūt zaudēto brīvību, ar īpašu naidu pret veterāniem [t. i., atvaļinātajiem romiešu ‑karavīriem-iedzīvotājiem]. Patiešām, nesen pārcēlušies uz Kamulodunas koloniju, viņi izmeta trinobantiešus no viņu mājokļiem, izdzina viņus no viņu laukiem, saucot tos par gūstekņiem un vergiem, turklāt karavīri ļāvās veterānu patvaļai gan viņu dzīvesveida līdzības dēļ, gan cerībā, ka arī viņiem tiks ļauts darīt to pašu..... Nemierniekiem šķita, ka nav grūti iznīcināt koloniju, kurai nebija nekādu nocietinājumu, jo mūsu komandieri par to nerūpējās, vairāk domājot par patīkamām lietām nekā par lietderīgām lietām" .
Sacelšanās, ko 61. gadā izraisīja ķeltu cilts Iceniju cilts karaliene Boudicca, sākās veiksmīgā brīdī – romiešu pārvaldnieks Gajs Suetonijs Paulīns devās pakļaut nepaklausīgos britus, kas bija nostiprinājušies Monas (tagad Anglesija) salā . Turklāt Boudicca pievienojās kaimiņu ķeltu ciltīm, galvenokārt trinovantiem, kas dzīvoja tagadējā Eseksas štatā . Vēsturnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi, taču saskaņā ar ticamāko versiju Budikas vadībā bija aptuveni simts tūkstoši karavīru.
Suetonijs ieradās Londīnijā pirms Budikas, bet, "ņemot vērā nelielo savas armijas skaitu… nolēma upurēt šo pilsētu, lai glābtu pārējo. Viņa apņēmību nesatricināja ne lūgumi, ne pilsētnieku asaras, kas sauca viņu pēc palīdzības, un viņš deva signālu doties ceļā, paņemot līdzi tos, kuri vēlējās viņu pavadīt; tos, kurus atturēja dzimums, vecums vai vietas pievilcība, ienaidnieki iznīcināja" . Britāņi ne tikai nokauj iedzīvotājus, bet arī nodedzina pilsētu, kas viņiem bija naidīgās romiešu varas simbols, lai gan saprātīgāk būtu bijis tajā nostiprināties, jo īpaši tāpēc, ka tā sargāja svarīgu tiltu pār Temzu.
Suetoniju nevajadzētu vainot par to, ka viņš nodeva Londīniju drošai nāvei, jo viņam patiešām trūka karaspēka. Kad viņš bija sapulcinājis visu, ko varēja sapulcināt, ieskaitot miliciju, viņa rīcībā bija aptuveni desmit tūkstoši karavīru – desmit reizes mazāk nekā ienaidniekam. Taču ne velti tika teikts, ka viens romiešu karavīrs ir vienāds ar desmit barbariem. Izšķirošajā kaujā, kas hronikās iegājusi kā "Rokstera kauja", romieši sagrāva britus straujā uzbrukumā, pēc kura kauja pārvērtās slaktiņā. Tacīts raksta, ka britu tika nogalināti "nedaudz mazāk par astoņdesmit tūkstošiem", bet romiešu zaudējumi bija aptuveni četri simti vīru.
Londinium Revival
Desmit gadu laikā romieši atjaunoja Londīniju, un jaunā pilsēta bija daudz labāka par iepriekšējo un ne tikai ieguva romiešu kolonijas statusu, bet arī kļuva par reģiona galvaspilsētu. Savas attīstības kulmināciju tā sasniedza II gadsimta vidū, kad tajā dzīvoja aptuveni piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tacits rakstīja, ka Londonīnijā nebija nekādu nocietinājumu, un par to vainoja romiešu komandierus. Var pieņemt, ka nocietinājumu trūkuma iemesls nebija vieglprātība vai nolaidība, bet gan pārlieku optimistisks situācijas novērtējums Lielbritānijā – ja nav gaidāmi uzbrukumi, kāda jēga no nocietinājumiem? Taču otrā gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka šajās vietās nekad nebūs pilnīga miera, un romieši sāka norobežot Londīniju no trim pusēm ar mūra mūri.
Celtniecība ilga trīsdesmit piecus gadus – no 190 līdz 225 gadiem, bet mūris izrādījās iespaidīgs pat mūsdienu standartiem – piecus kilometrus garš, sešus metrus augsts un divarpus metrus plats. Mūra paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Sienas fragmenti ir izkaisīti pa Londonu. Lai gūtu priekšstatu par mūri, pietiek apskatīt vienu no tiem, vismaz to, kas atrodas netālu no metro stacijas Tower Hill. Zīmīgi, ka līdzās versijai, saskaņā ar kuru siena bija paredzēta, lai aizsargātu Londīniju no britiem, pastāv vēl viena, kas tās būvniecību skaidro ar romiešu iekšējām ķildām (cīņu par imperatora scepteru starp Britānijas vietvaldi Klodiju Albīnu un Augšpanonijas vietvaldi Septimiju Severu).
Londinium