divpadsmit bīskapus dažādās vietās," raksta pāvests, "lai tie būtu tavā pakļautībā, bet Londonas pilsētas bīskapam turpmāk vienmēr jābūt iesvētītam savā sinodē un jāsaņem pallijs no svētā apustuliskā troņa, kuru es tagad pārvaldu ar Dieva žēlastību.". Pallijs ir balta lenta ar izšūtiem sešiem krustiem, ko dievkalpojumu laikā valkā pāvesti un bīskapi. Nosūtot palliju bīskapam, pāvests apstiprināja, ka pieņem viņa kandidatūru. Neskatoties uz to, ka kopš reformācijas ir pagājuši gandrīz pieci simti gadu, pallijs joprojām redzams Kenterberijas diecēzes ģerbonī.
Tomēr Londonā ir pietiekami daudz karaļu un parlamenta, un Baznīcas galva labāk jūtas klusajā un mājīgajā Kenterberijā. Mūsdienu Londonu, pat ja jūs to ļoti mīlat, nevar saukt par "mājīgu", par tādu var saukt tikai dažas vietas, bet Kenterberija ir mājīga visā tās pilnībā. Kā mēdza teikt admirālis Džons Džerviss , saņemot regulārus norādījumus no Admiralitātes: "Es labāk redzu uz vietas". Tātad Augustīnam bija labāk zināt, kur tieši jāierīko arhibīskapa katedra. Augustīns, iespējams, vēlējās atrasties karaļa tuvumā, jo Kenterberija bija Kentas karalistes galvaspilsēta.
"Ētelberta patiesība."
Kentas ķēniņš Ētelberts (Ethelbert of Kent) savai tautai deva likumus, kas balstījās uz romiešu tiesībām. "Vispirms viņš noteica, kāda atlīdzība jāmaksā tiem, kas ‑kaut ko nozaga no baznīcas, no bīskapa vai citas baznīcas amatpersonas; tā visi šie likumi ir izstrādāti, lai aizsargātu tos, kuru sludināšanu un mācīšanu karalis ir pieņēmis".
Kentas karaļa Ētelberta statuja Kenterberijas katedrālē
Par laimi, šie likumi, kas apvienoti ar nosaukumu Ētelberta Patiesība, ir saglabājušies manuskriptā, kas datēts ar 12. gadsimta sākumu un pazīstams kā Ročesteras grāmata (Textus Roffensis). Ētelberta likumiem, kā tas bija ierasts vāciešiem, bija kompensācijas raksturs – tie paredzēja zaudējumu atlīdzināšanu.
"[Par] dievbijīgu un baznīcas īpašumu zādzību [lai viņiem tiek atlīdzināts] divpadsmitkārtīgi, par bīskapa īpašumu – vienpadsmitkārtīgi, par priestera īpašumu – deviņkārtīgi, par diakona īpašumu – seškārtīgi, par garīdznieka īpašumu – trīskārši. Par baznīcas miera pārkāpšanu – divkārtīgi. Par tautas sapulču miera pārkāpšanu – divkārš......
Ja brīvs cilvēks nozog no ķēniņa, lai viņš atlīdzina deviņas reizes vairāk......
Ja ‑kāds nogalina brīvu cilvēku, [lai viņš samaksā] piecdesmit šiliņus karalim kā kungam .....
Ja brīvs cilvēks aplaupa brīvu cilvēku, lai viņš samaksā trīskāršu sodu, un lai karalis saņem soda naudu un visu zagļa īpašumu…"
Zīmīgi, ka kodekss sākas ar noteikumiem, kas aizsargā baznīcas intereses, un ka karalis tiek pielīdzināts priestera statusam – abiem tiek noteikta deviņkārtīga kompensācija par nozagtajām lietām.
Vikingu iebrukums
Astotā gadsimta pirmajā pusē, ap 730. gadu, Lundenvica kopā ar visu Eseksas teritoriju nonāca Mercijas – Rietumangļu karalistes – pakļautībā, kas no 716. līdz 825. gadam dominēja Dienvidbritānijā un pēc tam atdeva varu Veseksai. Mainoties augstākajam valdniekam, pilsētnieku dzīvē gandrīz ‑nekādas būtiskas pārmaiņas ‑nenotika, jo vairumā gadījumu teritoriju īpašumtiesības mainījās bez lieliem kariem. Kopumā saprātīgi valdnieki centās nekaitēt civiliedzīvotājiem, jo uzskatīja viņus par savas labklājības avotu.
Cits jautājums bija ‑vikingdati, kas savus uzbrukumus Anglijai sāka astotā gadsimta trīsdesmitajos gados. Viņi nevis iekaroja zemes, bet gan tās izlaupīja. Vikingus galvenokārt piesaistīja klosteri, kas bija bagātas un vāji aizsargātas vietas, taču kopumā viņi neaizvainojās ar jebkuru laupījumu. Princips bija vienkāršs: "maksā izpirkumu vai mirsti", taču gadījās, ka pēc izpirkuma maksāšanas cilvēki tika nogalināti un viņu mājas nodedzinātas. Senie hronisti nesniedz precīzas ziņas par laupītāju bandu skaitu, taču viņi nosauc kuģu skaitu, un vienā lielā vikingu drakkarā bija ne mazāk kā simts karotāju, un tas – neskaitot sešdesmit vai septiņdesmit airētājus, kuri arī varēja ņemt rokās ieročus. Svarīga bija ne tikai kvantitāte, bet arī kvalitāte – vikingi, kuriem galvenais nodarbošanās veids bija laupīšana, skaitliski krietni pārsniedza anglosakšu armijas lielāko daļu, kas sastāvēja no milicijas.
842. gadā vikingi Lundenvicā, Kenterberijā un Ročesterā sarīkoja "lielu slaktiņu", pēc kura pilsētniekiem nācās smagi strādāt, lai atjaunotu savas apmetnes. Deviņus gadus vēlāk vikingi, ierodoties ar trīssimt piecdesmit kuģiem (!), atkal izlaupīja Lundenviču, bet pēc tam Veseksas karalis Etelulfs (Ethelwulf of Wessex) nelūgtajiem viesiem deva pamatīgu triecienu, pēc kura tie uz sešpadsmit gadiem atstāja viņa valdījumus vienus, dodot priekšroku vājākajām Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karalistēm.
Londonā bojā gājušo vikingu piemiņai ir uzstādīts akmens.
Anglosakšu hronikas fragments. "Lunden byrig" – viens no anglosakšu valodas Londonas nosaukumiem. XI-XII gs.
"Tad [871. gadā] no Readingas uz Lundenviku ieradās pagānu karaspēks un tur ziemoja," teikts anglosakšu hronikā, kas ir senākā angļu hronika. Šoreiz Lundenvika tika ieņemta uz ilgu laiku. "Mersijas iedzīvotāji noslēdza mieru ar šo karaspēku," piebilst hronists. Šajā kontekstā vārdi "noslēdza mieru ar šo karaspēku" jāsaprot kā "atpirka", nevis "kļuva par sabiedrotajiem".
Nu – agrāk vai vēlāk bija sagaidāms, ka vikingi mainīs taktiku un no uzbrukumiem Lielbritānijas piekrastē pāries uz cietokšņu veidošanu šeit, kas veicināja salas iedzīvotāju aplaupīšanu un kalpoja kā tramplīns tālākai ekspansijai (beigu beigās vikingi aizpeldēja līdz pat Ņūfaundlendai!) . Par sagūstīto Lundenvikas iedzīvotāju likteni hronisti nestāsta, taču šeit, kā saka, nav divu variantu – tie, kuriem neizdevās izbēgt, tika nogalināti.
Vikingi palika Lundenvicā līdz 885. gadam, kad pilsētu no viņiem atkaroja Veseksas karalis Alfrēds, kuru par viņa varoņdarbiem iesauca par "Lielo". "Viņa rokās pārgāja visi angļi, izņemot tos, kas bija dāņu pakļautībā," teikts hronikā.
Ceturtā nodaļa – Jaunā vecā Londona
Mirstība, redzi un baidies!
Kāda miesas maiņa ir šeit!
Padomā, cik daudz karalisko kaulu
Miegs šajā akmeņu kaudzē:
Šeit viņi gulēja bija valstības un zemes,
Kas tagad vēlas spēku, lai maisītu viņu rokas:
Kur no savas kanceles aizzīmogo ar putekļiem
Viņi sludina: "Lielumam nav uzticības.
Francis Beaumont. Par kapenēm Vestminsteras abatijā
Ludenburga
Karalis Alfrēds nolēma izmantot romiešu atstātos Londinium pilsētas mūrus. Romieši bija pamatīgi uzcēluši, un liela daļa mūra bija saglabājusies. Daudz vieglāk bija atjaunot nopostītos, nekā būvēt jaunus nocietinājumus, un kopumā no stratēģiskā viedokļa Londinium atrašanās vieta bija izdevīgāka, ne velti šeit apmetās ‑iebrucēji romieši. Tāpēc pilsētas kodols atgriezās Londonīnijā, un Lundenviku atjaunoja nelielā mērā, tikai kā tirgošanās vietu.
Atjaunoto Londīniju sauca par Ludenburgu, bet varbūt ir pienācis laiks aizmirst par vecajiem nosaukumiem un sākt saukt pilsētu ar tās pašreizējo nosaukumu, jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Ludenburga" ilgi neizdzīvoja.
Hronika vēsta, ka Ludenburga tika atdota eldormanam Etelredam. ‑Patiesībā