Tu neesi tāds, kādu es tevi atceros.
– Man nepatīk?
– Patīk! – Es pārliecinoši meloju, jo tieši par to Taiška uz mani kliedza. – Bet tu jautāji, kas mani attur…
Viņš pārtrauca, bet joprojām klusi runāja:
«Vai iemīlētas sievietes acis redz augumu vai plikpaurību?» Vai mīlestība nepadara nevienu izskatu pievilcīgu?
– A! Šis ir tests! – no negaidītas saprašanas to pat pateicu skaļi. – Tu pārbaudi…
Un viņa apstājās. Viņš zināja, ka īsto Tayishku neapturēs viņas neglītais izskats. Viņai katrā ziņā bija jādeg aizraušanās! Tas ir pārbaudījums, cik labi viņa burvestība darbojas! Un patiesībā viņš, iespējams, izskatās tieši tāpat kā Dmitrijs Aleksandrovičs. Bet ko man darīt ar savu 100% redzējumu?
«Tayishka, atbildi vēl uz vienu jautājumu.» Ja klausāties viņa balsī ar aizvērtām acīm, nav grūti iedomāties noteiktu pievilcību. Laika gaitā, protams, bet tas nav grūti… – Vai esat daudz mainījies pēc augšāmcelšanās? Vai arī tas ir tikai tavs raksturs?
«Tas ir daudz mainījies,» ir viegli pateikt patiesību. – Un es ļoti atvainojos, ja esmu jums vīlies.
– Es nepievīlu. Izraisīja interesi. Un es neesmu nekas pārsteigts jau divus simtus gadu. Man sāk rasties aizdomas, ka jūs ne tikai apmeklējāt citu pasauli – jūs ienesāt sevī dēmonu, par kuru es joprojām neko nezinu. Un tieši viņš tagad pievieno indi katram tavam vārdam.
Pie lietas, ko es varu teikt. Bet es negribēju runāt par neko citu:
– Sciacca kungs, es esmu ļoti nogurusi.
Viņš pagāja malā:
– Ej šodien, Tayishka. Bet no rītdienas es sākšu tevi atpazīt. Un ļaujiet jums mani iepazīt. Guli ar šo domu, Taiška, pierodi.
Steidzos paslēpties aiz durvīm. Kaut kā atradu savu istabu un tad iebāzu galvu segā. Tagad sapratu daudz vairāk, bet sapratne nenesa atvieglojumu. Tayishka gaudoja iekšā – viņas joprojām nepiepildītā vēlme pēc nekromanta tikai pieaugs. Man būs kaut kā jāspēlē līdzi… vai ja godīgi. Galu galā viņam ir vajadzīga Taiška: lai viņš izliek mani mājās un paņem viņu līdzi, visam piekrītot! Taču pulsēja tikai viena satraucoša doma: es biju no citas pasaules, un bez manis Taiška viņam neko interesantu nevarētu pastāstīt. Vai viņi mani atlaidīs pēc šīm ziņām?
5. nodaļa
– Dmitrij Aleksandrovič, vai varu tev piezvanīt?
– Tas ir aizliegts.
«Tad kāpēc tu mani baksti?»
– Mana atdzīvināšana ir mani noteikumi. Kādi tur ir mūsu trumpji?
– Tārpi.
– Es ienīstu tārpus. Bet es turpināšu ignorēt to, kā jūs krāpjat.
– Un tu izej no istabas vēl biežāk. Šeit pat eņģelis sāktu krāpties!
«Labi, ka nepiekritu spēlēt uz naudu.»
– Ak, Dmitrij Aleksandrovič, ir jautājums, ko es visu mūžu sapņoju uzdot reanimatologam! Mums institūtā pasniedza psiholoģijas nodarbības. Teiksim, pie jums uzreiz tiek atvesti vairāki cilvēki smagā stāvoklī: noziedznieks, policists, bērns un četru bērnu māte. Jūs esat viens, un jūs varat tos ņemt tikai pa vienam. Turklāt ir zināms, ka nākamā iespēja ir samazināta, un pēdējais noteikti neizdzīvos. Kādā secībā jūs viņus reanimēsiet?
– Muļķības.
– Atbildi!
– Nu… bērnu aizvedīs uz citu reanimācijas nodaļu, uz bērnu. Tā nav mana problēma.
Es sāku dusmoties:
– Labi. Mīnus viens. Ko mēs darīsim ar pārējo?
Dmitrijs Aleksandrovičs domīgi paskatījās uz savām kārtīm. Tad viņš izdeva:
– Vai esat redzējuši ieeju nodaļā?
– ES redzēju to. Un kas?
«Vienlaikus turp dosies tikai viens gurnijs, un tāpēc viņi ieradīsies noteiktā rindā. Tādā secībā mēs veiksim reanimāciju.
– Bet kā? – ES nesapratu. «Vai tiešām noziedznieks ir svarīgāks par četru bērnu māti?» Vai esat dzirdējuši par sociālo taisnīgumu?
– Vai man kaut kas jādara vai jādomā par sociālo taisnīgumu? Kamēr es izsveru savas iespējas, viņi visi trīs var nomirt.
– Četri!
– Trīs. Vai atceries, ka bērns jau bija nogādāts citā reanimācijas nodaļā? Nav mana problēma.
– Tu esi ciniķis! Un, ja izglābsi vienu noziedznieku, vai vēlāk to nenožēlosi?
– Nav ko nožēlot. Jo es pat nejautāšu, kurš ir kurš.
– Un es tev pateikšu! Tas ir īpaši tāpēc, lai jūsu sirdsapziņa jūs mocītu.
– Bez šaubām. Bet zini, Olga, dažreiz labāk nedomāt, ja domas traucē darbībām.
Kliedziens no koridora neļāva man iebilst:
– Kurš ir maiņā? Mums ir šaujamieroči!
«Tātad man bija pusdienas,» Dmitrijs Aleksandrovičs iemeta kārtis uz gultas un devās uz izeju.
Un kā te nevar krāpties? Lai gan šoreiz viņš palika pie manis veselas vienpadsmit minūtes! Ieraksts.
Taiška, kas ilgu laiku bija klusējusi, tagad uzmundrināja:
– Kāds viņš ir, Ol, kāds viņš ir! Pasaki, ka arī tev aizraujas elpa, jo tu to redzi ar tādām pašām acīm kā es!
Es apgūlos uz spilvena un žāvājos.
– Tanjukh, tev jau vajadzēja izlemt. Vienlaicīgi var iemīlēties tikai vienā cilvēkā – tas ir Visuma pamatnoteikums, ja nezināt. Tātad, kam jums aizraujas elpa: Dmitrijs Aleksandrovičs vai Sciacca kungs? Es vakar biju sajūsmā par jūsu bijību, tāpēc sašaurināsim objektu loku, lai radītu bijību.
Viņa ilgi domāja par atbildi:
– Iemīlēties? Tā iznāk, vai jūties iemīlējies?.. Tad es esmu krustcelēs: es mīlu Dmitriju Aleksandroviču savās domās, un Sciacca kungs mani sajūsmina… mazliet zemāk nekā manā galvā.
Šis bija vispiemērotākais laiks, lai viņu izjokotu, bet man šķita, ka tagad svarīgāk ir saprast:
– Aizraušanās?
– Varbūt… Kā lai es zinu?
«Redzi, Tanjukha, es nezinu, vai tu vakar esi noģībusi, kad mūsu kaislīgais nekromants stāstīja stāstu. Īpaši tā daļa, kad viņš atzina, ka visa aizraušanās pret viņu ir ieteikums. Garantija, ka pie viņa nāksi pēc paša vēlēšanās.
– Jā, es dzirdēju…
– Un ko, jums nebija vēlmes pretoties?
– Kāpēc pretoties, Ol?
Nedod Dievs man no tāda gribas trūkuma. Varbūt es nevarēju pilnībā izprast viņas jūtas, kad viņa paskatījās uz Šakas kungu, bet es varēju iedomāties sevi viņas vietā. Un, ja kāds man būtu teicis, ka es pati neesmu iemīlējusies, ka šeit nav izvēles brīvības, tad vismaz man tas nepatiktu. Kaut kāds iekšējs «nē» noteikti būtu nokavēts! Un šis… lupatu spilvens pat nedomā. Kā govs, kuru ieved kūtī. Stendā – tas ir pat labākajā gadījumā… Es pat nedomāju par to visu slēpt – es spriedu, lai arī klusi, bet atklāti, un tāpēc tas