pats redzat, gandrīz visi šie svari tika atņemti, augšā bija palikušas tikai trīs rindas – acīmredzot viņi nevarēja tām tikt. Kam tie bija pielāgoti – velns zina, bet man šķiet, ka tie bija veltīgi…
Patiešām, bērnībā es vienmēr šīs zelta plāksnes salīdzināju vai nu ar zivju zvīņām, vai ar seno krievu karotāju bruņām. Un tagad… tagad uz mums skatījās kailas pelēkas raupjas sienas.
«2004. gadā,» turpināja Pjotrs Daņilihs, «stacijā tika nomainīts apgaismojums – dienasgaismas spuldžu vietā tika uzstādītas nātrija lampas, tāpēc stacija zaudēja daudz sava skaistuma. Laika gaitā ķēdes pasts pārstāja spīdēt. Jūs droši vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispār nav izgaismota, nevienam nav vajadzīga…
Stacijas galā īpašā nišā, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzēts uzstādīt Aleksandra Ņevska bronzas skulptūru. Tās autoram vajadzēja būt kādam Gorevojam, taču līdz stacijas atvēršanai skulptūra nebija pabeigta. Vēlāk kāds cits tēlnieks Akimuškins, šķiet, uzņēmās Aleksandra Ņevska tēla veidošanu. Bet arī šie plāni man nezināmu iemeslu dēļ neizdevās īstenoties, un skulptūrai speciāli sagatavotā niša ir tukša,» stāstu noslēdza Pjotrs Daņiļhs.
Interesanti interesanti. Es nezināju daudz no tā, ko man stāstīja Pjotrs Daņiļs. Un es pat pieļauju, ka kāds no viņa komandas to varēja nezināt. Piemēram, Lešijs klausījās komandieri ar atvērtu muti. Un Jaguārs, kā man šķita, izrādīja interesi par savu stāstu.
Aiz mums parādījās vēl viens tunelis. Nonācām Ligovkā, tas ir, Ligovska prospekta stacijā. Šeit mēs dežurējam kopā ar Juru. Turpat galā, kur beidzas platforma, kā barikādēm sakrauti smilšu maisi, un tiem virsū ložmetējs. Tas ir vecs, it kā no pilsoņu kara, taču tas filmē kā jauns un nekad nav palaists nepareizi.
Šeit mums bija jāpārsēžas vilcienā. Tā kā šodienas dežuranti ieradās arī no Ļadožskas, viņi izmantoja rokas mašīnu, un tagad viņu automašīna bloķēja mūsu ceļu. Tāpēc mēs nedevāmies no sevis, lai noņemtu viņu ratiņus no mūsu ceļa, bet vienkārši pārvietojāmies.
Tagad somas bija sakrautas sliežu malās, lai netraucēti varētu doties tālāk. Vasja un Leša, kuri šodien dežūrēja pēdējās stundas, pamāja mums ar rokām, novēlēja veiksmi un sāka būvēt barikādes atpakaļ. Drīz viņu vietā vajadzēja ierasties Dimam un Seryozha, un pēc tam mēs ar Juru pārņemsim dežūras.
Kad braucām dažus simtus metru tālāk no Ligovkas, manas acis šķita aizmiglojušās ar melnu plīvuru. Ratiņi, tunelis, Pjotrs Daņilihs, viņa komanda – es to visu neesmu redzējis. Bija tikai tumsa un nekas vairāk. Bet pēkšņi attēls sāka lēnām skaidroties, it kā migla sāktu lēnām šķīst, atklājot, kas ar to bija slēpts.
Es redzēju trīs cilvēkus. Es nevienu no viņiem nepazinu un, visticamāk, nekad nebiju pat redzējis. Viens gāja pa priekšu, pārējie divi viņam nedaudz aiz muguras. Pirmais, acīmredzot, bija galvenais šajā gājienā. Viņa seju slēpa kapuce, tāpēc es nezināju, kā viņš izskatās; Ar vienu roku viņš turēja Stechkin pistoli, kuras stobrs bija nolaists zemē, bet ar otru glabāja to jakas kabatā. Pārējiem diviem pār pleciem bija uzliktas parastās Kalašņikova triecienšautenes, un katram vidukļa maciņā bija pistole. Viņa pierē dega laterna. Un, ja tā, viņi gāja tumsā, domājams, caur tuneli.
Ir 100% droši, ka tie nebija zaļi. Ikviens, kurš bija no Ņevsko-Vasileostrovskas līnijas, bez izņēmuma valkāja uz apģērba atšķirīgu zīmi – zaļu apli, kurā bija ievilkta zivs. Es neko tādu nepamanīju ar šiem pašiem tipiem.
Pēkšņi attēls pazuda, un es atkal ieraudzīju sev priekšā pazīstamas sejas. Pjotrs Danilihs, Jaguārs un Lešijs noliecās pār mani un pārmaiņus kustināja rokas man deguna priekšā.
– Vai beidzot esi atjēdzis? – visi trīs palīdzēja man piecelties no grīdas un apsēsties uz soliņa. Ratiņi stāvēja uz vietas. Acīmredzot viņa tika apturēta mana kritiena dēļ. – Kāpēc tu krīti bez iemesla?
– Kas notika? – Jutos tā, it kā pamodos no briesmīgajām paģirām. Un, lai gan es nekad nebiju ņēmusi mutē alkoholu, man nez kāpēc šķita, ka piedzērušies cilvēki no rītiem jūtas tieši tāpat.
– Nu labi! Braucām mierīgi līdzi, pēkšņi tu – BAM! – un nokrita. Es biju bezsamaņā apmēram desmit sekundes un tad sāku atjēgties. Kā tu jūties šobrīd? – Pjotrs Daņiļs līdzjūtīgi jautāja.
– Jā, nekas tamlīdzīgs. Vienkārši mana galva nedaudz reibst un slikta dūša.
– Viss kārtībā, tas pāries. Bieži simptomi pēc ģīboņa. Un cik bieži jūs to darāt?
Es saraucu pieri, kā atcerējos.
– Jā, kā pirmo reizi. Es, Pjotrs Daņilihs, kaut ko redzēju, labi, kad biju noguris.
Un viņš pastāstīja viņiem savu redzējumu. Mani klausīties pienāca arī Suhari, Paklija un Ostaps.
«Kaut kas man saka, ka tas, ko Oļegs redzēja, ir tikai pravietisks sapnis, ja to tā var nosaukt,» Ostaps drūmi sacīja.
– Tātad jūs domājat, ka viņš ne velti sapņoja par šiem trim vīriešiem? – Suhari noskaidroja.
– Tieši tā. Oļeg, tu saki, ka iepriekš viņus neesi redzējis, vai ne?
Es apstiprinoši pamāju ar galvu.
«Tāpēc, visticamāk, jūs satiksit šos trīs nākotnē.» Un ļoti iespējams, ka viņiem būs svarīga loma jūsu liktenī. Un, kas zina, varbūt tie ietekmēs citu cilvēku likteņus.
– Ak, paskaties uz viņu, sasodītā gaišreģi! Vajag tikai šalli galvā un kristāla bumbiņu, un tu izskaties pēc zīlnieces,» smieklos izplūda Tova. Arī Ostapa vārdi man šķita mazliet traki, bet nez kāpēc nemaz negribējās smieties.
– Atzīmē manus vārdus, šī vīzija nav bez pamata.
– Vai jūs nejauši zināt, kā zīlēt, lasot roku? Nāc, pastāsti man, kāda ir mana dzīves līnija, vai ne? – Pakļa pastiepa Ostapam roku uz augšu, ar plaukstu uz augšu, un skatījās viņā.
Ostaps novērsās. Tad viņš īsi paskatījās uz Pakli plaukstu, un pēkšņi uz sekundi man šķita, ka viņa acīs pavīd bailes.
«Es nezinu, kā,» viņš teica.
«Tas ir dīvaini, es domāju, ka visi zīlnieki zina, kā to izdarīt,» Tovs atkal izplūda smieklos.
– Joker, paķer kāju! – Pjotrs Daņiļs nomurmināja. – Visi kāpj ratiņos, mēs jau atpaliekam no grafika.
* * *
Tuvojoties Dostojevskai, savu ratiņu kustību nobremzējām līdz minimumam. Neizkāpjot no tuneļa, izkāpām no transporta līdzekļiem un lēnām un uzmanīgi, cenšoties neradīt troksni, devāmies uz eskalatoriem, kas veda uz Vladimirskas staciju.
Pjotrs Daņilihs mūs visus apturēja un norādīja uz mani un Ostapu. Viņš ar žestiem parādīja, ka mums diviem ir jākāpj augšā un jānogalina apsargi.
«Es sapratu,» es teicu ar lūpām un sāku kāpt augšup pa eskalatora kāpnēm. Ostaps uzkāpa man aiz muguras.
Jau pusceļā dzirdēju balsis. Viņi bija divi: viens bija zems un kurls, bet otrs, atšķirībā no pirmā, bija augsts un čīkstošs. To, par ko runāja «sarkanie» (un tas, bez šaubām, viņi bija), varētu dzirdēt, ja kāds ļoti vēlētos, bet man ar to visumā nebija nekāda sakara. Uzkāpis vēl dažus pakāpienus uz augšu, paņēmu savu ložmetēju, kas iepriekš karājās man mugurā, un pārslēdzu to uz vienas šaušanas režīmu.
Noskaitījis sev līdz pieci, viņš pēkšņi piecēlās un paskatījās apkārt. Manām acīm un ausīm pietika ar vienu sekundi.