kāpēc man nebija šaubu, ka viņš to drīzumā neizmantos. «Tagad pazūdiet no mana redzesloka un netraucējiet man lasīt.»
Nav problēmu, Fomič. Man neko vairāk no tevis nevajag.
* * *
Netērējot laiku, es uzmetu ložmetēju pār plecu un nolecu no platformas uz sliedēm. Ieslēdzu lukturīti uz otro, vidēju apgaismojuma līmeni, lai taupītu baterijas, un strauji devos uz rietumiem.
Šī nebija pirmā reize, kad es viena pati gāju cauri tuneļiem, un man nekad nebija bijusi neomulīga sajūta, ka aiz muguras ir kaut kas. Šķiet, ka jūs ejat, un kāds jūs dzenā un nerimstoši iet ar jums soli pa solim. Un, kad jūs apstājaties, paskatās apkārt, un tur neviena nav. Un patiesībā tā nevar būt. Tu turpini iet, un atkal kāds tev seko. Viņš grasās tevi sagrābt.
Daži cilvēki, kuri nespēja sevi kontrolēt, kļuva traki. Un tāpēc mēs pārsvarā staigājām grupās. Es, kam ir dzelzs nervi un kopš bērnības baidījos tikai no vecmāmiņas kotletēm, mierīgi varēju staigāt pa tuneli viena. Taču šādas pastaigas man deva spēcīgu adrenalīna pieplūdumu.
Mans lukturītis labi apgaismoja ceļu, neskatoties uz to, ka tas nedarbojās ar pilnu jaudu. Un labs apgaismojums, kā jūs zināt, garantē, ka jūs redzēsiet vairāk nekā ar sliktu apgaismojumu. Daži tuneļi ir vienkārši nosprausti ar dažādiem slazdiem, tāpēc bez laba lukturīša labāk tur neiet vispār. Labi, ka vismaz šajā posmā nekas tāds nebija.
Es labprāt noskrietu visu ceļu. 1635 metri, tas ir aptuvenais posma Ļadožskaja-Novočerkaska garums; es to varētu pārvarēt apmēram desmit, varbūt divpadsmit minūtēs. Problēma bija viena – bija ļoti neērti skriet uz gulšņiem. Ja jūs solīsit nepareizi, pastāv liela iespēja sagriezt potīti, ko es tiešām negribētu. Vispār nekādas traumas šeit, metro, nav vēlamas. Labu ārstu ir palicis ļoti maz, un viņu rīcībā esošie resursi ir ļoti tālu no ideāla. Nav urbjmašīnas gadījumam, ja kādam sāp zobs, nav arī normālu skalpeļu, ar ko izņemt lodi no ievainotā ķermeņa.
Nē, es nedarīšu krustu, lai arī kā es to gribētu. Labāk mierīgi, ejot kājām, nesteidzoties un esot gatavam. Lai gan mutanti nekad nav redzēti uz vietas, viss var notikt.
Pēkšņi es apstājos.
Kaut kas pazibēja priekšā. Sākumā nospriedu, ka tā ir mana lukturīša gaisma, kas atspīd no guļamvietas, un nomierinājos. Tomēr es vēl neesmu pārcēlies. Un tad atkal pazibēja, un tad atkal. Tagad kļuva patiešām biedējoši. Kas tas varētu būt? Es mēģināju apturēt trīci visā ķermenī, tomēr tas diez vai izdevās, un, aizturējusi elpu, es klausījos klusumā.
Ko es cerēju dzirdēt? Tikai strauja sirds pukstēšana un nekas cits. Citas skaņas būtu acīmredzami nevajadzīgas.
Varbūt izslēgt lukturīti? Varbūt viņš ir šo dīvaino atspulgu cēlonis? Bet, sasodīts, tas ir biedējoši. Principā es nebaidos no tumsas, bet tagad… Līdz ar necaurredzamo tumsu sāks uzspiest milzīgas bailes, kas pieaugs ar katru sekundi. Bailes no nezināmā neļaus nomierināties. Un, lai gan ir droši zināms, ka vismaz šajā tunelī nekas neapdraudēs vai drīzāk nedrīkst apdraudēt dzīvību, neviens nevarēs sevi kontrolēt. Es jau zinu.
Man bija jāpārdzīvo šīs šausmas, un ticiet man, tas man maksāja daudz darba. Es, cilvēks ar dzelzs nerviem, nevarēju sevi valdīt. Tad man gribējās šausmās kliegt, bēgt Dievs zina, kur, lai pēc iespējas ātrāk ieraudzītu gaismu.
Un dzirdēt jebkādu skaņu šajā nomācošajā tumsā bija vienkārši nepanesami. Mazākā šalkoņa, it kā skaļruņu daudzkārt pastiprināta, atbalsojoties cauri tunelim, šķita kā briesmoņa rēciens, kas paslēpies tuvumā un gatavs uzbrukt jebkurā brīdī.
Es lēnām pacēlu roku pie galvenā luktura un novietoju pirkstu uz slēdža pogas. Es nesteidzos. Nepatīkamās sajūtas, kuras biju piedzīvojusi, joprojām bija svaigā atmiņā. Pļaut vai nepļaut? Pļaut… vai nepļaut? Sasodīts, tas ir tik slikti, kad tev ir jāizdara izvēle! Varbūt vienkārši paiet garām, nepievēršot uzmanību šiem dīvainajiem spīdumiem?
Ar pirkstu viegli nospiedu pogu. Pļaut vai nepļaut? Varēja sajust pogas spiedienu uz pirksta gala. Ko es daru, vai?..
Noklikšķiniet… Un acumirklī tumsa mani apņēma pilnībā, pilnībā. Es neko neredzēju. Kā es gribēju ātri ieslēgt gaismu, izbēgt no tumsas varas. Es ļoti centos to nedarīt. Vajadzēja noskaidrot, vai uzliesmojums tagad atkārtosies vai nē.
Es jau desmit sekundes stāvu pilnīgā tumsā. Nekas. Nav atspīdumu.
Turies, Oļeg, vēl mazliet, vēl mazliet.
Mana sirds kā āmurs dauzījās krūtīs, vēloties izlauzties ārā, kā klaustrofobs no ierobežotas telpas.
Nebija ne zibšņu, ne atspīdumu! Nebija nekā!
Piecpadsmit sekundes, astoņpadsmit, divdesmit… Tas tā, es vairs nevaru izturēt!
Nospiedu pogu vēlreiz. Spilgta gaisma apgaismoja telpu manā priekšā, un, lai gan tā nebija vērsta manā virzienā, tā mani uz sekundi padarīja aklu. Dziļa elpa. Izelpošana. Ieelpo izelpo. Pavisam nesen paātrināta sirdsdarbība normalizējās un kļuva regulāra.
Dievs, ir lieliski atkal redzēt gaismu. Tagad man tas bija patīkamāk nekā pat pirmais skūpsts.
Un tad atkal pazibēja, bet es vairs nebaidījos, jo zināju, ka tas ir tikai atspulgs no kāda objekta. Es pārliecinoši devos uz vietu, kur redzēju atspīdumu, un atklāju, ka manas rūpes objekts ir… monēta. Un ne jau parasts, neko tādu savā mūžā nebiju redzējis. Tās diametrs gandrīz pārsniedza mana īkšķa garumu.
Es pacēlu monētu no zemes. Viņa bija patiesi gigantiska izmēra un nebija tieva, tāpēc nav pārsteidzoši, ka viņa svēra daudz. Es paskatījos uz viņu ciešāk. Oho, manā rokā bija PSRS laika monēta ar piecu rubļu nominālvērtību, izlaista 1990. gadā. Tas nozīmē, kāda bija nauda agrāk.
«Tu mani šodien ļoti satraucāji!» – es pārmetoši teicu monētai. Un, lai gan viņa bija paredzami klusējusi, man nez kāpēc kļuva skaidrs, ka viņai manā priekšā ir liels kauns. – Šim nolūkam es tevi ņemšu sev līdzi.
Monēta pārcēlās no grīdas uz manu krūšu kabatu. Es maigi paglaudīju to un priecīgi teicu:
– Tagad tu gulēsi šeit.
Pieci rubļi, šķiet, neiebilda.
* * *
Pārējais mans ceļojums bija bez traucējumiem. Es izgāju uz Novočerkassku, atstājot aiz sevis tuneli, kurā pavadīju kopā divdesmit piecas minūtes. Vismaz tā rādīja pulkstenis, un tas mani vēl nekad nav pievīlis.
Uzreiz pa kreisi es redzēju aizgaldu ar cūkām. Apmēram divi desmiti kuiļu un cūku rosījās ārpus nožogotās teritorijas, satraukti čīkstot un ņurdot. Un tikai viens pāris, nepievēršot uzmanību pārējiem, klusi kādā kaktā darīja kaut ko neķītru. Un pareizi dara, viņi pilda demogrāfisko plānu, nevis kā tie sliņķi, kas grib tikai paspēlēties.
Pārlaidusi skatienu pāri cūkām, es ieraudzīju Djušu šajā čīkstošajā pūlī. Likās, ka viņa arī mani atpazina, kad sāka spiesties cauri ķermeņu kaudzei tuvāk man. Cūkas, kuras Djuša stūma, neapmierināti čīkstēja, bet nekas vairāk. Šķiet, ka viņa ir viņu autoritāte vai kas cits. Neviens viņai nepieskaras, un tikai cienīgākajiem ir tiesības viņu apaugļot.
Djuša iebāza galvu starp žoga līstēm un apmierināti nomurmināja mani sveicinot.
– Sveika dārgā! – es sveicināju pretī un noglāstīju viņu aiz auss. Viņa aiz baudas aizvēra acis, izņemot to, ka viņa nemurrāja kā kaķis. Tad Djuša vērsās pie saviem cilts biedriem, acīmredzot vēlēdamās viņu acīs atrast vismaz skaudības pilienu, jo es nevienu citu tā neglāstu. Taču cūkām nebija ne jausmas, kas notiek pie