pieceļos.
– Lieliski! Ar labunakti!
– Ar labu nakti, Aleh!
* * *
Milzīgs, sešus metrus garš, iguānai līdzīgs zvērs gulēja uz Ledus pils jumta un no augšas skatījās uz Boļševiku prospektu. Viņam šķita, ka viņš ir visspēcīgākā būtne uz šīs pasaules un nav neviena, kas ar viņu tiktu galā. Viņš šeit ir karalis un Dievs, vienīgais no sava veida, kuram nav līdzinieka un nekad nebūs.
Ikviens, kurš atrodas augstumā, jutīsies tā, it kā virs viņa būtu tikai debesis. Tomēr iguanodons ne velti uzskatīja sevi par zemes pasaules valdnieku – viņam bija pamats tā uzskatīt. Protams, nevienai zemes radībai nav tik iespaidīgi izmēri un milzīgs spēks, un tās zvērīgais izskats lika bailēs aizbēgt ikvienam, kas stāvēja tai ceļā. Turklāt papildus tam, ka iguanodons šķita ļoti neveikls un neaktīvs, tas nebija viens. Izskats bieži vien ir ļoti maldinošs.
Šim radījumam nebija praktiski nekā kopīga ar iguanodonu, seno dinozauru, kas dzīvoja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu, taču nebija cita labāka vārda, lai to aprakstītu. Viņš izskatījās ļoti līdzīgs iguānai, tikai vairākas reizes palielināts.
Tagad iguanodons gozējās Saules staros, tik tikko izlaužoties cauri blīvajam mākoņu slānim pēc sātīgām pusdienām. Mielasts tiešām izvērtās jauks: trīs suņi mutanti un putns-ķirzaka uzkodām. Noķert pēdējo nebija viegli. Lai noķertu lidojošu radījumu, joprojām ir vajadzīgas lielākas prasmes un veiklība, un, protams, vismaz nedaudz veiksmes.
Ar ķepām zem galvas iguanodons, nemirkšķinot, vēroja Boļševikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulāri – pēkšņi parādīsies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet viņš nebūtu atteicies ēst vairāk. Turklāt putns-ķirzaka jau bija praktiski sagremota viņa vēderā.
Tomēr līdz šim nav novērots potenciāls iguanodona «pārtika». Briesmonis uz īsu brīdi aizvēra acis un grasījās snaust, kad pēkšņi viņu pamodināja rēciens no metro stacijas Prospekt Boļševikovs. Uzlecot augšā, iguanodons vienā lēcienā atradās virspusē, klusi piezemējoties uz visām četrām ķepām, un ātri metās virzienā, no kura dzirdēja skaņu.
Tur viņš pamanīja vīrieti. Saliecis muti kā smaids, briesmonis metās virsū vīrietim. Atvērta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pēdējais, ko vīrietis redzēja savā dzīvē…
* * *
Es piecēlos ar rāvienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tāpat kā viss ķermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandrīz atgrūdu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.
– Tu jau esi noguris? – viņš līdzjūtīgi vaicāja.
– Uh, jā. Jā, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslaucīju no pieres sviedru lāses.
– Man nevajadzēja tevi modināt.
«Paldies, draugs, bet, kā redzat, jūsu pakalpojumi vairs nav vajadzīgi,» es pasmaidīju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.
– Hatašo. Kur tu dosies? – milzis jautāja, redzot, ka pieceļos no sēdekļa un dodos uz izeju.
– Darāmās lietas, Mitek, darāmās. Svarīgi un steidzami. Ja vēlaties, es jums pastāstīšu vēlāk.
Miteks enerģiski pamāja ar galvu.
«Ar nosacījumu, ka es atgriezīšos vēlreiz,» pie sevis nodomāju, bet uzreiz aizdzina šīs pesimistiskās domas. Tagad tam nav jēgas.
* * *
Interesanti ir arī tas, ka sapnis, kas lika man pamosties, viegli var izrādīties pravietisks. Galu galā cilvēks, kuram uzbruka iguanodons, biju… es. Tiesa, situācijas trakais raksturs slēpjas apstāklī, ka, baidos, man nav lemts atrasties virspusē. Jā, esmu pieradis pie metro, arī šeit jūtos labi.
Un tomēr miegs man nedeva atpūtu. Nez kāpēc man šķita, ka tas nekādā gadījumā nav manas mežonīgās iztēles rezultāts.
Kad es ierados Pjotra Daniļiha teltī, visas domas par briesmīgo zaļo briesmoni izgaisa fonā. Diemžēl es nevarēju tos pilnībā izmest no galvas. Atceroties demolētāja norādījumus, es nepaziņoju par savu ierašanos ar zvana palīdzību, bet vienkārši devos iekšā.
Pjotrs Daņilihs, kā es domāju, jau bija kājās.
– Ak, Oļeg, tas esi tu! – sprāgstvielu tehniķis tikai uz sekundi pacēla acis, lai paskatītos uz mani, un atgriezās pie sava biznesa. Tagad viņš rosījās kastē, uz kuras bija uzzīmēts galvaskauss. Visticamāk, viņš gatavoja savas sprāgstvielas. – Un tu tomēr esi pirmais. Es tiešām to negaidīju. Pat mani puiši vēl nav ieradušies. Ej, paķer savu ieroci, kamēr esi pie tā, kāda jēga tērēt savu laiku?
Bet tas ir diezgan dīvaini, ka es ierados pirmais. Man likās, ka tad, kad atbraukšu, visi jau būs klāt. Bet nē!
Bet varbūt es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavējas? Tas varētu viegli notikt. Mēs visi esam cilvēki, un mēs visi mēdzam kļūdīties.
Un šeit ir Fomičs. Viņš gulēja uz koka kastes, no kuras, man šķiet, nekad nebija izgājis, un klusi šņāca. Būtu jauki viņu tagad nobiedēt, bet tad tu no viņa dzirdēsi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nožēlosi izdarīto. Ausis saritināsies un neizgriezīsies, un tas ir tikai labākajā gadījumā. Nē, labāk ar viņu nejokot velti. Fomičs droši vien būs nelaimīgs, ka es viņu pamodināšu, un patiesībā es viņam todien jau otro reizi prasīšu ložmetēju.
Savādi, bet viņš neizteica neko citu kā vien neskaidru murmināšanu. Acīmredzot Pjotrs Daņilihs viņu brīdināja, ka es nākšu. Citādi manā nabaga galvā būtu lijuši visizvēlīgākie lāsti. Fomičs, par to iedevis ložmetēju un pāris žurnālus, vēl mazliet nomurmināja un atkal apgūlās uz kastes. Viņš ir viegls gulētājs, ja nedaudz pieskarsies viņam, viņš tūlīt pamodīsies. Tātad var teikt, ka mūsu ieroči ir samērā droši.
Atgriežoties pie Pjotra Daniļiha telts, es redzēju, ka viņa komanda jau ir pilnā sastāvā. Un pilnā kaujas gatavībā. Pietrūka tikai Ostapa. Droši vien viņš drīz ieradīsies.
Pjotrs Daņiļs mani iepazīstināja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinātājiem nesauca vārdā, tāpēc viņiem bija iesaukas. To, kurš bija mazākais gan auguma, gan miesasbūves ziņā, sauca par Tow. Veselīgākais un bārdainākais ir Lešijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovējums, pelnīti nēsāja iesauku Jaguārs – galu galā šī raibā kaķu dzimtas pārstāvja seja bija tetovēta. Nu, pēdējais, ģērbts oranžā kombinezonā, ko pirms holokausta parasti valkāja vai nu kanalizācijas strādnieki, vai viesstrādnieki, sauca par Suharemu.
«Nu, tagad, kad esat satikušies un visu zināt, mēs varam doties ceļā,» sacīja Pjotrs Daņilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.
– Pagaidiet, kā ar Ostapu, viņš nenāks mums līdzi? – Es biju pārsteigts.
– Kāpēc, viņš iet. Neuztraucieties, Oļeg, mēs viņu sagaidīsim Novočerkasskā. Viņam tā būs ērtāk.
Es paraustīju plecus. Labi, pie Novočerkaskas, tātad pie Novočerkaskas.
Tomēr šis Ostaps man īsti nepatika. Viņš bija kaut kā aizdomīgs, dīvains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, tā kā Pjotrs Daņilihs viņam tic, man nekas cits neatliek, kā paļauties uz demolētāja instinktiem. Cik pazīstu Pjotru Daņilihu, viņš vienmēr ir spējis saprast cilvēkus.
Tuneļa sākumā, kas veda uz Spasskaya pusi, mūs gaidīja divas rokas mašīnas. Tās speciāli mums tika atvestas no «Aleksandra Ņevska laukuma». Tā kā vienā ratiņos varēja izmitināt tikai četrus cilvēkus, un mūsu grupa, ja rēķina arī Ostapu, kurš vēl nebija klāt, sastāvēja no daudz lielāka cilvēku skaita, tad bija divi spēkrati. Katrā no tiem uz augsta lakta karājās