Mihailovna pacēla starpsienu, cūkas metās pie ēdiena. Ballīte ir sākusies.
3. nodaļa. TNT ir paveicis daudz lietu
TNT ir maisījuma produkts
slāpekļskābi un sērskābi pārvērš toluolā.
Gandrīz uzreiz pēc tam, kad visas cūkas bija piepildījušas vēderus ar neķītra izskata maisījumu, es atgriezos Ladožskajā. Pat neskatoties uz Zinaīdas Mihailovnas pierunāšanu, kura līdz pēdējai minūtei negribēja mani palaist. Un, kad man bija izmisums aiziet ar labiem nosacījumiem, es paskaidroju, kāpēc man vajadzēja viņu pamest. Un, tiklīdz viņš Zinaīdai Mihailovnai paziņoja par savu nodomu pavadīt Pjotra Daņiliha grupu, viņa kļuva tik sajūsmā, ka viņai tas bija vienkārši nesaprotami. Viņa sāka man skaidrot, ka «tas ir bīstami», ka «negaidiet neko labu no demolatoriem» un tā tālāk. Un es to jau zinu, bet lēmums jau ir pieņemts.
Vispār beigās es pats sadusmojos un, ne vārda neteicot, pagriezu muguru un aizgāju. Es nezinu, kā Zinaida Mihailovna uz to reaģēja. Viņa droši vien bija apvainojusies. Vai varbūt viņa saprata, ka pati vainīga, ka es viņu tā, angliski, bez atvadīšanās atstāju. Katrā ziņā nākamreiz, kad iešu ciemos uz Novočerkassku, noteikti viņai atvainojos. Tomēr arī es izdarīju kaut ko nepareizi.
Ejot atpakaļ pa tuneli vairs nebija tik biedējoši. Visas manas domas bija aizņemtas ar Zinaīdas Mihailovnas aiziešanu un ziņu par Mašas pazušanu, un es jutos tik draņķīgs, ka nemaz neizjutu nekādas bailes.
Tā, gandrīz nemanot, es sasniedzu Ladožsku. Mājas, mīļās mājas! Gadu gaitā, ko pavadīju pazemē, stacija man kļuva par mājām, lai gan pirms holokausta mans dzīvoklis atradās netālu no «Dibenko ielas». Tēvocis Vova aicināja mūs ar mammu pārcelties uz šejieni, kam mēs, nedaudz vilcinoties, piekritām. Mēs pārvedām visas savas mantas uz Ļadožsku un drīz tur ļoti labi iekārtojāmies.
Sākumā mēs ar mammu dzīvojām teltī divatā. Bet gadu gaitā es augu un kļuvu garāks un lielāks. Mazajā teltī mums abiem vietas nepietika. Tad es «pārvācos» vilciena vagonā un pēc tam tur gulēju. Un, patiesību sakot, man tas patika labāk. Pirms gulētiešanas var aprunāties ar kaimiņiem – ratos guļus varētu ietilpt sešpadsmit cilvēki – tas, ko nevar izdarīt teltī. Un vispār, manuprāt, vilciens ir ērtāks un ērtāks.
Man šobrīd nemaz negribējās gulēt. Neskatoties uz to, es tik un tā devos dabūt darbu malā, pirms devos pie Fomiča un nododu ieroci, lai nekurnētu. Miegs noteikti nāks, vajag tikai kādu laiku pagulēt nekustoties un acīm nāksies aizvērties pašam.
Šeit ir mana mašīna ar numuru 10280. Šeit es pavadu lielāko daļu savas dzīves metro. Tas jau ir vecs, visas tajā esošās aparatūras daļas jau sen ir pārklātas ar rūsu, tāpat kā citos vilcienos. Sēdekļa polsterējums, kas kādreiz bija brūns, vairs nebija brūns. Viņu pašreizējam tonim vienkārši nav nosaukuma – sava veida bordo, sārtinātas un sarkanas krāsas maisījums. Visi stikli bija tik netīri, ka bija bezjēdzīgi tos mazgāt – putekļu kārta bija stingri ieaugusi.
Tomēr, neskatoties uz visiem šiem trūkumiem, kariete man derēja diezgan labi.
Es apgūlos uz sēdekļa, paliku rokas zem galvas un centos ne par ko nedomāt. Es liku domas uz brīdi pazust no galvas. Šķiet, ka viņi manī klausījās, jo uzreiz kļuva tik viegli, un tikai «vējš gaudoja» ausīs.
Jau pēc minūtes bez prāta gulēšanas es sāku justies miegaina. Kad biju gatavs aizvērt acis, lai ienirt mierīgajā Morfeja valstībā, es neviļus atcerējos, ka rīt mani gaida smaga diena. Es savā galvā atkārtoju mūsu sarunu ar Pjotru Daņilihu un atcerējos, ka man jāceļas ļoti agri.
Problēma! Tagad man nebija laika gulēt.
Tāpēc rodas jautājums: ko darīt? Atbilde šķiet acīmredzama: iestatiet modinātāju, jo īpaši tāpēc, ka man tāds ir. Un viss būtu kārtībā, bet es nebūšu viens ratā. Pēc kāda laika nāks vairāk cilvēku, kuriem rīt nebūs jāceļas tik agri kā man. Modinātāja vienmuļais un kaitinošais «diņ-dīņ-dīņ» noteikti pamodinās ikvienu, kas atradīsies ne tikai šajā, bet arī blakus esošajās mašīnās. Viņi man nepateiks paldies par to, ka nepamodos laikā.
Kāds gudrs cilvēks, es neatceros, kurš teica: «Vienmēr ir izeja.» Ļoti gudra ideja. Piemēram, vienkāršākā izeja no jebkuras situācijas ir nedarīt neko. Bet vienkāršs nenozīmē racionālu.
Nu, tā kā vienmēr ir izeja, tad es beigās kaut ko izdomāšu.
Tīri teorētiski es varētu vienkārši iet gulēt un neko nedarīt. Pjotra Daniļiha komandai esmu vajadzīgs, un tas nozīmē, ka viņi bez manis neiztiks. Tas nozīmē, ka viņi paši var mani pamodināt. Bet man nekad nav paticis klausīties pārmetumos, lai arī kāds būtu to raksturs. Nē, tas nedarbosies šādā veidā, tāpēc ir vērts par to padomāt vairāk.
Un, kamēr manas domas bija aizņemtas, meklējot risinājumu problēmai, ar kuru es saskāros, Miteks iekāpa karietē ar netīru, netīru spilvenu zem rokas. Sākumā es to nepamanīju, lai gan šādu liemeni ir grūti aizmirst.
Miteks ir tik milzīgs milzis, divus metrus garš, ar sešgadīga bērna attīstības līmeni. Viņš īsti nevarēja runāt, pārsvarā tikai nesakarīgi murmināja, un no viņa mutes bieži tecēja sārņu straumes. Citādi viņš ne ar ko neatšķīrās no maziem bērniem un bija tāds pats cilvēks kā visi, tikai… ne parasts. Mūsu stacijas puiši viņu bieži ņēma līdzi spēlēt.
Miteks ir paklausīgs un spēcīgs, kas padara viņu neaizstājamu, veicot jebkuru smagu darbu. Viņš varēja mani pacelt virs galvas ar vienu roku, un smagais cērts viņam bija kā niedre.
Mūsu milzis ne vienmēr bija tāds. Divu gadu vecumā viņš nokrita no platformas ar galvu taisni uz sliedēm. Viņš brīnumainā kārtā izdzīvoja, taču izrādījās, ka viņa galvaskauss ir deformējies, un acīmredzot tāpēc kaut kas notika ar viņa smadzenēm. Tā rezultātā Mitek praktiski pārtrauca attīstību. Bet uz viņu darbojās «vienlīdzīgas apmaiņas» likums: ja jūs kaut ko zaudējat, jūs kaut ko iegūstat pretī. Mitkā augšanas hormoni plosījās ar šausmīgu spēku, un tā rezultātā tikai divu gadu laikā viņš izauga gandrīz metru garš. Tagad viņš bija gandrīz trīs galvas garāks par mani.
Bet bija vēl viens trūkums. Miegā viņš šausmīgi krāca, vienkārši neizturami. Tāpēc viņa izskats man nebija iemesls priekam. Kāpēc, kāpēc šodien, kad man vajag gulēt?
– Pivet, Aleh! – Miteks teica, pamādams pret mani ar savu milzīgo ķepu.
– Sveiki! – es atbildēju, cenšoties savā balsī iepludināt vismaz lāsi prieka.
– Un es… guļu! – Miteks it kā lielījās, norādot uz spilvenu.
– Tas ir forši.
– ES esmu noguris. Gulēt.
Milzis uzpūta spilvenu, nolika to sev zem galvas un apgūlās uz sēdekļa. Viņš žāvājās, atklājot dzeltenu zobu rindu, un aizvēra acis.
Es nevarēju viņu padzīt, lai gan man tas bija vajadzīgs, lai varētu mierīgi gulēt. Miteks, neskatoties uz iespaidīgo izmēru un nedaudz atbaidošo izskatu, ir ļoti neaizsargāta persona.
Tas man pēkšņi atausa. Es pielecu, izskrēju no vilciena, aizskrēju uz telti, kurā gulēja mamma, un klusi iegāju iekšā. Mēģinot rīkoties klusi, pēc minūtes es starp dažām lietām atradu parastu koka drēbju šķipsnu.
Atgriezies pie karietes, es viņu nokratīju vaļā un iedevu drēbju šķipsnu. Viņš paņēma to rokā un neticīgi skatījās uz mani.
– Uzliec to uz deguna.
Miteks grozīja drēbju šķipsnu rokā, acīmredzot cenšoties saprast, kā ar to rīkoties. Nespēdama