ar baseinu rokās. Uz viņas pleciem gulēja divas smieklīgas bizes, un viņas garie sprādzieni gandrīz iekļuva acīs. Pēc tam, runājot ar mani, Maša pastāvīgi šņāca, neveiksmīgi cenšoties noņemt traucējošos matiņus.
«Nu… tas ir…» es vilcinājos. Kā es varu formulēt atbildi, lai viņa nešaubītos, ka es saku patiesību? Es nejutu nekādu bijību pret cūkām. Es arī nepiederēju mežacūku pielūdzēju sektai. Bet es nevaru teikt, ka šie dzīvnieki man riebjas. Vispār kaut kas starp pielūgsmi un riebumu.
«Jā, es redzu, ka jūs neesat vienaldzīgs pret cūkām,» Maša pasmaidīja. – Šī nav pirmā reize, kad es jūs šeit redzu. Mani sauc Marija, kā tevi sauc?
– Oļegs!
«Mēs iepazīsimies,» Maša ar vienu roku cieši satvēra baseinu un iedeva man brīvo rokasspiedienam.
– Vai tu dzīvo šeit? – ES jautāju. Es kā džentlmenis nesasveicinājos ar viņu ierastajā vīrišķīgā veidā, bet paņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Mašas vaigi uzreiz kļuva sarkani – viņa acīmredzot nebija pieradusi pie šādas izturēšanās.
– Jā.
«Tas ir dīvaini, bet es nekad neesmu tevi redzējis.»
«Varbūt es vienkārši nepamanīju,» meitene paraustīja plecus un, nolikusi izlietni uz grīdas, pabīdīja to tuvāk cūkām. Četras cūkas uzreiz metās pie ēdiena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatījās pilnīgi neēdams. Visvairāk izlietnes saturs man atgādināja sakošļātu maizes mīkstumu, kas izskatījās pavisam negaršīgi. Bet cūkas to ēda, tāpēc Dievs ir viņu tiesnesis.
Kad baseins bija tukšs, Maša mani aicināja uz savu telti. Es tur sēdēju ļoti ilgu laiku, stāstīju viņai stāstus no savas dzīves un klausījos viņā.
Izrādījās, ka mana jaunā draudzene deviņu gadu vecumā iekāpa metro, un pēc sešiem mēnešiem viņa atkal palika bārene. Viņas vecāki nomira tur, uz zemes, kad vēl nebija Katastrofas, un viņas tēvocis, viņas aizbildnis, nomira šeit. Devies reidā, viņš vairs neatgriezās. Lai tiktu galā ar bēdām un vismaz ar kaut ko nodarbotos, Maša sāka pieskatīt cūkas.
Metro tā ir ļoti cēla nodarbe, jo lielā mērā pateicoties cūkgaļai mēs vēl neesam nomiruši badā. Novočerkasskaja cūkgaļu piegādā visam apelsīnu zaram. Kopumā Machinery nodarbošanās ir nedaudz zemāka par pētniecības biznesu. Kā man teica pati Maša, «pareiza aprūpe, savlaicīga barošana, maiga attieksme – tas viss ir galvenais, lai cūkgaļa būtu ēdama un garšīga.»
Tikai nedomājiet, ka Maša ir mana draudzene. Nepavisam. Izņemot draudzību, mūs nekas nesaista. Jā, viņa ir skaista, gudra vai drīzāk labi lasīta, sabiedriska, laipna. Bet tas nav mans tips. Un es neesmu gatavs, lai gan man jau ir trīsdesmit gadu, izveidot ģimeni. Tas ir ļoti atbildīgs solis, kas prasa rūpīgi izsvērt visus plusus un mīnusus. Un es neatradu to, kurš būtu mans dzīves partneris, līdz pašām beigām.
* * *
Es klusi iegāju teltī, kurā gulēja mana māte, un no mazas kastītes izņēmu priekšējo lukturi – uzticamu kompanjonu visās manās pastaigās pa metro tuneļiem. Tad viņš devās uz stacijas galu, kur Fomičs sēdēja uz smilšu maisa, atspiedies uz lielas koka kastes. Viņš jau septīto gadu ir mūsu cilvēks, kas atbild par ieročiem. Fomičs rokās turēja nobružātu grāmatu, kuru, vismaz man likās, viņš lasīja aizrautīgi. Es pieliecos un uz vāka izlasīju: «Žils Verns. Noslēpumainā sala». Skaidrs, ka laba lieta, es to lasīju bērnībā.
– Fomičs! – ES zvanīju.
Vecais vīrs neatbildēja. Lasīšana viņu pilnībā absorbēja.
– Fomič, ak! – es pacēlu balsi.
Un atkal bez rezultāta. Protams, mēs varam pieļaut viņa vecumu – mūsu ieroču sargam nesen apritēja astoņdesmit, bet, cik atceros, viņš nekad nav cietis no kurluma.
Tad es vienkārši paņēmu grāmatu un pēkšņi izvilku to no Fomiča rokām. Vecais vīrs raustījās, dusmīgi paskatījās uz mani un kliedza:
«Ko, pie velna, tu dari, kuces dēls!» Ir pagājis kāds laiciņš kopš tevis pērta, vai kā? Tāpēc mēs tagad ātri…
– Atdzesējies, Fomič, nedusmojies. Viss kārtībā, tas esmu es.
«Ak, Oļeg, tas esi tu…» vecais vīrs klusi teica. – Es to neatzinu. Tu esi… ne tas. Nedari tā vēlreiz. Un tad…
– Tātad, ko tu man pavēli darīt, ja es tev piezvanīšu, piezvanīšu un tu neatbildi?
Fomičs pamāja ar roku un paņēma no manis grāmatu.
– Kāpēc tu atnāci, runā, nāc.
– Man vajag savu ložmetēju.
– Automātiski? – Fomičs samiedza jau tā šaurās acis un neticīgi skatījās manī. – Un uz kurieni tu dosies? Vai mums nevajadzētu uzvarēt sarkanos?
«Nē,» es pasmaidīju. – Tas kaut kā vēlāk notiks. Un tagad es gribu doties uz Novočerskasku.
– Nu, kāpēc pie velna tev vajag ložmetēju? Vai šaut uz cūkām?
– Tuneļos, ja aizmirsīsi, var sastapt visādus ļaunos garus. Jūs nevarat braukt metro bez ieroča, it kā jūs to nezinātu.
«Tas nav iespējams bez ieročiem…» Fomičs man atdarināja deguna balsi. Un atkal viņš skatījās uz savu grāmatu.
– Fomičs! – ES zvanīju. Šeit ir vecs celms, lai tas paliek tukšs. Galu galā viņš apzināti ņirgājas par mani.
– Nu, ko tu vēlies, Oļeg? – vecais vīrs neapmierināts atbildēja, turpinot braukt pāri līnijām.
– Es gribētu ložmetēju…
– Vai jums nevajadzētu uzkaisīt dimanta putekļus? Man to ir daudz, es nezinu, ko ar to darīt.
Ak, smieklīgs puisis! Viss kārtībā, es tik viegli nepadošos. Lai gan, ja tā padomā, ložmetējs man īsti nav vajadzīgs. Radības var ierasties tikai no Devjatkino un Kupčino – vienīgajām stacijām Sanktpēterburgā, kas atveras uz ielas. Tātad viņi vienkārši nesasniegs mūs – viņi tiks nogalināti tuvākās pārejas pieejās. Tomēr dažreiz jūs joprojām saskaraties ar būtnēm, lai gan ārkārtīgi reti. Bet tomēr ar ložmetēju es jutos kaut kā drošāk un ne tik nobijies, kad jūti tā svaru rokās.
«Nē, nē, man nav nekā sasodīta vai vairāk,» es nolēmu atbalstīt viņa joku.
– Tas ir skaidrs.
– Kas ir saprotams?
– Viss skaidrs.
– Fomičs! Muļķības! Dosi man ložmetēju vai ne?
– Kā ar mārrutkiem uz pieres?
– Kāpēc tu esi rupjš?
– Kāpēc tu man traucē lasīt? Es atnācu šeit un sāku lejupielādēt savu licenci…
– Es vēl neesmu sācis. Man tikai vajag, lai tu man iedod ložmetēju, un tad es likšu tevi mierā.
– Tagad liec mani mierā, izdari man labu. Un vispār ieroči ir vērtīgas lietas un es par tiem uzņemos atbildību, ja kas notiks. Man nav vajadzīgas nekādas papildu problēmas, saproti? Lai es tev iedotu ieroci, man ir vajadzīgs pārliecinošs iemesls. Bet vienkāršs ceļojums uz Novočerkassku nav tāds.
– Ja tu man neiedosi ložmetēju, es nepametīšu savu vietu. Es stāvēšu šeit pār tavu dvēseli.
– Nu stāvi kā muļķis. Kas man rūp?
Un Fomičs atkal iegrima lasīšanā. Tomēr viņš neizturēja ilgi.
– Nē, es to nevaru. Lūk,