ka noteikti atdošu. Es apsolīju un, satvērusi grāmatas zem rokas, devos uz kopmītnes pusi. Bija jau pieci vakarā, un mēs ar Lizu vienojāmies satikties sešos.
Pēc rakšanas pa savu skapi, es izvēlējos tīrāko uzvalku un pēdējo tīro kreklu. Tāpēc ceļā uz Lizas māju man nācās piestāt pie studentu veļas mazgātavas un nodot netīrās drēbes, par mazgāšanu samaksājot piecus rubļus.
Apsargs pie Lizas mājas vārtiem sākumā skatījās uz mani ar aizdomām, bet viņš pavadīja mani mājās un ziņoja par manu ierašanos. Kamēr es gaidīju Lizu, es staigāju pa viņas mājas pirmo stāvu un atzīmēju, ka viņai ļoti patīk rozā krāsa. Pat sienu krāsa bija gaiši rozā, nemaz nerunājot par mēbelēm, paklājiem un dažādiem sīkumiem.
– Esmu gatavs. Ejam,» viņa teica un noskrēja lejā pa kāpnēm no otrā stāva.
Viņa bija ģērbusies mētelī ar melnu flitetu kleitu apakšā. Viņa izskatījās lieliski, ko es viņai uzreiz pateicu. Liza pasmaidīja un satvēra manu roku. Tuvums viņai lika manai sirdij paātrināties, taču es to neizrādīju un lēnām vedu viņu uz izeju. Uz ceļa ārpus akadēmijas mūs jau gaidīja taksis, kuru biju iepriekš izsaucis.
Mēs apsēdāmies aizmugurējā sēdeklī, un Liza sāka runāt par to, kā norit viņas praktiskā apmācība. Kā izrādījās, Efims Prohorovičs nesteidzās mācīt pārējiem manā kursā izveidot spoku ieročus. Pēc tam, kad visi iemācījās izgatavot dunci, ko nevarēja mest, bet tikai turēja rokās, viņš viņus pārcēla uz teorētisko apmācību spoku bruņu pamatos. Visticamāk, viņš mani mācīja savādāk, jo es devos uz Rifts.
Restorāns Lepota, uz kuru uzaicināju Lizu, tika uzskatīts par vienu no dārgākajiem pilsētā un tur drīkstēja uzturēties tikai aristokrāti. Pagājušajā gadā bija milzīgs skandāls, kas izcēlās pēc tam, kad viņi atteicās ielaist bagātu rūpnieku no vienkāršajiem cilvēkiem. Man nepatika vicināt savu titulu, bet šajā gadījumā man tas bija jādara, ja gribēju, lai mani ielaiž.
Izkāpām no taksometra un devāmies uz restorāna augsto lieveni. Pēkšņi tieši pie ieejas es sajutu aukstumu, kas pārskrēja pa muguru un sastinga pakausī. Tas notika ar mani, kad bija briesmas. Bet ne tikai man, bet arī tiem, kas ir man blakus. Es apstājos, izveidoju zobenu un piesardzīgi paskatījos apkārt.
– Kostja, kas noticis? – Liza uztraucās.
– Es vēl nezinu, bet…
Man nebija laika pabeigt teikumu, jo no tuvākās vārtejas atskanēja kņada.
– Iet uz restorānu. «Es tagad būšu klāt,» es pavēlēju un ieskrēju tumšajā vārtejā.
Vispirms es ieraudzīju sievieti. Viņa lidinājās virs zemes, piespieda rokas pie rīkles un spārdīja kājas. Klusi atvērusi muti, viņa ar asarām acīs lūdza palīdzību. Pretī viņai stāvēja trīs tumšas figūras garos, melnos tērpos.
– Hei, palaidiet sievieti vaļā! – es iekliedzos un pacēlu zobenu.
«Nogalini viņu,» atskanēja aizsmakusi vecas sievietes balss, un divi no viņiem pagriezās pret mani.
Man izdevās pamanīt, kā no halāta platajām piedurknēm izlauzās liesma un metās man pretī.
– Sasodīts!
5. nodaļa
Liesma pieauga, tuvojoties man, tāpēc, kad es to cīnījos, tā jau bija tikpat liela kā mana galva. Viņam aizlidoja vēl vairākas burvestības, bet es vienkārši pielēcu malā un metos pretī burvjiem. Acīmredzot viņi no manis negaidīja tādu veiklību, tāpēc sākumā apmulsa un tad metās uz visām pusēm. Vecā sieviete, kura turpināja mocīt nelaimīgo sievieti, izrādījās tik draiska, ka, pacēlusi halāta malu, metās pēc saviem līdzdalībniekiem un drīz vien pazuda aiz kaimiņu mājām.
Šajā laikā burvestība pārstāja darboties, un sieviete smagi nokrita uz ceļa. Viņa alkatīgi elsās pēc gaisa un nevarēja elpot. Es nometos viņai blakus un palīdzēju viņai piecelties. Es viņai neko nejautāju, ļāvu viņai atvilkt elpu. Pēc pāris minūtēm viņa pati runāja.
– T-paldies. Viņi… es… Paldies,» viņa ar grūtībām runāja un svilpodama elpoja.
Acīmredzot, vecais vanags kaut ko sabojāja, kad viņa viņu nožņaudza ar maģisku netikumu. Es zināju par šo burvestību, jo bērnībā mani interesēja dažādas maģijas studijas. Toreiz, desmit gadu vecumā, nolēmu, ka noteikti iemācīšos radīt spokainus ieročus un bruņas.
– Paldies nevajag. Labāk nomierinies un atvelc elpu.
Pirmo reizi cieši paskatījos uz sievieti. Viņa bija apmēram trīsdesmit gadus veca, ar tumšu ādu un tumši brūnām acīm, gandrīz melnām. Viņa bija ģērbusies daudzslāņu krāsainā kleitā, uz krūtīm karājās rotaslietas un dažādi amuleti. Viņa uztvēra manu meklējošo skatienu un pamāja.
«Jā, es esmu čigāns,» viņa teica tādā tonī, it kā attaisnotos.
«Man vienalga,» es paraustīju plecus.
– Es redzu, ka tam nav nozīmes. Tu esi savādāka, pavisam cita,» viņa vērīgi ieskatījās manās acīs un smaidot pamāja. – Cits.
Es necentos noskaidrot, ko viņa ar to domā. Es neticēju zīlēšanai vai astroloģijai. Es neteikšu, ka man tā šķita vāvuļošana, bet tie neradīja pārliecību. Man tas bija tas pats, kas plūkt kumelīšu ziedlapiņas un gaidīt patiesu atbildi. Ja kādam tas palīdz, tad ļaujiet to izmantot – nespriedīšu, bet pats nekad nevērsīšos pie zīlniekiem. Vismaz tā es tagad domāju.
– Kur tu dzīvo? Es tevi pavadīšu. Pēkšņi viņi gaida aiz stūra,» es piecēlos un palīdzēju viņai piecelties.
– Nē, tev nevajag mani pavadīt. Es dzīvoju netālu, un šie nelieši bija tik nobijušies, ka neatgriezīsies,» viņa notīrīja netīrumus no kleitas apakšmalas un iztaisnojās.
– Esi uzmanīgs. Ja tavi mocītāji atkal parādīsies, tuvāko pāris stundu laikā es būšu Lepotā,» es brīdināju.
– Ej ej. Jūsu pavadonis jau ir noguris no satraukuma. Vēl tikai nedaudz, un viņa pati atnāks šurp skriet,» viņa pamāja ar galvu un traucās uz rosīgo šoseju, kas bija redzama starp mājām.
Es viņai nejautāju, kā viņa zināja par savu pavadoni. Un tāpēc bija skaidrs, ka viens uz šādiem restorāniem neiet.
Es steidzos uz restorānu un tikko biju iegājusi, kad Lisa man pamāja ar roku, sēžot pie galdiņa pie loga.
– Beidzot es biju tik noraizējies. Es jau domāju iet tev palīdzēt,» viņa teica, kad es apsēdos pretī.
– Palīdzībai? Un kā jūs varētu man palīdzēt? – pasmaidīja un paņēma ēdienkarti, kuru pieklājīgais viesmīlis pasniedza man.
– Tev nevajadzētu smieties. Vai esat aizmirsis, ka es varu izveidot dunci? – viņa pusbalsī jautāja.
– Nē, neesmu aizmirsis. Bet jums joprojām ir jāzina, kā lietot dunci. Citādi tam nav jēgas.
«Es to varu,» viņa lepojās.
– Jā? Un kas tevi mācīja? – man radās interese.
Man vienmēr šķitis, ka tādām trauslām romantiskām dabām kā Liza vislabāk ir kontrolēt augus vai gaisu, bet noteikti ne ieročus.
«Mans tēvs vienmēr gribēja, lai es varu pastāvēt par sevi, tāpēc kopš bērnības nodarbojos ar dažādām cīņas mākslām.
– Nopietni? Es pat nevarēju par to domāt. Izrādās, ka es par tevi zinu tik maz.
«Nu, iepazīsim viens otru labāk,» viņa teica, paņēma glāzi un pastiepa man roku.
– Iesim.