augiem, kaulainas zivis, izturēts kūkas gabals un skābs vīns, man izmaksāja trīsdesmit rubļus. Trīsdesmit!
Es gribēju aiziet pie pavāra, satvert viņu aiz kakla un aizvest uz studentu ēdnīcu, lai parādītu, cik ēdienam ir jāmaksā. Tomēr viņu izglāba Lizas klātbūtne.
Ilgi izelpojot un pasmaidot, samaksāju viesmīlim un pat iedevu viņam pāris rubļus virsū. Arī viesmīlis izlikās, ka viss ir kārtībā, taču viņu laikam kaitināja tas, ka saņēmis tik maz dzeramnaudas.
Es palīdzēju Lizai uzvilkt mēteli un mēs devāmies ārā. Debesis bija skaidras, tāpēc mēness un zvaigznes skatījās uz mums.
– Kāds pasakains skats! – viņa teica un piespiedās man pie rokas.
«Piekrītu,» es atbildēju un, ļāvusies pēkšņam impulsam, pieliecos un noskūpstīju viņu.
Liza sākumā bija pārsteigta, bet pēc tam sniedzās pretī un noskūpstīja mani. Mēs atrāvāmies viens no otra tikai tad, kad mums blakus apstājās taksometrs, čīkstot bremzes.
Glāsti turpinājās aizmugurējā sēdeklī, tāpēc pat nepamanījām, ka esam ieradušies, līdz taksometra vadītājs noklepojās. Samaksājuši, izkāpām no mašīnas un devāmies uz vārtiem sienā, kas ieskauj akadēmiju.
– Starp citu, tu man nepastāstīji par to, kas tur notika? – Liza atgādināja.
– Nekas īpašs. Huligāni uzbruka sievietei, – es viņam pamāju. Es negribēju viņu nobiedēt. Turklāt es pats nezināju, ar ko es saskaros.
– Huligāni? Tātad, ko jūs darījāt? – viņa ieinteresējās.
– Nekas. Viņš parādīja zobenu, un viņi aizbēga.
– Kā ar sievieti?
– Viss ir kārtībā. Es piedāvāju viņai braukt līdzi, bet viņa atteicās un teica, ka tu mani gaidi un, ja es nesteigšos, tu atnāksi skriet,» es pasmaidīju.
– Viņai bija taisnība. «Man bija bail par tevi,» viņa atzina.
Pievilku viņu sev klāt un noskūpstīju. Tad mēs sadevāmies rokās un gājām uz viņas māju. Apsargs atkal aizdomīgi paskatījās uz mani, taču ne tik naidīgi kā iepriekšējo reizi. Acīmredzot viņš sāka pierast.
Mēs vienojāmies, ka tiksimies rīt pēc skolas, un Liza skrēja mājās, un es devos uz kopmītni.
Nākamajā rītā es pamodos pirms modinātāja no telefona zvana.
«Sveika,» es miegainā balsī atbildēju.
– Kostja, tas esmu es. Vai tu vēl guļ? – dzirdēju Vlada balsi.
– Vairs ne. Kas notika? – Es piecēlos sēdus gultā un kļuvu tikai par ausīm.
– Mēs ar Potapu vakar bijām departamentā. Iedomājieties, neviens nepārcēla Riftu uz zemāku līmeni. Jaunais darbinieks to visu sabojāja. Bet tas vēl nav viss. Kā izrādījās, viņa vairs neiet uz darbu. Viņas norādītajā adresē dzīvo pavisam citi cilvēki. Tas viss ir dīvaini.
– Hm, jā. Un ko tu darīsi tālāk?
– Izmeklēšanai pievienojās policija. Tomēr divi cilvēki tika ievainoti. Gaidīsim, kad viņi to uzzinās.
«Nez, kāpēc meitene to visu sāka?» Varbūt es to sajaucu pieredzes trūkuma dēļ?
– Nezinu. Taču sakritību nevar būt tik daudz. Pirmkārt, mēs bijām pirmie, kas uzrunāja randiņu, un Potaps no Siriusa par to pat nezināja. Kad viņš caur saviem sakariem uzzināja, ka esam saņēmuši caurlaidi, viņš pieprasīja, lai viņam dod caurlaidi uz to pašu Riftu. Un bija atklāts tikai viens randiņš, tāpēc mēs nonācām kopā. Otrkārt, pastāvīgā pārstāvja vietā uz Riftu tika izsaukts cits, kurš pilnībā nezināja, kas īsti notiek iekšā. Nu tu pats redzēji viņa vēstuli. Jā, un apsargi mainījās pēc pavēles saņemšanas. Un to visu izdarīja tas profesionālais tīkls, kurš tagad nav zināms, kur tas ir aizgājis. Ak, es domāju, ka viņi gribēja no manis tikt vaļā šādā veidā,» viņš smagi nopūtās.
– Par ko? – Es biju pārsteigts.
– Es pats nezinu. «Es nevienam nešķērsoju ceļu… kaut kā,» viņš domīgi sacīja un uz brīdi apklusa, bet tad turpināja. – Starp citu, šo sestdien atkal braucam uz Riftu. Tas ir tepat netālu. Trīs stundu attālumā.
– Vai mēs pirmie ieejam? – piesardzīgi jautāju.
– Jā. Un es zinu to Riftu, tāpēc viss ir kārtībā. Parasti tajā dzīvo gliemeži. Tiesa, tie ir veselīga vilka augumā, un uz muguras ir indīgas tapas, taču tās visas ir mazsvarīgas lietas.
– Lieliski! Tad mēs jums piezvanīsim piektdien.
Mēs atvadījāmies un es atkal iegrimu spilvenos. Viss šis stāsts ar meiteni un Riftu bija tik neticams, ka man bija grūti aptīt galvu. Cik rūpīgi viņa visu pārdomāja. Vai ne viņa. Visticamāk, viņa bija tikai bandinieks, un par to bija atbildīga cita persona. Interesanti, ko viņš centās panākt, nosūtot divas ģildes bīstamā plaisā? Vai tiešām cilvēka dzīvības viņam nav vērtīgas?
Šajā laikā noskanēja modinātājs, un es negribīgi izrāpos no segas apakšas un ar nolietotām čībām iešļūcu vannas istabā. Pēc grauzdētas maizes un olu kultenes brokastīm ietinos šallē un devos ārā. Laiks bija sauss, bet pūta auksts ziemeļu vējš. Ar katru dienu kļuva vēsāks, tuvojās ziema. Es pat nopriecājos, jo man labāk patika sniega kupenas, nevis peļķes.
Šodien man bija tikai praktiskās nodarbības, par ko arī priecājos. Es zināju, ka tikai praktizējot un apgūstot jaunas burvestības, es varu paaugstināt savu rangu, un es to ļoti vēlējos. Kādu dienu es ieraudzīju Efima Prohoroviča amuletu, kas mirdzēja brūnā gaismā, un es arī gribēju ātri pacelties līdz viņa rangam. Turklāt es, tāpat kā daudzi, ļoti uztraucos, ka mani piemeklēs tāds pats liktenis kā Lakstīgalai un Vladam un palikšu dzeltenajā rangā. Šis bija pagrieziena punkts, pēc kura šķērsošanas vairs nebija jāuztraucas, atlikušās rindas jebkurā gadījumā tiks pakļautas kontrolei. Nu, ja jūs tiecaties uz šo.
Kad tuvojos treniņu laukumiem, ieraudzīju Gorinu, kurš arī gatavojās nodarbībām un pārģērbās. Viņš bija uguns locītājs, un pirms treniņa viņi vienmēr valkāja ugunsdrošus tērpus. Mani pamanījis, viņš uzreiz novērsās un turpināja aiztaisīt jakas pogcaurumus. Man ienāca prātā, ka varbūt tas bija Gorins, kurš uzstādīja Riftu, taču es nekavējoties noraidīju šo domu. Galu galā Gorins ir tikai students, un viņam nav iespējas ievietot savu personu nodaļā un veikt visu šo biznesu.
Efims Prohorovičs, kā vienmēr, mani sveicināja pacilātā noskaņojumā. Man pat kļuva ziņkārīgs, kāpēc viņš vienmēr ir pozitīvi noskaņots, bet es uzskatīju šo jautājumu par skolotājam nepiemērotu, tāpēc klusēju.
– Ko mēs šodien mācīsimies? – jautāju pēc sveiciena.
«Es jums teicu, ka līdz semestra beigām mēs iemācīsimies segt sevi ar bruņām.»
– Vai jūs katru stundu veicat bruņas? Mācīsimies vismaz šķēpu,» es ierosināju.
– Labi. Bet tikai pēc tam, kad esat izveidojis tieši tādu pašu vairogu, kādu zīmējāt.
– Labi. Tev būs vairogs,» es pamāju.
Nākamo divu stundu laikā es mēģināju izveidot vairogu, ko biju izdomājis pats, bet tas nevēlējās precīzi atkārtot dizainu. Esmu jau simts reizes nožēlojusi, ka vispār viņu uzzīmēju.
Pēc tam, kad visas trīs nodarbības cīnījos ar vairogu, es joprojām varēju padarīt to līdzīgu. Bet manas ģimenes ģerbonis negribēja parādīties.
– Vai