kā cirvis atkal pacēlās augšā un lielā ātrumā metās pretī saplaisājušajam vairogam, es neviļus aizvēru acis. Bam! Vairogs pazuda, un cirvja gals apstājās dažus centimetrus no manas galvas.
– Izturēja tikai trīs sitienus, un uz vairoga nav ģerboņa. Tātad, turpinām pētīt tikai bruņas,» skolotāja pasmīnēja un ļāva man doties pusdienās.
Ieejot ēdamistabā es ieraudzīju Lizu. Viņa sēdēja ar draugiem un nesteidzīgi ēda ķirbju zupu.
«Kostja, tad sēdies pie mums,» viņa teica un norādīja uz tukšo krēslu sev blakus.
Es pamāju ar galvu, piegāju ar paplāti pie servēšanas galda un nostājos rindā.
– Kostjan, tu esi vesels! – man blakus parādījās apmierināts Ņikita. – Padomājiet, šodien praksē es izdarīju kaut ko tādu, pie kā esmu iestrēdzis kopš otrā kursa. Tomēr oranžais rangs dod vairāk iespēju.
«Tas nav jūsu rangs, kas dod jums vairāk iespēju, bet gan jūsu sagatavotais ķermenis, un amulets ir tikai jūsu sasniegtā demonstrācija.» Jūsu enerģijas kanāli ir paplašinājušies, enerģijas mezglu skaits ir palielinājies…
– Jā, es zinu. Labāk pastāsti, kas notiek ar tevi un Lizu? «Es redzēju, ka tu vakar viņu vedāt mājās,» viņš klusā balsī teica un zīmīgi paskatījās uz galdu, pie kura sēdēja Liza un viņas draugi.
– Ar Lizu viss ir kārtībā. Man būs divas karbonādes un kartupeļu biezeni,» es pagriezos pret pavāru, kurš lika ēdienu uz šķīvjiem.
– Neizvairieties no atbildes. Tu satikies ar viņu vai kā?
Es paraustīju plecus un, paķērusi aknu pīrāgu un ogu desertu, devos uz kasi. Ņikita to pašu paņēma sev un steidzās man pakaļ.
«Nedomājiet, es to nejautāju ziņkārības dēļ.» Es gribu jūs brīdināt.
– Par ko? – samaksāju un pagriezos pret viņu.
– Gorins viņu uzlūkoja. Pats dzirdēju viņu lielāmies, ka impērijas lielākās zvejnieku saimniecības īpašnieka mantiniece kļūs par viņa sievu.
Paskatījos uz Ņikitu un redzēju, ka viņš ir nopietns un pat uztraucies.
– Atpūties. Gorins atradīs citu mantinieku. Turklāt viņi pat nebija tikušies. «Viņš vienkārši sekoja viņai un nelaida viņai garām,» es paskaidroju.
– Nu, tomēr esi uzmanīgs. Jūs nezināt, ko sagaidīt no šiem bagātajiem cilvēkiem.
«Labi, es tevi dzirdēju,» es pamāju.
Mēs kopā piegājām pie meiteņu galda. Ņikita atnesa sev krēslu un apsēdās blakus vienam no Lizas draugiem.
Pēc pusdienām mēs visi devāmies atpakaļ uz klasēm un treniņu laukumiem. Man priekšā bija vēl divas nodarbības ar Efimu Prohoroviču. Cītīgi sekoju visiem viņa norādījumiem, tāpēc otrajā nodarbībā varēju izveidot gan cimdus, gan ķiveri.
«Vispirms pārbaudīsim cimdus,» sacīja skolotājs un, apskatījis apkārtni, devās uz vienu no treniņu laukumiem.
Visi treniņu laukumi atradās zem caurspīdīgiem kupoliem, tāpēc bija skaidrs, kurš ko dara. Drīz viņš atveda studentu, kurš zināja uguns maģiju, un pavēlēja:
– Izveidojiet uguns bumbu un iedodiet to Kostjai.
– Kā jūs domājat «atdot»? Bumba viņu sadedzinās līdz kauliem,» pārsteigts bija audzēknis.
– Neuztraucies. Viņam būs cimdi.
Burvis pamāja ar galvu un izveidoja uguns bumbu. Šajā laikā es «uzvilku» spokainos cimdus un sniedzos pēc bumbas. Godīgi sakot, tas bija ļoti aizraujoši. Maģiskā uguns bija daudzkārt spēcīgāka nekā parasti, tāpēc, kā teica skolnieks, pāris sekundēs tā varēja sadedzināt manas rokas.
«Tiklīdz jūtat karstumu, nekavējoties nometiet to zemē,» brīdināja Efims Prohorovičs un gāja prom no mums pāris soļus.
Uzmanīgi paņēmu bumbu un atviegloti izelpoju. Tas mani nemaz nededzināja. Tomēr pēc dažām sekundēm sajutu siltumu un, kā skolotāja lika, nosviedu bumbu uz grīdas. Tas sabruka dzirkstelēs, kuras uzreiz sāka dziest.
– Viņš izturēja septiņas sekundes. Nemaz nav slikti,» uzslavēja Efims Prohorovičs un, pateicoties studentam, viņu atbrīvoja.
– Kā mēs pārbaudīsim ķiveri? – jautāju un paspiedu rokas, liekot cimdiem uzreiz pazust.
– Kā parasti. «Cirvis,» viņš paraustīja plecus.
– Ko darīt, ja ķivere neiztur pat vienu sitienu? – es satraucos.
Efims Prohorovičs uzmanīgi paskatījās uz mani, tad jautri iesmējās.
– Es jokoju. Es domāju, ka jūs varat aprobežoties ar sitieniem ar kaut ko mazāk traumējošu, bet tas notiks tikai pēc tam, kad būsiet pilnībā pārklājies ar bruņām. Šodien nodarbības beigušās. Jūs varat iet.
Izgāju no akadēmijas, bet devos nevis uz kopmītnes pusi, bet gan uz ceļa pusi. Es nolēmu doties uz grāmatnīcu, lai paņemtu Dašai mācību grāmatas, un pēc tam ar kurjeru nosūtīt tās uz īpašumu. Kurjera algošana, protams, izmaksātu diezgan santīmu, bet man pašam nebija laika to darīt. Turklāt sestdien mēs gatavojamies sakopt.
Katru dienu braukt ar taksi bija dārgi, tāpēc ar trolejbusu braucu uz pilsētas centru un devos tur iepirkties. Lai nopirktu visu, ko guvernante rakstīja, man bija jāiet uz trim grāmatnīcām. Papildus mācību grāmatām iegādājos arī zīmēšanas lapas un vairāku veidu krāsas. Es tos nesapratu, tāpēc paņēmu pārdevēja ieteiktos. Viņa man palīdzēja visu kārtīgi sapakot, lai nekas nesaburzītos un nesasmērētu.
Nākamais punkts bija kurjerpakalpojums. Šādi pakalpojumi bija ļoti populāri, tāpēc tie bija gandrīz katrā ielā. Aizgāju pie tuvākās un palūdzu šodien aizvest kasti uz īpašumu. Šis pakalpojums man izmaksāja divpadsmit rubļus, bet vienīgais veids bija nosūtīt to pa pastu, un neviens tur neatbildēja par tā drošību. Un kasti būtu piegādājuši tikai pēc nedēļas, varbūt pat pēc divām.
Es atgriezos akadēmijā un devos uz Lizas māju, kura mani jau gaidīja. Nolēmām vienkārši pastaigāties, jo viņa sūdzējās, ka pēc saspringtās skolas dienas ir ļoti nogurusi un negrib nekur iet.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.