dārgā, tu nokavēsi darbu.
Bītija ar pūlēm atvēra acis.
– Piedod, – mamma sacīja. – Taču man negribētos, lai priekšniecība uz tevi sadusmotos. Laiki ir grūti. Tu nedrīksti zaudēt darbu.
– Paldies, mammu, – viņa noteica, atmezdama segu un izberzēdama acis.
Māte stāvēja, skaļi klepodama. Klepus šķita turpināmies mūžīgi, līdz viņa to savaldīja. Tikmēr Bītija aši saģērbās.
– Tas klepus izklausījās nejauks, – viņa sacīja.
– Ak, viss būs kārtībā.
– Pagājusi jau nedēļa. Varbūt tev vajadzētu aiziet pie ārsta.
Māte pavērsa pret viņu skumju acu skatienu. Viņas plakstiņi bija noslīdējuši kaktiņos, it kā tie nestu visu mātes raižu smagumu. – Mēs nevaram atļauties ārstu, bērns, un brīvu dienu arī ne. Gan es izveseļošos pēc dienas vai divām.
Bītija noskatījās, kā viņa dodas uz dzīvojamo zonu, un tad izvilka ķemmi cauri matiem un uzklāja grimu pie tumšā mazā spogulīša, kas bija atbalstīts pret koferu krāvumu. Vai tēvs neredzēja, kas mammai ir jāiztur? Vai viņš nedomāja, ka tad, ja pats dabūtu normālu darbu… Skaidrs, ka viņš to neredzēja. Mamma bija tēvu apprecējusi viņa spožā prāta dēļ, un nu viņa bija piesieta pie tā.
Kamillas veikals, kurā Bītija strādāja četras dienas nedēļā, piederēja Entonijai Henvejai, slavenā Džeimsa Henveja māsai: viņš vadīja kleitu piegriešanas uzņēmumu Bāsleinā. Bītijas slepenā cerība bija atstāt labu iespaidu uz Entoniju un kādu dienu iegūt darbu pie Džeimsa: kā baltveļas šuvējai, kā piegriezējai, varbūt pat kā modelētājai. Viņa nēsāja līdzi somiņā dažus salocītus uzmetumus gadījumam, ja viņš kādreiz iegrieztos veikalā. Viņš to nekad nedarīja.
Bītija vēl aizvien žāvājās, ierodoties darbā, un izpelnījās bargu skatienu no Entonijas. Ar Entoniju bija grūti saprasties, lai gan Bītija nedomāja, ka viņa tā rīkotos tīšām. Klientiem vajadzēja vienoties par apmeklējuma laiku, pirms ierasties veikalā, un tad Bītijai un citām pārdevējām vajadzēja tos apkalpot gluži kā karaliskās ģimenes locekļus. Patiesībā dažreiz viņi bija karaliskās ģimenes locekļi, un Bītija uzskatīja, ka pastāvīgās bažas ir tās, kas padara Entoniju tik neciešamu darbā. Bītijai tas nelikās svarīgi, jo viņai patika veikals. Apģērbu statīvi gaidīja taisnās rindās uz rūtainās grīdas, pagrabstāva pielaikošanas kabīnes bija apgaismotas ar lustrām, un dzeltens kanārijputniņš kaļamās dzelzs būrītī plivināja spārnus, noskatīdamies uz ielu pa erkera logu. Viņa vārds bija Rekss. Lorna, viena no pārdevējām, bija pastāstījusi Bītijai, ka tas esot ceturtais dzeltenais kanārijputniņš, vārdā Rekss, kuru Entonija iesēdinājusi logā.
– Viens nomirst, un viņa nākamajā dienā atnes nākamo, – Lorna sacīja. – Negrib, lai viņas klientes domātu par nāvi, lai arī tas reiz notiks ar viņām visām. Uzpūtīgās govis.
Bītija bija iemīļojusi dažas no klientēm, kas nāca uz Kamillas veikalu, bet citas viņa kaismīgi ienīda, un visvairāk lēdiju Mirjamu Minčinu, žiletes kārnuma sievieti vecumā pēc četrdesmit, kura skopojās ar laipniem vārdiem, toties netaupīja naudu sev. Tā sagadījās, ka Bītija viņu apkalpoja tajā rītā, kad sajuta pirmās spēcīgās sāpes kreisajos sānos.
Sākumā viņa domāja, ka varēs nepievērst tām uzmanību. Bītija ņēma kleitu pēc kleitas no pakaramajiem un nesa tās lejā uz pielaikošanas telpu. Sirdī ieplūda cerība: tas patiešām sāka notikt. Karstās vannas, aukstā zivju eļļa, nebeidzamā vēlēšanās, lai tas beidzot iedarbotos. Taču tajā pašā laikā Bītija bija šausmās. Ko tad, ja tas izrādīsies sāpīgi? Ja tas sacels nekārtību? Kā lai viņa nemanot tiek ar to galā, atrazdamās darbā?
– Man patīk, kā jums piestāv zilā, – Entonija sacīja lēdijai Mirjamai, kamēr Bītija centās izlikties mierīga. – Ko tu teiksi, Bītij?
– Piegriezums ir brīnišķīgs, – Bītija sacīja. – Un krāsa jums lieliski piestāv… – Sāpes, kas izšāvās cauri pavēderei, lika viņai neviļus noelsties un saķert vēderu.
– Kas noticis, Bītij? – Entonija asi iejautājās.
– Man uznākušas… sāpes… – Tā tam nevajadzēja notikt! Viņai vajadzēja klusi un ātri asiņot mājās, vannas istabas tuvumā. Nevienam nevajadzēja neko uzzināt.
Pagāja brīdis, kad nekas nenotika, un vienīgā kustība bija lēdijas Mirjamas acu skatiens, kas no Bītijas sejas aizslīdēja līdz viņas vēderam un tad atkal pievērsās sejai. Bītija sarāvās. Lēdija Mirjama zināja.
– Man jāiet mājās, – Bītija izmocīja un aizgriezās, lai mestos augšā pa kāpnēm.
– Pagaidi, skuķe! – Entonija uzsauca, acīmredzami raizēdamās par iespaidu, kādu Bītija atstās uz lēdiju Mirjamu.
– Lai viņa iet, – lēdija Mirjama sacīja.
Viņa izmuka. Augšā pa kāpnēm un ārā no veikala, uz lietainās ielas.
Pēc mirkļa sāpes nozuda. Bītija ievilka elpu.
Mājas; viņai vajadzēja tikt mājās. Bītija bija nogājusi trīs kvartālus, kad attapās, ka atstājusi mēteli veikalā. Uz rokām uzmetās zosāda. Miklā, pelēkā iela stiepās viņai priekšā, pašas elpa bija skaļāka par satiksmes trokšņiem.
Tad nākamās sāpes. Asas un spēcīgas: tās salieca viņu ragā. Bītija ar pūlēm ievilka elpu, saprazdama, ka nedrīkst atgriezties mājās tāda. Tēvs viņu ieraudzīs, turklāt viņai bija vajadzīgs ārsts.
Viņa sameklēja sausu vietu zem veikala nojumes un centās pietiekoši saņemties, lai padomātu. Bītijai nebija naudas ārstam: māte par to bija ieminējusies vēl šajā pašā rītā. Tad viņa atcerējās to reizi klubā, kad Henrijs un Billijs Vailders bija pārāk sareibuši, lai ilgāk izturētu viens otra jokus, un bija sākuši vicināt dūres. Billijs sadauzīja glāzi Henrijam uz galvas, un asiņošana nemitējās. Henrijs, piespiedis pie ievainojuma mutautiņu, kopā ar liekulīgo Billiju bija pusnaktī apciemojis doktoru Makenziju Vestdžordžleinā. Doktors Makenzijs bija palīdzējis Henrijam ierasties pasaulē pirms trīsdesmit gadiem un bija viņa ģimenes ārsts kopš tā paša brīža. Varbūt, ja viņa lūgtu tā palīdzību, izlūgtos žēlastību, pateiktu, ka bērns, kuru viņa gatavojas zaudēt, ir Henrija bērns…
Taču tas iegrūstu Henriju kaunā un sagādātu viņam nepatikšanas.
Sāpes kļuva pārāk spēcīgas: viņai bija vajadzīga palīdzība. Bītija pagriezās un devās atpakaļ uz Vestdžordžleinu. Mākoņi virs galvas satumsa, un smalkais lietutiņš pārvērtās kārtīgā gāzienā. Aukstais, spēcīgais lietus skalojās renstelēs un ķerstīja garām braucošo automašīnu riteņus. Bītija turējās tuvāk ēkām, lai netiktu apšļākta, taču, nonākot galā, viņas kurpes bija izmirkušas. Tad viņa stāvēja savās izmirkušajās kurpēs, nespēdama atvērt doktora Makenzija prakses durvis. Tur nebija nevienas nojumes, zem kuras patverties, un lietus viņu mērcēja, it kā viņa nebūtu svarīgāka par kādu no atkritumu konteineriem šaurās ieliņas viņā pusē.
Šajā brīdī Bītija noticēja, ka tā patiešām ir.
Acīs sariesās asaras, un pirmo reizi, kopš bija atskārtusi, ka ir stāvoklī, Bītija atļāvās par to raudāt. Raudāt par savu zudušo nevainību, savu lepnumu, pašcieņas atliekām, kas vēl bija saglabājušās pēc ģimenes krišanas nežēlastībā. Tajā pašā laikā viņa raudāja par bērnu, kuru viņa nevēlējās ieņemt un kuram nekad neradīsies iespēja ieelpot Glāzgovas mitro gaisu, sajust mātes pieskārienu vai saskatīt, kā viņa