paraudzījās uz durvīm un tad uz kungu un papurināja galvu.
– Man nav pietiekoši daudz naudas.
– Ak, tas nekas. Nāc, es nevaru tevi atstāt uz ielas lietū tādā satraukumā. – Viņš izņēma atslēgu saišķi un atvēra durvis, skubinot Bītiju iet iekšā, un viņa saprata, ka šis kungs ir doktors Makenzijs. Viņš ielika savu lietussargu turētājā līdzās durvīm un lūdza viņai pagaidīt tukšajā uzgaidāmajā istabā, ūdenim pilot no drēbēm, kamēr pats atpogāja savu mēteli. Māsiņas pie galda nebija. Pasniedzies aiz tā, viņš sadabūja Bītijai raupju baltu dvieli.
– Parasti es nestrādāju ceturtdienas pēcpusdienās, – viņš sacīja. – Tev palaimējās mani sastapt.
Bītija nosusināja matus. Telpa smaržoja pēc citronu spodrināmā līdzekļa un ziedēm.
– Nāc, – doktors sacīja un ieveda Bītiju kabinetā ar šauru gultu zem baltas, ķēdē iekārtas lampas. Viņš apsēdās pie rakstāmgalda, taču Bītija jutās pārāk neērti, lai darītu ko citu, kā vien stāvētu viņa priekšā gluži kā nogrēkojusies skolniece.
– Aiziet, meitenīt, kas tev kaiš?
– Es esmu stāvoklī un… – Bītijas vaigi piesārta, lai gan ķermenis no aukstuma drebēja. – Man šķiet, ka es zaudēju bērnu. Man ir briesmīgas sāpes…
Ārsts nesarauca pieri un nekādi neizrādīja nosodījumu.
Tā vietā viņš piecēlās un palīdzēja Bītijai tikt līdz gultai.
– Nu tad paskatīsimies, – viņš noteica, nogludinādams viņas mitro kleitu uz vēdera un pārlaizdams plaukstas tam pāri. Bītija vēroja viņa seju, tikpat kā neuzdrošinādamās elpot. Viņam bija lielas poras uz deguna, un vaigus greznoja sirma vaigu bārda.
– Vai neiebilsti? – viņš jautāja. – Man vajadzēs pacelt tavu kleitu, lai tā netraucētu.
Bītija pamāja, aizvērdama acis. Tad ārsta vēsās plaukstas atradās uz viņas kailās ādas, atbīdīja zeķtura malu, spieda un taustīja. Droši sniedzās zemāk līdz vietām, kurām līdz šim bija pieskāries vienīgi Henrijs. Taču šoreiz sajūta bija citāda. Tas nebija karsti un mežonīgi. Tas bija vēsi un lietišķi.
– Tev nekas neasiņo. Vai tu redzēji asinis?
– Nē, – viņa izstomīja.
– Cik tev ir gadu?
– Divdesmit viens, – viņa meloja.
– Vai sāpes atgādina krampjus, kādi mēdz būt mēnešreižu laikā?
Bītija samulsumā sagrozījās: viņa nebija radusi runāt ar vīrieti par tādiem jautājumiem.
– Nē, sāp daudz zemāk, kreisajā pusē. Patiesībā… – No kauna un bailēm viņa nebija to ievērojusi. – Man šķiet, ka tās sākas atkal.
Doktors paknibinājās gar viņas drēbēm, un Bītija attapās, ka atkal ir saģērbta. Viņa atvēra acis un piecēlās sēdus. Doktors Makenzijs bija atgriezies savā krēslā, taču viņa palika uz kušetes.
– Šajā grūtniecības posmā var būt tāda veida sāpes. Tavs ķermenis gatavojas dzemdībām, iegurņa saites sāk stiepties. Tu esi jauna, tāpēc sāpes ir mazliet stiprākas. Droši vien tikai nesen esi pārstājusi augt.
Dzemdības? Bītija nebija par to aizdomājusies. Viņai sagriezās galva.
– Tāpēc nevajag uztraukties. Bērns ir drošībā.
Situācijas bezcerība atgādināja akmeni, kas tiek uzmests uz vēdera.
– Nē! – Bītija bez domāšanas iesaucās. Asaras atkal sariesās acīs, taču viņa tās aizturēja.
Doktors Makenzijs sarauca uzacis.
– Ak tā, saprotu.
– Pateicos, – viņa noteica, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, un pieceldamās no kušetes. – Es jūs vairs neaizkavēšu… – Taču šņuksti izlauzās ārā, un ārsts apņēmīgi apsēdināja meiteni krēslā līdzās savam rakstāmgaldam un pasniedza viņai mutautiņu.
– Tu neesi precējusies, vai ne?
– Nē, – viņa sacīja.
– Vai tēvs zina?
Viņa iedomājās par Henriju, kuru doktors Makenzijs pazīst jau kopš mazotnes.
– Vēl ne.
– Tev viņam jāpasaka. – Doktora balss atmaiga. – Tev tur ir bērns, meitenīt. Viņš vai viņa tur atrodas jau kādus trīs mēnešus. Spontānā aborta iespēja ir pavisam niecīga. Vai tu saproti, ko es saku? Atkāpšanās nav iespējama. Tev viņam jāpasaka.
Bītija saspieda kāju pirkstus kurpēs.
– Viņš ir precējies, – viņa nomurmināja.
Doktors Makenzijs saknieba lūpas, un viņa bārdā parādījās divas dziļas rievas.
– Skaidrs.
– Vai man tik un tā vajadzētu viņam pateikt?
– Meitenīt, tev nav citas iespējas.
Ārpusē mākoņi bija atkāpušies un lietus kļuvis rāmāks. Bītija atgriezās Kamillas veikalā, gatava atvainoties Entonijai, izdomāt aizbildinājumus, kaut kā paturēt savu darbu. Šis nebija īstais laiks to zaudēt. Visi runāja par “krīzi”, un pat lielie kuģniecības uzņēmumi izturējās piesardzīgi, pieņemot cilvēkus darbā. Bītija zināja, ka viņai nāksies lūgties. Viņa piezvanīja pie durvīm un piegāja pie erkera loga, lai ielūkotos iekšā. Entonija iznāca no apakšstāva pielaikošanas telpām. Ieraugot Bītiju, viņas seja savilkās ņirdzīgā smīnā.
Entonija pavēra durvis nelielā spraugā.
– Kas ir?
– Es gribēju atvainoties, es…
– Tu izskaties pēc izmirkuša kaķa. Nevēlos redzēt savā veikalā tādas kā tu, Bītija Blakslenda. Man ir jādomā par savu reputāciju.
– Es iešu mājās pārģērbties un tūlīt atgriezīšos, – Bītija noteica, apzinādamās, ka izklausās bezcerīgi izmisusi.
– Pārģērbties? Tu vari pārvilkt drēbes, taču nevari mainīt sevi. Lēdija Mirjama man norādīja uz to, kas atradās turpat acu priekšā. Tu esi stāvoklī. Un pat neesi precējusies. Klīst baumas, ka tu pinies ar Henriju Makonelu. Vai tas ir viņa bērns? Zini, viņam ir sieva.
– Lūdzu, Entonij, – Bītija izmisumā lūdzās. – Es nespēšu iztikt bez algas. Mana ģimene ir…
– Par to tev vajadzēja domāt agrāk, kamēr vēl nebiji iekūlusies nelaimē. Ducis meiteņu katru dienu man lūdzas darbu, un neviena no viņām nav stāvoklī. Man nebūs grūti izvēlēties. Kāpēc lai es gribētu paturēt tevi?
– Lūdzu… Lūdzu!
– Lēdija Mirjama skaidri izteicās, ka viņa neatgriezīsies, ja tu te paliksi. Man jādomā par savu veikalu.
Bītija ar grūtībām norija siekalas. Viņa acīmredzot izskatījās ļoti nelaimīga, jo uz mirkli Entonija atmaiga.
– Man ļoti žēl, bērns. – Viņas balss bija klusa, un viņa neskatījās Bītijai acīs. – Taču tu nedrīksti spert kāju manā veikalā. – Tad viņa aizvēra durvis.
Trešā nodaļa
Ieelpot, izelpot.
Bītija stāvēja uz ielas pie kluba. Šovakar viņa grasījās pavēstīt Henrijam. Viņas elpa veidoja vieglu garaiņu mākonīti