ko darīt šajā sakarībā. Bija viegli turēt līdzi Koras dzēlīgajām asprātībām un nekaunīgajai pašapziņai, izdzerot galonu alkohola. Taču patiesībā viņa bija neizturami vājas mātes un muļķīgi ideālistiska tēva neveikli kārnā un nabadzīgā meita. Bītija to saprata ar tādu skaidrību, ka tā viņai gandrīz lika pagriezties un bēgt.
Tomēr viņa to nedarīja. Jo tagad vajadzēja rūpēties ne tikai par sevi vien. Bērnam, kura pirmos vieglos pieskārienus viņa bija šorīt sajutusi, bija vajadzīgs tēvs.
Pirmais pakāpiens bija visgrūtākais. Pēc tam viņa sajuta pazīstamo cigāru smaržu, sadzirdēja pazīstamos smieklus – šovakar tie izklausījās skaļāki nekā parasti – un devās uz to pusi. Sirds likās pārāk liela, lai ietilptu krūtīs. Viņa pateiks Henrijam, visu atklās. Un tad… lai kā kauliņi sakritīs, tie tomēr kritīs.
Bītija nebija rēķinājusies ar ballīti.
Klubs bija pilns līdz ūkai. Transparenti bija novilkti no vienas sienas līdz otrai, bīstami tuvu kamīnam. Kāršu galds bija nozudis, un tā vietā atradās garš ēdamgalds, kas izrādījās nokrauts ar ēdamo. Bītija aši samirkšķināja acis, meklēdama telpā Henriju. Viņa negribēja runāt ne ar vienu citu. Viņas lūpas bija gatavas pateikt tikai vienu: “Henrij, es esmu stāvoklī.” Taču Henrijs nekur nebija manāms.
– Nāc iekšā, nāc iekšā, Bītij! – Tas bija Tedijs Vailders savās platajās studenta biksēs un adītajā džemperī. Viņa vaigi bija sarkani un spīdīgi. – Šī ir atvadu ballīte. Tev jāstājas pie bāra, tūlīt pat.
– Atvadu? – Bītijas sirds salēcās. Henrijs devās projām.
Bēga projām ar savu īru vilkusuni. – Kurš aizbrauc?
– Neraizējies, neviens, kas tev patiktu, – Tedijs noteica, smieklos iespurgdamies. – Mans brālis Billijs. Viņš atstāj pilsētu. Parīt kāpj uz kuģa, lai dotos uz Austrāliju.
Tad uzradās Kora un saņēma Bītijas plaukstu savā vēsajā un baltajā rokā un aizvilka viņu pie bāra, pārkliegdama no gramofona nākošo skaļo džeza mūziku.
– Vai tu dzirdēji? Billijs brauc projām! – Kora tik tikko spēja valdīt priecīgu satraukumu. Viņa necieta Billiju. Vairums cilvēku viņu necieta. Viņš bija neprognozējams, rupjš, godkārīgs. Klīda baumas, ka viņš esot sasities kopā ar ielu bandu, smēķējot opiju un izmantojot prostitūtas. Bītija tā arī netika gudra, cik daudz no tā visa bija patiesība.
Tedijs metās projām, saukdams kaut ko citam draugam, kamēr Bītija saķēra Koru aiz rokas.
– Kur ir Henrijs? Man ar viņu jārunā.
– Viņš vēl nav ieradies. Cigareti?
Bītija papurināja galvu, taču Kora aizkūpināja, izslējusi zodu, lai izrādītu savu eleganto balto kaklu.
– Redzi, Billijs nonācis izmeklētāju redzeslokā par skaitļu sagrozīšanu uzņēmumā.
Bītija atkal pievērsa uzmanību Korai šeit un tagad. Viņas drosme sāka izgaist; viņa cerēja to atgūt pēc Henrija ierašanās.
– Par sagrozīšanu…
– Jā, par grāmatvedības reģistru viltošanu. Viņš bēg projām, kamēr policija vēl nav viņu notvērusi. Tēvs viņam sameklējis darbu pie kāda drauga Tasmānijā. Pasaules malā. Tur arī ir viņa īstā vieta. – Viņa palūkojās apkārt, lai pārbaudītu, ka neviens nenoklausās. – Viņš to izdarīja, par to nav šaubu, Bītij. Viņš to pateica Tedijam. Iebāza kabatā divsimt mārciņas.
– Henrijs nav iesaistīts? – Billijs strādāja kuģniecības uzņēmuma grāmatvedībā un bija Henrija priekšnieks.
Kora līdzjūtīgi papurināja galvu.
– Nē, Henrijam nav iekšā. Taču Billijs ir paša nelabā sēkla. Es būšu priecīga, redzot viņu aizejam.
Bītija ar pūlēm pasmaidīja.
– Tedijam viņa pietrūks. Viņš jutīsies vientuļš.
– Gan Tedijs to pārdzīvos, – Kora nomurrāja, izteiksmīgi ieplezdama acis. – Es par to parūpēšos.
Bītija nespēja viņu uzlūkot. Kāpēc tieši viņa, nevis Kora bija kļuvusi grūta? Netaisnība nedeva mieru, un piepeši Bītija juta, ka viņai jātiek prom no Koras ar viņas ideāli plakanajām krūtīm un vēderu. Viņa pagriezās un sāka steigties projām ar noliektu galvu, pagrūzdama malā cilvēkus. Kora valdonīgi viņai uzsauca, nebūdama radusi, ka Bītija viņai neklausa, taču viņa nepievērsa uzmanību Koras balsij un visām pārējām balsīm, smiekliem, nomācošajam pūlim.
Tad viņš to satvēra aiz rokas.
– Bītij?
– Henrij! – Viņas balsī skanēja atvieglojums un bailes.
– Kas noticis? Tu esi pavisam bāla.
– Es esmu… – Viņa saņēmās. – Man ar tevi jārunā. Tūlīt pat.
– Tu jau runā ar mani.
– Par kaut ko svarīgu. – Viņa tramīgi palūkojās apkārt.
– Netraucēti.
Henrijs sarauca uzacis izteiksmē, kuru Bītija ļoti labi pazina. Viņa mīlēja Henrija nopietno seju, viņa gudrās acis. Mīlēja tik ļoti, ka tas darīja sāpes. Viņa mēģināja cerēt. Gan viņš zinās, ko iesākt. Gan viņš palīdzēs.
– Nu labi, – viņš noteica un viegli saņēma meiteni aiz rokas. Viņi devās uz dibenistabu, un Henrijs pavēra durvis, ieraugot gultā kādu citu pa pusei izģērbtu pāri. Klusītēm nolamādamies, viņš atkal aizvēra durvis.
– Ārpusē, – Henrijs noteica, neatlaizdams Bītijas roku.
Tagad viņš to veda cauri pūlim un lejā pa kāpnēm. Viņa ciešais tvēriens bija iedrošinošs, un Bītija sāka sajust savādu mieru, itin kā tas viss notiktu sapnī. Naksnīgais gaiss bija salīdzinoši vēss, un viņa nebija paņēmusi mēteli. Bija sajūtama lietus tuvošanās un spēcīgā smaka, kas nāca no autobusu izplūdes gāzēm Duglasstrītā.
– Kas īsti noticis? – Henrijs jautāja. Viņš paraudzījās lejup uz Bītiju ar savām mierīgajām, pelēkajām acīm, un viņa izgaršoja šo mirkli. Viņa bija neprātīgi iemīlējusies Henrijā: gan mīlestība visu atrisinās. Tad uzpūta vēss vējiņš un atgādināja, ka viņai ir kailas rokas un pilns klēpis.
– Henrij, es esmu stāvoklī.
Viņš sastinga. Kā statuja. Pat tumsā Bītija redzēja, kā viņa acu zīlītes sašaurinās. Pirmoreiz kopš abu iepazīšanās viņš izskatījās nedrošs. Pagāja sekunde, vēl viena un vēl viena, un Bītijas sapņainā pārliecība nozuda. Henrijs nekustējās un neteica ne vārda. Viņa juta, kā acīs iedzeļ asaras, un pēc tam tās sāka ritēt pār vaigiem, sagādājot siltu atvieglojumu.
– Ak, Bītij, – Henrijs beidzot noteica tik maigi un klusi, ka Bītija nobijās.
– Piedod man, – viņa teica. – Piedod. – It kā tā būtu tikai un vienīgi viņas vaina, it kā viņai piemistu kas slikts un kļūmīgs, kas būtu tai licis ieņemt bērnu. It kā viņam tur vispār nebūtu nekādas teikšanas.
– Nē, nē. Piedod man, – viņš sacīja. – Es nevaru… – Viņš pielieca galvu un paberzēja degunu. Tad atkal saņēmās un ieskatījās viņai acīs. – Mana mīļā, es esmu precējies ar citu.
Tu to zini.
Bītijai asinis sastinga dzīslās.
– Bet… un kā tad es?
– Mollija