kungs, Bītija Blakslenda. Ir tikai deviņi no rīta.
– Piedod. Ceru, ka nebūšu tevi pamodinājusi. Es tikai nezināju, kurp citur lai iet.
– Nav svarīgi. Tu izskaties briesmīgi. Vai esi ēdusi? Varu tev pagatavot tēju.
– Es… – Bītija ievilka dziļu, saraustītu elpu, lai neapraudātos. – Labprāt iedzeršu tēju.
– Nu tad nāc iekšā. Uzmanies, tur ir neliels pakāpiens. Tu nemaz neesi krāsojusies. Tu izskaties bāla kā nāve. Vai gribi, lai sameklēju tev lūpu krāsu? – Kora vidžināja, vedot Bītiju cauri plašajam vestibilam uz dzīvojamo istabu ar parketa grīdu un logiem, kas aizņēma visu sienu. – Tā, apsēdies. Atnesīšu tev tēju, un tad tu man varēsi izstāstīt, kas noticis.
Bītija gaidīja klusajā, saulainajā istabā, nervozi sažņaugdama rokas. Viņai radās sajūta, it kā viņa sēdētu ārpus sava ķermeņa, vērojot no attāluma. Tas taču nevarēja notikt īstenībā. Viņa jutās tik jauna, nolūkodamās uz savām bālajām, tievajām roku locītavām. Tās bija bērna locītavas. Kora atgriezās ar tējas paplāti, smēķēdama cigareti. Viņa apsēdās uz ielēja Bītijai tēju. Stipru, melnu.
Bītija iedzēra malku un apdedzināja mēli.
– Kas noticis? Man jau likās, ka būšu tev apnikusi, – Kora noteica, glīti uzmezdama lūpu. – Pēc tā, kā tu mani pameti ballītē. Tu pat neatgriezies atpakaļ klubā.
– Henrijs man teica, lai es nenāku.
– Tiešām? Kāpēc?
– Bērna dēļ.
– Bēr… – Koras skatiens pievērsās Bītijas vēderam, un viņas acis iepletās platas kā apakštasītes. – Ak kungs, Bītij, tu vēl aizvien esi stāvoklī! Man likās, ka tu būsi atbrīvojusies no bērna. Tu vairs par to nerunāji.
Bītija nespēja darīt neko citu, kā vien papurināt galvu un cieši sakniebt lūpas, lai nesāktu raudāt.
– Tad kas notika? Vai viņš ir aizgājis pie tevis? Vai viņš par tevi parūpēsies?
– Viņš tā teica, taču neesmu saņēmusi no viņa nekādas ziņas. Viņa sieva…
– Kārna veca govs, kurai pašai nevar būt bērni. Viņai vajadzētu likties mierā. – Kora sargājoši aplika roku Bītijai ap pleciem. – Kā es varu palīdzēt?
– Mamma mani izmeta no mājas. Es nezinu, kurp iet. Vai man vajadzētu iet pie Henrija? Es negribu sarežģīt viņam dzīvi…
– Un kāpēc ne? Viņš tev to ir pietiekoši sarežģījis. – Kora nodzēsa līdz pusei izsmēķēto cigareti ar brīvo roku. – Nē, neej pie Henrija. Viņš neizturēsies pret tevi, kā nākas.
– Henrijs nav nemaz tik ļauns. Viņš ir krietns vīrs, viņš…
Kora viņu apklusināja, paceļot savu balto roku.
– Pasaulē ir divu veidu sievietes, Bītij: tās, kuras rīkojas pašas, un tās, kuras ļauj, lai citi visu izdara viņu vietā. Mēģini būt pirmā. – Viņa atlaidās krēslā un ielūkojās Bītijai acīs.
– Es zinu kādu vietu Anglijas ziemeļos. To vada manas tantes draudzene. Tādas meitenes kā tu dodas uz turieni, dzemdē bērnus un tad nodod viņus adopcijai. Tu atgriezīsies Glāzgovā ap Ziemassvētkiem, it kā nekas nebūtu noticis. Es to varu tev noorganizēt.
Bītijas domas sāka strauji joņot. Te bija Kora, kura piedāvāja visu, ko viņa vēlējās: patvērumu, mierinājumu un atteikšanos no mātes pienākumiem. Taču Bītija bija mainījusies. Lēnām, taču apņēmīgi, nedēļām ritot un liktenim kļūstot neizbēgamam, viņa bija sākusi sajust negaidītu mīļumu pret savu bērnu. Tas viņu piesaistīja mazulim maigi, kā ar zīda saiti. Viņiem vajadzēja palikt kopā, vai ne?
Kora sarauca uzacis.
– Cerams, tev nenāk prātā tādas muļķības kā tā sīkā paturēšana, ko?
Bītija jutās izmisusi. Vajadzēja vai nu rīkoties tā, kā ierosināja Kora, vai aiziet bojā. Viņa izvēlējās možu balss toni.
– Skaidrs, ka nē, – viņa ātri noteica. – Es šā vai tā nekad neesmu to vēlējusies.
Ceturtā nodaļa
Cauri apsarmojušajam logam Morkombas kopīgajā guļamistabā Bītija saskatīja jumtus, kas aizsedza skatienam jūru aiz tiem. Reizi nedēļā otrdienas pēcpusdienā visas četrpadsmit meitenes, kas tur atradās, tika aizvestas uz pludmali – vēlu vakarā, lai pēc iespējas mazāk cilvēku varētu izteikt sašutumu par tik daudzām neprecētām grūtniecēm, un tad viņas tur lasīja somiņās gliemežvākus un iegāja līdz potītēm stindzinoši aukstajā jūras ūdenī, un ievilka krūtīs pietiekoši daudz svaiga gaisa, lai ar to pietiktu līdz nākamajai reizei, kad viņām atļaus iziet.
Bītija būtu pavērusi logu, taču tas bija aiznaglots. Kāda kaija uz pretējās mājas jumta sabužināja spalviņas vējā, kas, iestājoties tumsai, katru dienu pūta no jūras. Bītija pielika plaukstu pie vēdera. Iekšpusē bērns grozījās un spēra.
Tas vairs nebija viņas bērns. Matrona jau bija pavēstījusi, ka bērnam ir atrasta ģimene, krietns kristiešu pāris no Daremas, kuriem esot divas adoptētas meitas un kuri šoreiz cerot uz dēlu. Matrona to viņai bija pavēstījusi bargā balsī, itin kā piekodinādama nelikt tiem vilties, dzemdējot meiteni. Bītija centās nedomāt par to, vai bērns būs zēns vai meitene: šīs domas to padarīja pārāk reālu, pārāk tuvu. Ja viņai nāksies bērnu atdot, nebija labi iztēloties to visos sīkumos.
Ko tikai viņa šobrīd nebija gatava atdot par mātes mierinājumu. Par tēva padomu. Te nu viņa bija, gatavodamās dzemdēt bērnu un tajā pašā laikā arī pati juzdamās kā bērns. Jauna, nobijusies un noilgojusies pēc mierinājuma. Taču Morkombas mājā nebija nekāda mierinājuma. Tikai dienas ēdienkarte, kas sastāvēja no sprediķiem par to, cik ļoti viņai vajadzētu kaunēties, un allaž tika pasniegta akmens saltumā.
Bītija novērsās no loga un sameklēja grāmatu lasīšanai. Matrona ļāva istabiņās turēt vienīgi Bībeli un klasiku. Bītijai nebija nekādas vēlēšanās lasīt pirmo, un otrā viņu garlaikoja, tomēr viņai bija izdevies atrast Čārlza Dikensa romānu, kas raisīja interesi. Viņa apgūlās gultā un mēģināja palasīt.
Telpa bija maza un kļūtu auksta, pienākot rudenim – tad, kad vajadzēja piedzimt viņas bērnam. Tur nebija paklāju, kas sasildītu grīdu, tapešu vai gleznu, kas kliedētu sienu vienmuļo vēsumu: Bītija bez kāda prieka vadīja laiku starp tām no rīta darbiem līdz pusdienām, no rokdarbiem līdz vakariņām. Viņas gulta bija uzklāta glīti, bet Dēlijas guļvieta atgādināja palagu un segu murskuli. Dēlija bija Bītijas istabas biedrene pēdējo trīs nedēļu laikā kopš ierašanās. Iepriekšējā vakarā ap pusnakti Dēlija tika aizvesta projām ar asarām un vaidiem, lai dzemdētu bērnu. Pēc tam pa pusei sapņos, pa pusei nomodā Bītija bija redzējusi dīvainus murgus ar asinīm, nāvi un raudošiem bērniem. Viņas nervi bija saplosīti.
Viņa nespēja koncentrēties lasīšanai.
Durvis atsprāga vaļā, un Bītija, paceļot galvu, ieraudzīja Dēliju tik izbalējušā puķainā kleitā, ka margrietiņas izskatījās pelēkas.
– Dēlija, tu esi atgriezusies? – Bītija noteica, pieceldamās sēdus.
Dēlija pasmaidīja, taču tas bija izmocīts smaids.
– Viss beidzies.
Bītija paraudzījās uz Dēlijas vēderu, kas agrāk bija tik kupls un apaļš. Tagad tas viegli izspīlēja kleitas audumu.
– Tu esi…
– Tas