sajūtams, ka šie vārdi tikai uzkurina Huana aizdomas. Viņš bija kūtrs un ne vienmēr uztvēra asprātības, tomēr mēs abi zinājām, ka Gandijas hercogiste ir Čezāres pēdējā cerība izbēgt no priestera dzīves. Gandijas hercogs valdītu lielajā īpašumā netālu no Valensijas, mūsu dzimtenes, un būtu ļoti bagāts grands.
Uz mirkli Huans sasprindzināja žokli un izspļāva skrimsli Čezārem pie kājām. – Vai tu mani uzskati par muļķi? Sen pagājušas dienas, kad varēji man aizrādīt par gramatikas kļūdām. Es ne mirkli neticu, ka tu pēc visiem šiem gadiem esi gatavs atteikties no Valensijas.
– Tici, kam vēlies, – Čezāre noteica. – Es neuzskatu, ka man ir pienākums kaut ko paskaidrot.
Viņi lūkojās viens uz otru, un es satraukta brīdināju: – Tikai nekaujieties!
– Man nav ne mazākā nodoma kauties, – Čezāre atbildēja. – Es nevēlos sagādāt nepatikšanas ģimenei tik lieliskā brīdī.
– It kā klēriķis sutanā varētu kaut ko sabojāt, – Huans nicīgi noteica.
– Es vēl nevalkāju sutanu. – Čezāre pievērsās man un ar vēsām lūpām noskūpstīja uz vaiga. – Arlabunakti, Lukrēcija. – Viņš palūkojās uz Huanu. – Ceru, ka pavadīsi mūsu māsu atpakaļ. – Negaidot apstiprinājumu, viņš savilka apmetni ciešāk un devās prom, līdz nozuda tumsā.
Mani pārņēma skumjas. Viņš bija pavisam viens, bez kalpotāja un pat lāpas, kas apgaismotu ceļu līdz mūsu mātes namam caur pilsētu, kurā čumēja un mudžēja dzērāji, zagļi un neģēļi. Es saniknota uzlūkoju Huanu.
– Ceru, ka esi apmierināts.
Viņš apmulsis uzlūkoja mani. – Kāpēc?
– Tāpēc, ka tev izdevās viņu pazemot ar šo hercogisti. Nepietiek ar to, ka viņš spiests kļūt par priesteri un viņam jāslapstās apkārt, nevis jādzīvo pie mums, Vatikānā, kur viņam ir īstā vieta.
– Kādā ziņā tā ir mana vaina? Es viņam nepavēlēju palikt Pizā; tas bija tēva lēmums. Viņš nosprieda, ka Čezāre izmantos iespēju pamest studijas seminārā. – Huans nolūkojās pakaļ Čezārem. – Jāatzīst, viņš jaunumus uztvēra ļoti mierīgi. Varbūt lepnais brālis beidzot sapratis, ka jāklausa rīkojumiem, kā to darām mēs visi.
Es tik tikko savaldījos, nepacēlusi skatienu pret debesīm. Huans, kā parasti, neko nesaprata. Čezāre noteikti nebija uztvēris jaunumus “mierīgi”. Es bažījos, ka šī sadursme iezīmē jaunu pavērsienu brāļu sāncensībā, tomēr raizes pagaisa, kad Huans piepeši palūkojās uz mani. Es jutu uzmetamies zosādu. Viņa skatiens bija salts. Pēkšņi brālis vairs nešķita piedzēries.
– Tev nevajadzēja nākt pie viņa. Pagaidām tēvs nolēmis tevi izmitināt pie savas padauzas, bet tu tomēr esi viņa meita. Ko domātu tavs saderinātais, ja uzzinātu, ka tu klīsti pa Vatikāna dārziem kā nomaldījusies kaķene?
– Nekas slikts nenotika, – es atcirtu. – Turklāt man vairs nav saderinātā.
– Vai tiešām? Valensijas augstmanis tēvam vairs nešķiet piemērots, bet tev tik un tā ir līgavainis. Džovanni Sforca, Pezāro valdnieks.
– Man… – Es sastingu. – Man tas nebija zināms.
– Pagaidām to zina tikai tēvs, es un laikam arī tas Farnezu skuķis. Tā bija vienošanās, ko noslēdzām ar kardinālu Sforcu apmaiņā pret viņa atbalstu konklāvā. Viņa balss bija izšķirošā. Mums par to ir jāsamaksā.
Es biju satriekta. “Vai par to runāja Džūlija?”
– Tomēr es neesmu saderināta, kamēr man tas nav pateikts. – Es atmetu galvu. Negribēju izrādīt, ka viņš mani pārsteidzis nesagatavotu. Huanam patika mani mocīt. Es vēl atcerējos dienu, kad viņš ar papēdi samina nupat dzimušu kaķēnu, lai redzētu, vai es raudāšu. Čezāre viņu sita, līdz atskrēja māte. Huanam vēl šobaltdien bija rēta virs kreisās uzacs, kur Čezāre pāršķēla viņam ādu ar dūri.
Huans skaļi iesmējās. – Mūsu jaunavīgā māsiņa ir augstās domās par sevi! – Kad es gribēju paiet viņam garām, viņš aizšķērsoja man ceļu. – Kaut gan sāku domāt, ka tu nemaz neesi tik jaunavīga. Tev patika vērot mani ar zobenu rokā, vai ne? Tu noteikti uzbudinājies. Tik daudz asiņu…
Viņš piepeši šķita milzīgs, kā miesas mūris, kas nostājies starp mani un pili. Mēs bijām vieni paši un pietiekami tālu, lai neviens nedzirdētu manus kliedzienus; tomēr es zināju, ka bailes viņu tikai uzkurinātu.
– Tēvs mani gaida. Viņš tevi sūtīja man pakaļ. Vai atceries?
– Lai pagaida. – Huans iespieda rokas gurnos. – Es tevi paglābu no pūļa, tāpēc tu esi pateicību parādā. Čezāre vienmēr lūdza deju. Es pieprasu skūpstu.
Par spīti biedējošajai stājai, es jutos atvieglota, dzirdot viņa balsī sen pazīstamo gražīgumu. Viņš tikai pūlējās gūt uzvaru savā nemitīgajā sacensībā ar Čezāri. Es negrasījos piekrist. – Tu esi rupeklis, un es iešu viena pati. – Es novērsos. Huans uzklupa man no aizmugures, satvēra aiz pleciem un pagrieza. – Skūpstu! – viņš nošņāca. – Citādi es pateikšu tēvam, ka Čezāre bija šeit un tu ar viņu runāji.
Es skarbi uzlūkoju brāli. – Nemūžam! Skūpsti kādu kalponi, ja tev to vajag.
Brāļa tvēriens kļuva ciešāks, un viņš atieza zobus. Es jau biju redzējusi šādu izteiksmi viņa sejā; pēdējoreiz tas notika brīdī, kad viņš nogalināja cilvēku. Nolēmusi labāk padoties, nevis iesaistīties šajā cīņā, es sakodu zobus un pacēlos uz pirkstgaliem, lai piespiestu lūpas pie viņa vaiga. Tomēr viņš strauji sakustējās un notrausa gar manām lūpām ar savu muti, kas oda pēc vīna. Es saniknota atrāvos un, nepaguvusi apdomāties, no visa spēka iesitu viņam pa seju.
– Nezvērs! Ja tūlīt pat nelaidīsi mani vaļā, es pati visu pastāstīšu tēvam!
Uz Huana vaiga palika manu pirkstu nospiedumi. Es gatavojos viņa dusmu lēkmei, jo bērnībā viņš vienmēr uz sitienu atbildēja ar sitienu. Tomēr Huans atkāpās, nevērīgi paklanījies. Kad paspraucos garām, viņš sacīja: – Nežēlo mūsu brāli. Kad Čezāre būs devis priestera solījumu, tēvs grasās piešķirt viņam Valensijas kardināla krēslu. Kļuvis par pāvestu, mūsu tēvs nevar amatu paturēt, tāpēc vajag kādu no ģimenes, lai saglabātu šos ienākumus. Varbūt uz Spāniju dosies Čezāre, nevis tu.
– Viņam nav jādodas uz Spāniju, lai kļūtu par kardinālu, – es atcirtu. – Tēvs nekur nedevās. Toties tev jābūt tur, lai gūtu Gandijas ienākumus.
Es klusēdama gāju uz pili. Neatskatījos, bet jutu, ka Huans mani vēro, un dzirdēju viņa derdzīgos smieklus.
“Kaut viņš maldītos, pats tiktu nosūtīts uz Spāniju un nekad neatgrieztos!”
7. nodaļa
– Nekustieties, donna Lukrēcija! Es nevaru saspraust ņieburu, ja jūs nemitīgi mīņājaties. – Galvenā šuvēja bezpalīdzīgi nopūtās un pamāja abām māceklēm, kas stāvēja blakus soliņam. Es sēdēju uz tā, ģērbusies tikai kreklā. Meitenes turēja rokās manu nepabeigto ņieburu un satīna spilventiņus, kuros sadurtas adatas.
– Jā. – Džūlija nopūtās. – Ļauj viņām pabeigt darbu. Man sāp galva. – Viņa zvilnēja uz mīksta dīvāna, un zīdītāja blakus baroja divus mēnešus veco Lauru. Kopš dzemdībām martā pēc šķietami nebeidzamās grūtniecības Džūliju pārņēma gurdums, un viņa neizgāja no mājām, gaidot mana tēva apciemojumus. Viņš bija tik aizņemts, ka bieži vien varēja tikai sūtīt