sūtņi un sāka runāt par iespējamo laulību. Neapoles valdnieku dinastija bija cēlusies no spāņu Aragonas karaļiem, un to atbalstīja karaliene Izabella un karalis Fernando, kurus mans tēvs nupat bija pasludinājis par Katoliskajiem monarhiem. Tomēr karalis Ferrante konklāva laikā atbalstīja della Roveri, nevis manu tēvu, un atklāja savu naidīgumu. Neapoles piedāvātais izlīgums tā pārbiedēja della Roveri, ka viņš aizbēga no Romas uz savu pili Ostijā, un tēvs par to tikai priecājās. Tomēr viss liecināja, ka Neapoles Ferrante ir ļaundaris. Viņš iebalzamēja nogalināto naidnieku līķus un turēja tos pagrabā zem savas pils, lai varētu ļauni priecāties. Kad Džūlija mani ķircināja ar vēstīm, ka tēvs apsver iespējamo savienību ar Neapoli, es pārbijos un devos pie viņa, bez brīdinājuma ieejot tēva kabinetā, kad viņš lasīja korespondenci.
– Man šķita, ka es precēšos ar Sforcu! – es iesaucos. – Vai tagad tu grasies sūtīt mani uz Neapoli? Ja nu es karalim Ferrantem nepatikšu? Ja nu viņš ieslodzīs pagrabā arī mani?
Tēvs iesmējās. – Nabaga farfallina! Nāc šurp. – Viņš papliķēja sev pa ceļgalu. Kaut gan pārāk pieaugusi šādai bērnišķībai, es tomēr apsēdos tēvam uz milzīgā augšstilba. Viņš pieskārās manai kaklarotai un noteica: – Neklausies prastās baumās.
– Ja nu tās ir patiesas? Visi apgalvo, ka viņš pagrabā glabā līķus.
– Vai Džūlija tevi atkal kaitināja? – Tēvs nopūtās. – Grūtniecēm ir tik garlaicīgi, ka viņas ķeras pie nicināmām izklaidēm. Jā, tu precēsies ar Sforcu. Es negrasos sūtīt tevi uz Neapoli. Nedod Dievs! Ferrante ir vecs maitu lija un cenšas mums pielabināties tikai tāpēc, ka ieguvām troni, bet ātri mūs nodos, ja pamanīs citu izdevību. Nebaidies. Es labprātāk skūpstītu Luciferu, nekā uzticētu Ferrantem savu bērnu. Tā ir politika. Jārada iespaids, ka mēs laipni uzņemam Neapoles sūtņus. Kaut vai tikai pieklājības dēļ.
Tomēr es atcerējos, cik viegli tika lauzta mana pirmā saderināšanās. Es stāvēju mierīga, lai šuvēja un mācekles varētu pielaikot manu kāzu tērpu. Labāk paciest dažas stundas viņu rokās, nekā kļūt par karaļa Ferrantes vedeklu.
Aiz loga plauka pavasaris. Ziema bija silta, kaut gan gadumiju mēs pavadījām pie krāsniņām, jo nama lielie kamīni bija tikai skaisti, nevis noderīgi. Kamēr Džūlija gaidīja dzemdības savos greznajos apartamentos, es izbaudīju viņas prombūtni, jo biju viena, kad sabiedrību iepazīstināja ar mani kā pāvesta meitu.
Mātes apgalvojums, ka pāvests nevar paturēt savā tuvumā neprecētu meitu, nepiepildījās. Tēvs mani uztvēra kā savdabīgu sūtni. Mēs ar Adriānu pieņēmām vēstniekus no visām Eiropas zemēm un Itālijas pilsētvalstīm. Viņi pasniedza man dāvanas un lūdza palīdzību. Reizēm viņi gribēja nodrošināt vietu baznīcā kādam jaunākam dēlam vai kardināla amatu krustdēlam. Citi vēlējās atrisināt strīdu par zemi vai titulu. Protams, man nebija nekādas varas, bet Adriāna visu rūpīgi pierakstīja un vēlāk ziņoja tēvam. Drīz paklīda runas, ka mūsu nama durvis ir portāls, caur kuru jāiziet visiem, kas vēlas iegūt Viņa Svētības labvēlību, un es saņēmu tik daudz dāvanu, ka Džūlija beidzot pamodās no savas apātijas.
Vakarā viņa ienāca zālē, kur es tobrīd runāju ar Ferrāras hercoga dēlu Alfonso d’Esti. Tas bija drūms jauneklis ar milzīgu degunu un raupjiem vaibstiem. Viņš man uzdāvināja vanagu. Bažīgi vērodama putnu un iztēlodamās, ko šis asais knābis varētu nodarīt manam Arančīno, es prātoju, vai d’Este saprot, ka sievietes tiešām reizēm dodas medībās, bet ne jau tik jaunas meitenes. Es izklaidēju viņu ar sarunām un mēģināju izdomāt, kā pieklājīgi atteikties no dāvanas. Šajā mirklī ieradās Džūlija, paslēpusi lielo vēderu zem tumši sarkana samta tērpa un matus zem dārgakmeņiem rotāta tīkliņa. Alfonso d’Este iepleta acis. Džūlija nostājās pie rožsārtā marmora kamīna, viena no retajiem, kas darbojās, un pārspīlēti nodrebinājās. – Cik auksti! Baidos, ka snigs.
Es jau grasījos atgādināt, ka Romā snieg ļoti reti, bet vārdi iespriedās man kaklā, kad viņa noņēma tīkliņu. Mati izplūda pār pleciem. – Šorīt izmazgāju, – viņa smaidīdama stāstīja. – Bet tie žūst veselu mūžību.
Man gribējās iegrūst viņu ugunī. Adriāna sašutusi ievilka elpu. Precētas sievietes, it īpaši grūtnieces, nekad neizrādīja savas vaļējās cirtas. Tā rīkojās tikai priekameitas.
Hercoga dēls klusēdams lūkojās uz Džūliju. Pamanījusi aizrautīgo interesi viņa sejā – tā kaķis vēro medījumu – , es atvainojos un devos prom. Viņš bija atnācis pie manis. Es uzskrēju augšā un kopā ar Pantalīziju izrakņāju lādes, pēc stundas vienmērīgiem soļiem atgriezos un ieraudzīju, ka Džūlija smejas kopā ar hercoga dēlu, baudot glāzi vīna. Mana violetā tērpa svārki švīkstēja gar potītēm, un biezās matu cirtas bija izlaistas zem plāna plīvura, ko rotāja rubīni.
Alfonso nopūtās. – Mēness neparādās, ja nav saules, – viņš negaidīti galanti noteica, un Džūlija sadrūma. Pēc šī vakara viņa piedalījās visās pieņemšanās kopā ar mani, lai cik garlaicīgas tās būtu. Kad sākās dzemdību sāpes, viņai vajadzēja doties uz dzemdību kambari, lai bērns nenāktu pasaulē viesu klātbūtnē.
– Viņa tevi apskauž, – Adriāna atklāja. – Baidās, ka zaudēs skaistumu un tava tēva mīlestību. Viņai ir bērns, un viņa ir māte tāpat kā Vannoca, bet tu esi šķīsta kā eņģelis.
Manī uzšķīlās ļauna dzirksts, kad domāju par Džūlijas skaudību. Bet pēc paziņojuma par manu saderināšanos ar Džovanni Sforcu tēvs lika sekretāram novirzīt sūtņus uz viņa kabinetu, un viss beidzās ar to, ka es sēdēju uz soliņa un pārlieku dedzīgā šuvēja atstāja zilumus uz manām kājām un rokām, bet Džūlija, kaut gan ilgi veseļojās, nebija zaudējusi ne kripatu no sava valdzinājuma.
Dzirdot soļus gaitenī, es pagriezos. Mēs visas zinājām, kurš nāk, it īpaši Džūlija. Viņa izrāva bērnu zīdītājai no rokām un iekārtojās uz dīvāna, iekams tēvs atvēra durvis.
Viņš bija pavēlējis izveidot eju no mūsu nama uz Siksta kapelu, lai varētu apciemot mūs jebkurā laikā, bet neizmantoja to jau vairākas nedēļas. Tēvs līdzinājās saules apzeltītam mākonim. Apmetnis ar sermuļādas apmali, kurpes, talārs un pat cepurīte – viss bija veidots no ziloņkaula krāsas satīna. Tumsnējā āda šķita vēl tumšāka, un melnās acis mirdzēja. Uzsmaidījis šuvējai un māceklēm, viņš papliķēja Muriljai pa galvu, ko sedza turbāns, un pieliecās noskūpstīt Džūliju. Viņa sniedza tēvam mazo Lauru, bet bērns sāka kliegt.
– Kopš tavas pēdējās ciemošanās reizes viņa ir izaugusi, – Džūlija noteica.
– Jā gan. – Tēvs brīdi vilcinājās. Es pārsteigta redzēju, ka viņš bērnu nevis noskūpsta, bet tikai nevērīgi parāda svētības zīmi. Mani izbrīnīja šī vienaldzība. “Tēvs taču apgalvoja, ka ir laimīgs. Vai viņš nožēloja savu soli? Vai jutās vīlies, jo Džūlija viņam dāvājusi nekam nederīgu meiteni? Jā, es loloju šādas cerības, jo gribu arī turpmāk būt tēvam vienīgā, tomēr tas ir dīvaini. Tēvam vajadzētu mīlēt šo bērnu.” Es atkal vēlējos, kaut šeit būtu Adriāna, kas man visu paskaidrotu. Bet viņa neilgi pēc Džūlijas dzemdībām atgriezās savā namā, jo esot atstājusi to novārtā. Visticamāk, viņa vairs nespēja paciest Džūliju.
Tēvs sniedza man rokas. – Kas noticis? Vai nesasveicināsies ar savu veco tēvu? – Es metos viņa skavās. – Mana farfallina, – viņš nočukstēja. – Tu esi līgava. Kā aizskrien laiks! Vēl vakar tu rotaļājies ar kaķēniem. – Es palūkojos viņam garām uz durvīm, kur pulcējās neiztrūkstošā svīta, un pamanīju savādu izteiksmi pavadoņu sejā. Tēva iecienītais kalpotājs, izskatīgais melnacis Pedro Kalderons, ko tēvs dēvēja par Peroto,