kas viņam mugurā, ir aizdots. Kaklarota ar zeltu un rubīniem ir Gondzagu mantojums, ko sūtīja viņa bijušais sievastēvs Mantujas hercogs, – Džūlija stāstīja, noņemot matu no piedurknes. Viņa bija atguvusies no savas apātijas un uzvilkusi krāšņu nektarīna nokrāsas brokātu ar purpurkrāsas satīna ielaidumiem. Tērps cieši apkļāva viņas augumu. – Un es dzirdēju, ka il Moro nācās aizņemties no baņķieriem, lai samaksātu par Džovanni svītu. – Viņa bažīgi nopūtās. – Cerams, ka viņam nenāksies piedāvāt savus kondotjera pakalpojumus, lai uzturētu jūsu saimniecību.
– Nenāksies, – Adriāna atcirta. Viņa deva norādījumus Pantalīzijai un manām dāmām, kas ģērba mani greznajā kāzu tērpā. Adriāna bija atgriezusies no sava nama, tiklīdz izskanēja ziņa par manu saderināšanos. – Tagad viņš ir ģimenes loceklis, un viņam būs pietiekami ienākumi. Viņa Svētība pat piešķīra sinjoram Džovanni labi apmaksātu vietu pāvesta armijā, un il Moro turpinās viņam maksāt par līdzšinējo vietu Milānas armijā. Tā ir daļa no laulību līguma.
– Vai tiešām? – Džūlija smaidīja. – Būs neveikli brīži, ja mēs karosim ar Milānu.
– Pievaldi mēli! Vai gribi uzmest melnu traipu šai dienai? Varbūt tu neuztver laulības solījumu nopietni, bet pieminēt karu tādā brīdī ir zaimošana!
Džūlija smējās, bet man riebumā gribējās piecirst kāju. Šis Džūlijas strīds ar Adriānu ilga jau vairākas nedēļas. Adriāna bija apņēmusies panākt, lai es pārspētu sava tēva mīļāko, bet Džūlija gribēja izmantot manu kāzu dienu, lai svinīgi atgrieztos sabiedrībā.
Viņa bija pavadījusi nedēļas aiz slēgtām durvīm, pakļaujoties dažādiem skaistuma kopšanas paņēmieniem. Tikmēr Adriāna uzstāja, ka man jāmazgā mati ar pelnu un citronu sulas maisījumu, lai spilgtinātu zeltaino nokrāsu un gaisinātu vara toni. Viņa apgalvoja, ka man nav jāsatraucas par sejas krāsu, bet katram gadījumam aizliedza bez plīvura spert kaut soli aiz nama sienām. Tādējādi es varēju viesoties Vatikānā tikai pa eju uz Siksta kapelu. Vienīgajā reizē, kad atmetu piesardzību un plīvuru, lai pastaigātos dārzā, Adriāna gandrīz zaudēja prātu.
Džūlija uzkurināja šo spriedzi, metot sprunguļus Adriānas riteņos. Gaisā sprakšķēja naids, un man nācās iejaukties.
– Manām kāzām jābūt svētkiem, vai ne? – es reiz jautāju, vērodama Džūliju. Viņa gulēja kaila uz nebalināta lina palaga, un viņas ādu klāja rožu eļļa. Šim dārgajam līdzeklim, kas par neticamu cenu bija atvests no Francijas, vajadzēja atjaunot miesu.
– Protams, – viņa atbildēja. – Kāpēc jautā?
– Adriāna teica, ka tavas dāmas vakar piesavinājušās Aleksandrijas zīdu, kas bija paredzēts manai kāzu gultai.
Džūlija notrauca no krūts saburzītu rozes ziedlapiņu. – Viņa noteikti kļūdās. Rodrigo iegādājās šo zīdu man. Es pati savām acīm redzēju dokumentus.
Es jutu, ka viņa melo, bet nebija vērts cīnīties. Zīdu varēja pasūtīt vēlreiz. Tomēr vajadzēja atrast kādu lietderīgu nodarbošanos, kam Džūlija varētu veltīt laiku, lai nevarētu pārāk nokaitināt Adriānu.
– Labi. Tomēr Adriāna jau dara ļoti daudz. Varbūt palīdzēsi sašķirot dāvanas? Tās krājas lielajā zālē. Baidos, ka tās varētu iekārdināt kalpotājus.
Manas cerības piepildījās, un Džūlija nekavējoties piekrita. Vienīgais, ko viņa iekāroja vairāk nekā manu tēvu, bija augsta stāvokļa apliecinājumi, un mani tiešām gaidīja vesela dāvanu piramīda. Adriāna bija tā aizņemta ar citu sīkumu kārtošanu, ka pameta novārtā šo svarīgo pienākumu.
Vakaru es pavadīju kopā ar Džūliju, kamēr Murilja palīdzēja izsaiņot pārsteidzošos dārgumus, ko sūtīja Eiropas valdnieki. Kamēr pētījām Turcijas sultāna zelta karotes, Polijas karaļa sudraba kausus un greznus kāpšļus, ko dāvināja Spānijas valdnieki, es beidzot uzdevu jautājumu, ko līdz šim baidījos paust vārdos.
– Vai tas sāpēs?
Tobrīd Džūlija pētīja izšūtus roku dvieļus, kas sūtīti no Parīzes. – Sāpēs? – Brīdi klusējusi, viņa atzina: – Domāju, ka jā. Bet ne īpaši, ja vien vīrietis zina, ko dara.
Lai kā es mēģināju slēpt savas bailes, tās tomēr ieskanējās manā balsī. – Cik ļoti?
Džūlija aizsūtīja Murilju tālāk, lai viņa mūs nedzirdētu. – Viss atkarīgs no tā, cik ilgi viņš darīs to, kas jādara, – Džūlija klusi paskaidroja. – Vīriešiem mēdz būt savādas iegribas.
– Man šķita, ka tu zināsi, – es noteicu, bet nepiebildu, ka vairs neesmu tik naiva, lai nezinātu, kas tiek gaidīts no sievas. Man apkārt virmoja pārāk daudz baumu, un es nevarēju saglabāt patiesu naivumu. Tomēr pagaidām es nebiju noskaidrojusi visus sīkumus un man paredzēto lomu laulības piepildīšanā.
– Neapšaubāmi, ka es zinu. Bet nedomāju, ka Rodrigo gribētu, lai es… – Džūlija aprāvās. – Ieraksti šo kā Francijas karalienes dāvanu, – viņa asi pavēlēja Muriljai, acīmredzot aizmirsusi, ka mana pundurīte neprot lasīt un rakstīt. Noslaucījusi rokas dvielī, viņa atdeva to Muriljai un sniedzās pēc nākamās dāvanas. – Turklāt tas nav svarīgi.
– Tiešām? – Mani pārņēma šaubas.
– Protams. Tādi jautājumi ir lieki. Pārējie ir parūpējušies par visu. Mans Dievs, ar ko Adriāna visu šo laiku ir nodarbojusies, ja nav tev neko pastāstījusi?
– Viņa gatavo manu kāzu kambari, tērpu, dāmas. – Es negribēju novērsties no šī temata, jo beidzot biju saņēmusi drosmi, lai par to ieminētos. – Par ko pārējie būs parūpējušies? Es nesaprotu…
Džūlija iespiedzās un novicināja man gar degunu briljantu un topāzu auskarus. – Paskaties! Brīnišķīgi, vai ne? No Mantujas marķīzes Izabellas d’Estes. Visi runā, ka viņai ir nevainojama gaume, kaut gan viņa nav tāda skaistule kā viņas māsa Beatriče. – Džūlija pielika dārglietas pie ausīm. – Tev tie nederēs; tavs kakls ir daudz īsāks par manējo. Kā tev šķiet? Vai man piestāv?
Es nopūtos. Nebija jēgas turpināt iztaujāšanu. – Lieliski piestāv. Vari tos paturēt.
Acīmredzot Džūlija bija nospriedusi, ka arī pērles, kas jau rotāja viņas kaklu, labāk izskatās viņai, nevis man. Es nevarēju atbrīvoties no aizdomām, ka patiesībā tā ir kaklarota, ko man sūtījis Anglijas karalis. Tomēr es biju pārāk nervoza, lai man tas rūpētu. Labprāt ļautu viņai piesavināties kaut visu manu pūru, ja vien viņa atbildētu uz maniem jautājumiem. Izšķirošais brīdis tuvojās, un vienaldzība, ko tā centos saglabāt, pamazām ira. Saruna ar Džūliju mani tā satrauca, ka es meklēju palīdzību pie Pantalīzijas, un pēc ilgas pierunāšanas viņa man negribīgi pateica vismaz kaut ko.
– Bet, – viņa piebilda, kad es satriekta centos aptvert dzirdēto, – man stāstīja, ka tas nav nepatīkami. Un, kad ieņemts bērns, tas vairs nenotiek vismaz līdz dzemdībām. Neviens vīrietis neuzdrošinātos tā rīkoties ar grūtnieci sievu. Tam domātas tādas sievietes kā Farneze.
Man kļuva nelabi. Es nespēju iedomāties, ka es padevīgi guļu, kamēr Džovanni Sforca dara ar mani… kaut ko tādu. Gandrīz nožēloju, ka nevaru aprunāties ar māti. Viņa bija laidusi pasaulē vairākus bērnus, tātad acīmredzot guvusi kādu apmierinājumu. Bet es zināju, ka Vannoca tikai skaļi smietos.
Bija pagājušas vairākas dienas, un es stāvēju uz nezināmas nākotnes sliekšņa. Pēc šīs dienas es vairs nebūšu tikai Viņa Svētības meita; es būšu Pezāro valdnieka Džovanni Sforcas sieva un, iespējams, viņa mantinieku māte.
Es