un rotāti ar pērlēm nosētu tīkliņu. Es centos nemanīt sāpes, ko sagādāja jaunie apavi. Adriānas acīs parādījās asaras, un es sapratu – kaut gan jūtos kā ieslodzīta ģipša atveidojumā, ārējais izskats ir apmierinošs.
– Dosimies, – es aicināju Džūliju. Viņa bija galvenā no manām dāmām un vadīja gājienu uz Vatikānu. Arī par to viņa bija strīdējusies ar Adriānu, kam nācās piekāpties, jo to pavēlēja tēvs. Džūlija nepacietīgi pamāja, un es pasmaidīju. Viņas skaudība bija mans atalgojums par neskaitāmajām pielaikošanas reizēm, sejas krēmiem un matu skalošanām.
“Šodien visi skatieni būs pievērsti man.”
Džūlija pievērsās durvīm, un sievietes ieņēma paredzētās vietas. Adriāna nolaida manu plīvuru. Sargi sastājās mums abās pusēs, un mēs visā savā dārglietām rotātajā krāšņumā izgājām pils gaiteņos. Pantalīzija turēja manu trēnu, lai tas neskartu grīdu. Nebija viegli izlaipot līdz Vatikānam, bet tēva apartamentos, kur no ogļu krāsniņām cēlās vīraka dūmi, es varēju uz brīdi atpūsties.
Bija agra pēcpusdiena. Jūnija saulē izgaisa pēdējās pavasara lietus lāses, bet es jau vairākas dienas nebiju izgājusi ārā un pievērsu savu pēc gaismas izsalkušo skatienu šim kambarim, ko tēvs nesen atjaunoja.
Viņš netaupīja naudu, pūloties slavināt mūsu dzimtas dievišķību. Kādā no saviem retajiem apciemojumiem es biju pārsteigta vērojusi māksliniekus, kas meistara Pinturikjo vadībā steidzās pabeigt majestātiskās freskas. Džūlija smejot stāstīja par vecāko kardinālu nosodījumu, dzēlīgajiem ņurdieniem par pagāniskām nosliecēm, ko pierādīja Izīdas un viņas brāļa un mīļākā Ozīrisa rotaļas apkārt spēkpilniem vēršiem uz zāles griestiem. Saules stari, kas savijās ar pāvesta atslēgām ģipša arabesku ielokā, atgādināja Spānijas mauru mākslu. Turklāt Džūlija pielēja eļļu ugunij, uzstājot, ka kļūs par modeli Jaunavas tēlam ar Jēzus bērnu rokās. Viņai bija pat nimbs un ķerubs.
Lai ko teiktu kardināli, tēvs bija parūpējies, lai freskas attēlotu arī visu tradicionālo. No Pontifiku zāles sienām uz mani lūkojās desmit nopietni pāvesti, arī paštaisnais Nikolajs Trešais. Savienoto apartamentu freskās bija uzgleznotas ainas no Derībām, un viens kambaris bija veltīts mūsu ģimenes portretam, kurā esam attēloti kā svētie. Es jau biju pozējusi Pinturikjo ar neērtu kroni galvā. Arī Huans un Čezāre paklausīja, bet Čezāre vēlāk smīnot pavēstīja, ka meistars alcis izpatikt pāvestam un pārsniedzis sava pieticīgā talanta robežas.
Es nožēloju, ka nav laika paklaiņot pa šīm telpām un novilcināt neizbēgamo. Dāmas jau izklāja manu trēnu, gatavojoties ieiet Audienču zālē, kur mūs gaidīja pāvesta galms. Trūka tikai mana brāļa Huana. Viņam vajadzēja ievest mani zālē.
Telpā nebrīdinot ienāca turks.
Adriāna izbijusies iesaucās, un arī dāmas sašutušas ievilka elpu. Es drūmi saraucu pieri, slēpjoties aiz plīvura. Protams, tas bija Huans, kurš jau dēvēja sevi par Gandijas hercogu, kaut gan dokumenti nebija saņemti. Tobrīd viņš nebija ģērbies kā spāņu grands vai pat itāliešu augstmanis. Viņš bija uzaudzējis jaunu bārdu, kas papildināja neparasto zelta tuniku, turbānu ar lielām spalvām un milzīgo zelta ķēdi ar safīriem.
– Dieva dēļ, Huan, kas tev mugurā? – es jautāju. – Šis nav karnevāls.
Viņš ar mājienu izgaiņāja manas dāmas un satvēra mani aiz rokas. – Šī ķēde vien maksāja astoņdesmit tūkstošus dukātu. Vairāk nekā viss tavs pūrs.
– Nevienu tas neinteresē, – es atcirtu, un man izkalta rīkle, kad ieraudzīju pūli.
Tēvs sēdēja uz paaugstinājuma, uzposies pāvesta tērpā, un bārkstains brokāta palankīns milza aiz viņa krēsla kā negaisa mākonis. Uz pakāpieniem bija samesti krāsaini spilveni, paredzēti augstākajiem viesiem, bet Džūlija ar savām dāmām uzurpēja šo priekšrocību un iekārtojās, pat nepaklanījušās pāvestam. Galma ceremonijmeistars, vācietis Johans Burhards, kurš rīkoja visus svinīgos Vatikāna pasākumus, pārsteigts lūkojās uz viņām. Nabaga vācieti šausmināja tik klaja nevērība pret sen iedibinātām paražām. Es Huana vadībā pagāju garām čalojošām dāmām un kāpu augšā, lai noskūpstītu tēvam roku.
– Mana farfallina, – viņš noteica. Tēva elpa smaržoja skābeni, un acis bija apsārtušas. – Nedomāju, ka pienāks diena, kad būšu spiests atdot savu mīļāko dārgumu citam. – Viņam aizlūza balss. Vienu asinis stindzinošu mirkli man šķita, ka viņš raudās. Tēvs nekad neslēpa savu pieķeršanos man, bet arī nekā nebija paudis, ka mana laulība ir kaut kas vairāk par politisku savienību, kas nemainīs manas dzīves ierasto plūdumu. Līdz šim es smēlos spēku viņa bezrūpībā, bet tagad apjukusi uzlūkoju Huanu. Brālis spēra soli uz priekšu, un tēvs vārgi pasmaidīja, bet es sajutu, ka mūs vēro kāds cits.
Es palūkojos garām garīdzniekiem paaugstinājuma malās, garām stingajiem sargiem un galminiekiem, kas sačukstējās. Manu skatienu it kā pievilka niša zem augstajiem logiem, kur bija manāms vientuļš stāvs tāpat kā tēva svētku mielasta naktī. Tagad Čezāre izskatījās pēc sastingušu asiņu statujas, ģērbies kardināla tumši sarkanajā tērpā.
Viņa lūpas sakustējās. Šķita, ka viņš saka manu vārdu.
Burhards sasita plaukstas, un visi satrūkās. Es palūkojos uz Džovanni Sforcu, kurš bija piegājis pie paaugstinājuma.
Piepeša satraukuma pārņemta, es gandrīz iesmējos, jo atskārtu, ka arī līgavainis ģērbies turka garajā tunikā. Huans smīkņāja; viņš acīmredzot bija pamudinājis Džovanni uz to, vienlaikus panākot, ka viņš ieslīgst vēl dziļāk parādos. Džovanni bija līgavainis, bet viņam mugurā šis tērps izskatījās smieklīgi, savukārt Huans to prata nēsāt eleganti, lai cik nepiemērots tas būtu.
Es nostājos blakus Džovanni. Pār deniņiem viņam noritēja sviedru lāse. Viņš metās ceļos tēva priekšā, lai saņemtu svētību.
Pāvesta gvardes kapteinis turēja pār mums paceltu zobenu, simboliski brīdinot par likteni, kas sagaida zvēresta lauzējus. Tēva notārs jautāja, vai esam gatavi savienoties laulībā. Mēs abi apliecinājām, ka esam gatavi, un bīskaps uzvilka mums divus gredzenus uz kreisās plaukstas ceturtā un rādītājpirksta. No tiem dzīslas aizstiepās tieši uz sirdi. Mēs noliecām galvu, kapteinis nolaida zobenu, bet mēs tupējām uz ceļiem, klausoties garu sprediķi par jaunā statusa svētumu. Paldies Dievam, tēvs pamāja, to pārtraukdams.
Džūlija kopā ar savām dāmām pielēca kājās un bārstīja pār mums baltas zīda ziedlapiņas, ko izņēma no groziņiem blakus spilveniem. Aizvainotie viesi, kuru vietu bija uzurpējušas šīs sievietes, stājās rindā, lai sniegtu mums ar Džovanni dāvanas. Pēc tam viņi kāpa augšā, lai noskūpstītu tēva satīna kurpi.
Pārējie sāka aplaudēt.
Es stāvēju blakus vīram un stundām ilgi pieņēmu apsveikumus, bet manas dāmas tikmēr savāca dāvanas. Man nebija ne jausmas, ko es ar tām darīšu. Kad pienāca brīvs brīdis, es pagriezos un ielūkojos tumšajā nišā zem logiem.
Čezāre bija nozudis.
Atgriezās Huans. – Laiks dzīrēm. Mēs visi esam izbadējušies. – Viņš sniedzās pēc manas rokas. Es pretojos, un viņš iesmējās. – Vari negaidīt. Čezāre aizgāja, tiklīdz sākās ceremonija. Viņš nespēj to izturēt, ienīst gan šīs kāzas, gan Sforcas. Visu. Viņš ir zaudējis hercogisti, brīvību un tagad arī mīļoto māsu.
– Viņš nav mani zaudējis, – es atcirtu. – Es nemūžam viņu nepamestu.
– Tas jau ir izdarīts, – Huans noteica un ieveda mani blakus zālē, kur pie diviem ziedu vītnēm rotātiem paaugstinājumiem bija