rūpniecisko zonu atjaunošanas atbildīgo, kurš ir ļoti pretimnākošs, bet likšu viņam vēlreiz pameklēt.
Iezvanās mans telefons.
– Jā? – es uzrūcu Andreai. Viņa zina, ka man nepatīk traucējumi sanāksmju laikā.
– Jums zvana Velčs.
Pulkstenis rāda pusdivpadsmit. Viņš darbojas ātri. – Savieno.
Es pamāju Rozai, lai viņa paliek sēžam.
– Greja kungs?
– Velč. Kādi jaunumi?
– Stīlas jaunkundzes pēdējais eksāmens ir rīt, divdesmitajā maijā.
Sasodīts! Laika ir pavisam maz.
– Labi. Tas arī viss, ko man vajadzēja. – Es beidzu sarunu. – Roza, pacieties mirkli.
Es atkal paceļu telefonu, un Andrea atsaucas nekavējoties. – Andrea, pēc stundas man vajag tukšu apsveikuma kartīti, – es paziņoju un nolieku klausuli. – Labi, Roza, par ko mēs runājām?
PUSVIENOS OLĪVIJA atnes man pusdienas. Viņa ir gara auguma, vijīga, glīta meitene, bet viņas skatienā diemžēl visu laiku vīd ilgas. Viņai rokā ir paplāte, un es ceru, ka uz tās ir kaut kas ēdams. Pēc rosīgā rīta esmu izbadējies. Viņa dreb, noliekot paplāti uz galda.
Tunča salāti. Labi. Šoreiz viņa nav kļūdījusies.
Olīvija novieto uz galda arī trīs dažāda izmēra baltas kartītes ar atbilstošām aploksnēm.
– Lieliski, – es nomurminu, klusībā piebilstot: “Un tagad ej prom!” Viņa paklausīgi aizsteidzas.
Es apēdu kumosu salātu, lai remdētu izsalkumu, un sniedzos pēc pildspalvas. Citāts ir izvēlēts. Brīdinājums. Es rīkojos pareizi, aizejot no viņas. Ne jau visi vīrieši ir romantiski varoņi. Izņemšu vārdu “vīrieši”. Viņa sapratīs.
Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.
Es ievietoju kartīti aploksnē un uzrakstu Anas adresi, kas iededzināta manā atmiņā, kopš izlasīju Velča sagatavoto pārskatu. Kad nospiežu pogu, atsaucas Andrea.
– Jā, Greja kungs.
– Ienāc, lūdzu.
– Tūlīt, Greja kungs.
Pēc brīža viņa nostājas durvīs.
– Iesaiņo šīs grāmatas un nosūti Anastasijai Stīlai, meitenei, kura pagājušonedēļ mani intervēja. Lūk, viņas adrese.
– Tūlīt, Greja kungs.
– Rīt tām jābūt pie adresāta.
– Labi. Vai gribēsiet vēl kaut ko? – Jā. Sameklē man aizvietotājus.
– Šīm grāmatām?
– Jā. Pirmizdevumus. Uzdod to Olīvijai.
– Kādas grāmatas?
– “Tesa no d’Erbervilu cilts”.
– Labi, ser. – Viņa man uzsmaida un aiziet.
Kāpēc Andrea smaida? Nekad neesmu to redzējis. Atvairījis šo domu, es prātoju, vai šīs grāmatas redzu pēdējo reizi, un nedaudz ceru, ka tā nav.
PIEKTDIENA, 2011. GADA 20. MAIJS
Pirmo reizi piecu dienu laikā esmu labi izgulējies. Varbūt esmu pielicis punktu šai epizodei, nosūtot Anastasijai grāmatas. Kamēr skujos, neģēlis spogulī uzlūko mani ar vēsu, pelēku acu skatienu.
Melis.
Sasodīts!
Labi, labi. Es ceru, ka viņa piezvanīs. Viņa zina manu numuru.
Kad ieeju virtuvē, Džonsas kundze paceļ skatienu.
– Labrīt, Greja kungs.
– Labrīt, Geila.
– Ko vēlaties brokastīs?
– Omleti. Pateicos. – Es apsēžos pie letes, kamēr viņa gatavo ēdienu, un pāršķirstu The Wall Street Journal, The New York Times, kā arī The Seattle Times. Kamēr esmu iegrimis avīzēs, iezvanās telefons.
Eljots. Ko grib mans vecākais brālis?
– Eljot?
– Klau, vecais, man šajā nedēļas nogalē jātiek prom no Sietlas. Viens skuķis cenšas sagrābt manas olas, un man jābēg.
– Tavas olas?
– Jā. Tu zinātu, kas tas ir, ja pašam tās būtu.
Es izliekos nedzirdam dzēlienu, un piepeši man prātā iešaujas nebēdnīga doma. – Varbūt dosimies pārgājienā gar Portlendu? Šopēcpusdien. Paliksim tur. Svētdien atgriezīsimies.
– Izklausās labi. Lidosim čoperī, vai arī gribi braukt?
– Tas ir helikopters, Eljot, un es braukšu ar mašīnu. Pusdienlaikā atnāc uz biroju, un dosimies ceļā.
– Paldies, brāl. Esmu tev parādā. – Eljots beidz sarunu.
Viņam vienmēr bijis grūti savaldīties. Tāpat kā sievietēm, ar kurām viņš iesaistās dēkās. Lai kas būtu šī nelaimīgā meitene, viņa ir tikai kārtējā Eljota garajā nevērīgo sakaru sarakstā.
– Greja kungs? Ko gribēsiet ēst nedēļas nogalē?
– Sagatavo kaut ko vieglu un atstāj ledusskapī. Varbūt atgriezīšos sestdien.
Vai arī ne.
Viņa neatskatījās, Grej.
Esmu pavadījis lielāko daļu sava darba mūža, kontrolējot citu cilvēku cerības. Vajadzētu prast kontrolēt arī savējās.
ELJOTS GUĻ GANDRĪZ VISU CEĻU līdz Portlendai. Nabaga cilvēks laikam ir pārguris. Darbs un drāšanās: lūk, Eljota dzīves jēga. Viņš ir iekārtojies pasažiera sēdeklī un krāc.
Ļoti izklaidējošs ceļabiedrs.
Mēs sasniegsim Portlendu pēc trijiem, tāpēc es izmantoju bezroku sistēmu, lai piezvanītu Andreai.
– Jā, Greja kungs? – viņa pēc diviem signāliem atsaucas.
– Lūdzu, nokārto, lai uz “Hītmenu” piegādā divus kalnu velosipēdus.
– Cikos?
– Pulksten trijos.
– Vai velosipēdi paredzēti jums un brālim?
– Jā.
– Vai viņš ir apmēram sešas pēdas un divas collas garš?
– Jā.
– Tūlīt nokārtošu.
– Lieliski. – Es beidzu sarunu un piezvanu Teiloram, kurš atsaucas jau pēc viena signāla.
– Cikos būsi šeit?
– Apmēram deviņos.
– Vai atvedīsi R8?
– Labprāt, Greja kungs. – Arī Teiloru interesē automašīnas.
– Ļoti labi. – Es pārtraucu savienojumu un ieslēdzu mūziku skaļāk. Paskatīsimies, vai The Verve Eljotu nepamodinās. Mēs traucamies pa šoseju, un mans līksmais satraukums pieņemas spēkā.
Vai grāmatas jau piegādātas? Es labprāt vēlreiz piezvanītu Andreai, bet zinu, ka