jāaizbrauc pakaļ meitenei un jāved viņa mājās. Vai vēlies pievienoties?
Eljots uz mani skatās tā, it kā man piepeši būtu izaugušas vēl trīs galvas.
– Tu? Ar meiču? Tas man jāredz. – Eljots paķer sporta kurpes un auj tās kājās.
– Man tikai jāpiezvana. – Es ieeju guļamistabā, pūloties izlemt, kam zvanīt: Bārnijam vai Velčam. Bārnijs ir pieredzējušākais inženieris mana uzņēmuma telekomunikāciju nodaļā. Viņš ir ģeniāls tehniķis. Bet tas, ko man vajag, nav gluži likumīgi.
Labāk neiesaistīt manu kompāniju.
Es piezvanu Velčam un jau pēc brīža dzirdu viņa sēcošo balsi.
– Jā, Greja kungs?
– Es ļoti gribētu zināt, kur šobrīd ir Anastasija Stīla.
– Saprotu. – Viņš brīdi klusē. – Es visu nokārtošu, Greja kungs.
Es apzinos, ka pārkāpju likumu, bet varbūt viņai draud briesmas.
– Pateicos.
– Piezvanīšu pēc dažām minūtēm.
Eljots priecīgs berzē rokas un muļķīgi smaida.
Ak kungs!
– Es to nelaistu garām ne par kādu naudu, – viņš saka, ļauni priecādamies.
– Paņemšu mašīnas atslēgas. Pēc piecām minūtēm gaidīšu stāvvietā, – es noņurdu, cenšoties izlikties, ka neredzu viņa pašapmierināto sejas izteiksmi.
BĀRS IR PĀRPILDĪTS, tajā drūzmējas studenti, kas apņēmušies izklaidēties. Skaļruņos dārd kaut kāda indie mūzika, un uz deju grīdas saspiedušies raustās cilvēki.
Es jūtos vecs.
Viņa ir kaut kur šeit.
Eljots stāv man aiz muguras. – Vai tu viņu redzi? – viņš sauc, pārkliedzot troksni. Pārlaidis skatienu telpai, es pamanu Ketrīnu Kevanu. Viņa ir kopā ar draugiem, tikai vīriešiem, un sēž pie galdiņa. No Anas nav ne miņas, bet uz galda ir daudz mazo glāzīšu un alus glāžu.
Pārbaudīsim, vai Kevanas jaunkundze Anai ir tikpat laba draudzene kā Ana viņai.
Kad nostājamies pie galdiņa, viņa pārsteigta uzlūko mani. – Ketrīna, – es viņu sveicinu, un viņa ierunājas, pirms pagūstu apjautāties par Anu.
– Kristjen, kāds pārsteigums! – viņa pārkliedz troksni. Trīs jaunie vīrieši pie galdiņa nopēta mūs ar Eljotu, un viņu sejā jaušama naidīga piesardzība.
– Biju tuvumā.
– Un kas ir šis? – Viņa starojoši uzsmaida Eljotam, atkal mani pārtraucot. Kaitinoša sieviete.
– Mans brālis Eljots. Eljot, šī ir Ketrīna Kevana. Kur ir Ana?
Ketrīnas smaids kļūst vēl platāks, un es pārsteigts redzu, ka Eljots viņai velta tādu pašu.
– Ana laikam izgāja ārā paelpot svaigu gaisu, – Kevana atbild, bet neskatās uz mani. Viņa redz tikai manu brāli, kurš sievietes ātri pamet. Labi, lai viņa pati pieņem lēmumus.
– Ārā? Kur? – es saucu.
– Tur. – Viņa norāda uz divviru durvīm bāra tālākajā galā. Es laužos cauri pūlim, pametis trīs neapmierinātos vīriešus un Kevanu un Eljotu, kuri apmainās smaidiem.
Aiz divviru durvīm ir rinda uz sieviešu tualeti un tālāk durvis, aiz kurām paveras tā pati stāvvieta, kur mēs ar Eljotu nupat bijām.
Izgājis ārā, es nokļūstu laukumiņā starp puķu dobēm, kur vairāki cilvēki smēķē, dzer, sarunājas. Skūpstās. Es pamanu Anu.
Sasodīts! Viņa ir kopā ar fotogrāfu, kaut gan nespodrajā gaismā ir grūti saskatīt vīrieša seju. Viņš ir Anu apskāvis, bet viņa laikam cenšas izvairīties. Vīrietis kaut ko klusi pasaka un noskūpsta viņas žokli.
– Nē, Hosē! – viņa iesaucas, un viss ir skaidrs. Viņa cenšas Hosē atgrūst.
Viņa to nevēlas.
Pirmajā mirklī es gribu noraut viņam galvu. Savilcis plaukstas dūrēs, es ātri pieeju abiem klāt. – Meitene teica “nē”. – Mana balss klusumā izskan salti un biedējoši, bet es cenšos savaldīties.
Hosē atlaiž Anu, un viņa apreibusi lūkojas uz mani.
– Grej, – jauneklis skarbi nosaka, un man jāsakopo viss gribasspēks, lai es neietriektu dūri viņa vilšanās pilnajā sejā.
Ana norīstās, pieliecas un sāk vemt.
Velns un elle!
– Ana, Dios mío! – Hosē strauji atkāpjas, riebuma pārņemts.
Stulbenis.
Es satveru Anas matus un paceļu tos, kamēr viņa turpina vemt visu, ko vakara laikā uzņēmusi. Diemžēl viņa neko daudz nav ēdusi. Aplicis roku meitenei ap pleciem, es pavedu viņu nostāk no ziņkārajiem skatītājiem un tuvāk dobei. – Ja vemsi vēlreiz, dari to šeit. Es tevi pieturēšu. – Te ir tumšāks. Neviens netraucēs. Viņa vemj vēl un vēl, pieturoties pie ķieģeļiem. Mani pārņem žēlums. Kad kuņģis ir tukšs, viņa turpina ilgi rīstīties.
Nabadzītei ir tiešām slikti.
Viņas augums beidzot atslābst, un šķiet, ka viss beidzies. Palaidis Anu vaļā, es sniedzu viņai mutautu, ko, pats sev par pārsteigumu, atradu jakas iekškabatā.
Paldies, Džonsas kundze.
Noslaucījusi muti, Ana pagriežas un atbalstās pret ķieģeļiem, vairoties skatīties man acīs. Viņa ir nokaunējusies. Tomēr es ārkārtīgi priecājos viņu redzēt. Manas dusmas pret fotogrāfu ir pagaisušas. Es priecājos stāvēt Portlendas studentu bāra stāvvietā kopā ar Anastasiju Stīlas jaunkundzi.
Viņa ieslēpj seju plaukstās, saraujas un vainīgi palūkojas uz mani. Pievērsusies durvīm, viņa bargi lūkojas man pār plecu. Droši vien uz savu “draugu”.
– Es, jā… es tevi pagaidīšu iekšā, – Hosē nomurmina, bet es pat nepagriežos, lai viņu salti nopētītu, un Ana mani iepriecina, izliekoties viņu neredzam. Mēs abi saskatāmies.
– Man ļoti žēl, – viņa pēc brīža nosaka, burzīdama mīksto audumu pirkstos.
Labi, izklaidēsimies mazliet.
– Par ko tev ir žēl, Anastasija?
– Pārsvarā par telefona zvanu. Par to, ka man kļuva slikti. Saraksts ir garš, – viņa nomurmina.
– Tā ir noticis ar visiem, varbūt vienīgi ne tik vērienīgi kā tev. – Kāpēc man ir tik patīkami ķircināt šo jauno sievieti? – Ir jāzina mērs, Anastasija. Jā, es pats bieži mēdzu pārkāpt robežas, bet tu šoreiz pārspēji visu. Vai tāda uzvedība tev ir raksturīga?
Varbūt viņai ir problēmas ar alkoholu. Šī doma mani satrauc, un es sāku apsvērt iespēju zvanīt mātei un noskaidrot labas rehabilitācijas iestādes nosaukumu.
Ana brīdi rauc pieri, it kā dusmotos. Starp uzacīm veidojas kāsis, un es apslāpēju vēlmi to noskūpstīt. Bet viņas balsī ieskanas nožēla.
– Nē, – viņa atbild. – Līdz šim ne reizi neesmu piedzērusies, un šobrīd man nav vēlmes kaut ko tādu atkārtot. – Viņa palūkojas uz mani, acīm aizmiglojoties, un sagrīļojas. Varbūt viņa zaudēs samaņu. Nedomājot ne mirkli, es paceļu viņu uz rokām.
Ana ir pārsteidzoši viegla. Pārāk viegla.