Atceries, kā tētis veda mūs izbraucienos?
– Jā. – Es papurinu galvu. Mans tēvs ir īsts renesanses cilvēks: akadēmiķis, sportists, labi jūtas pilsētā, vēl labāk dabas plašumos. Viņš pieņēma trīs adoptētus bērnus… un es vienīgais nepiepildīju viņa cerības.
Tomēr starp mums izveidojās saikne, pirms sākās mani pusaudža gadi. Tēvs bija mans varonis. Viņš veda mūs pārgājienos un dažādos brīvdabas pasākumos, arī tagad man tie patīk. Mēs burājām, braucām ar kajakiem un velosipēdiem.
Pubertāte visu sabojāja.
– Es nospriedu, ka vēlā pēcpusdienā vairs nebūs laika pārgājienam.
– Prātīgi.
– No kā tu bēdz?
– Vecais, esmu pieradis mīlēt un pamest. Tu jau to zini. Bez saistībām. Tiklīdz meičas uzzina, ka man ir savs uzņēmums, viņām prātā rodas savādas domas. – Viņš iesāņus uzlūko mani. – Tu rīkojies prātīgi, turot daiktu biksēs.
– Mēs nerunājam par manu daiktu, mēs runājam par tavējo un meiteni, kas pēdējā iepazinusies ar tā aso galu.
Eljots iespurdzas. – Jau sen vairs neskaitu. Labi, pietiks par mani. Kā klājas aizraujošajā tirdzniecības un finanšu pasaulē?
– Vai tevi tas tiešām interesē? – Es izbrīnīts palūkojos uz viņu.
– Nē, – viņš attrauc, un es pasmejos par viņa apātiju un ierobežoto vārdu krājumu.
– Kā veicas darbā? – es jautāju.
– Vai interesējies par savu ieguldījumu?
– Kā vienmēr. – Tas ir mans darbs.
– Pirms nedēļas sākām darbus “Spokanas Ēdenes” projektā, un viss notiek saskaņā ar plānu, bet pagājusi tikai nedēļa. – Eljots parausta plecus. Nevērīgā āriene slēpj vides aizsardzības karotāja dvēseli. Viņa kaismīgie uzskati par pašpietiekamo dzīvesveidu izraisījuši dažas kvēlas diskusijas pie svētdienas vakariņu galda ģimenes lokā, un jaunākais projekts ir lēts, videi draudzīgs mājokļu projekts uz ziemeļiem no Sietlas.
– Es ceru izveidot jauno saimniecības ūdeņu atkārtotās izmantošanas sistēmu, par ko stāstīju. Tas nozīmēs, ka ūdens patēriņš un rēķini samazināsies par divdesmit pieciem procentiem.
– Iespaidīgi.
– Cerams.
Mēs klusējot iebraucam Portlendas centrā. Kad sasniedzam pazemes autostāvvietu pie viesnīcas, kur pēdējoreiz redzēju Anu, Eljots nosaka: – Mēs šovakar palaidīsim garām spēli.
– Varbūt vari pasēdēt pie televizora. Atpūtini daiktu un paskaties beisbolu.
– Sarunāts.
IR GRŪTI NEATPALIKT NO ELJOTA. Viņš traucas pa taku tikpat pārgalvīgi un nevērīgi, kā dara visu pārējo savā dzīvē. Eljots ir bezbailīgs, un es viņu tāpēc apbrīnoju. Bet šādā ātrumā nav iespējams baudīt skaisto skatu. Tik tikko pamanu koši zaļos kokus, kas pazib garām, un vēroju taku, lai izvairītos no bedrēm.
Brauciena beigās abi esam netīri un piekusuši.
– Jau sen neesmu tā izklaidējies ar drēbēm mugurā, – Eljots paziņo, kad atdodam velosipēdus “Hītmena” darbiniekam.
– Jā, – es piekrītu un atceros, kā apskāvu Anastasiju, glābjot viņu no velosipēdista. Viņas siltumu, krūtis, kas pieglaustas man klāt, patīkamo smaržu.
Tobrīd biju apģērbts… – Jā, – es atkārtoju.
Braucot uz augšējo stāvu, mēs ieskatāmies telefonā. Man ir vairākas vēstules, divas īsziņas no Elinas ar jautājumu, ko darīšu nedēļas nogalē, bet nav neviena neatbildēta zvana no Anastasijas. Pulkstenis ir gandrīz septiņi, un viņa noteikti jau saņēmusi grāmatas. Šī doma sabojā man omu; atkal esmu mērojis tālo ceļu no Portlendas, ķerstot veltu cerību.
– Velns, tā meiča man zvanījusi piecas reizes un atsūtījusi četras īsziņas. Vai viņa nesaprot, cik izmisusi izskatās? – Eljots sūkstās.
– Varbūt viņa ir stāvoklī.
Eljots nobāl, un es iesmejos.
– Nav smieklīgi, asprāti, – viņš noņurd. – Turklāt mēs neesam tik sen pazīstami. Un tik bieži.
ĀTRI NOMAZGĀJIES DUŠĀ, es eju uz Eljota numuru, un mēs apsēžamies pie televizora, lai noskatītos Mariners spēli pret San Diego Padres. Mēs pasūtām steiku, salātus, ceptus kartupeļus un alu. Es atlaižos dīvānā, lai izbaudītu spēli un Eljota patīkamo sabiedrību. Esmu samierinājies ar domu, ka Anastasija nezvanīs. Mariners ir vadībā, un izskatās, ka spēle būs interesanta.
Diemžēl tā nav, kaut gan Mariners uzvar ar trīs punktu pārsvaru.
Urrā! Mēs ar Eljotu saskandinām alus pudeles.
Kamēr komentētāji vienmuļi analizē spēles gaitu, ievibrējas mans telefons, un ekrānā parādās Stīlas jaunkundzes numurs.
– Anastasija? – Es neslēpju ne izbrīnu, ne prieku. Fonā skan troksnis; izklausās, ka viņa ir jautrā ballītē vai bārā. Eljots palūkojas uz mani, tāpēc es pieceļos un aizeju nostāk.
– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas? – Viņa runā šļupstēdama, un man pār muguru pārskrien baiļu trīsas.
– Anastasija, vai tev nekas nekaiš? Tu dīvaini runā.
– Ne jau es esmu dīvaina, bet gan tu! – Tā izklausās pēc apsūdzības.
– Anastasija, vai tu esi dzērusi?
Sasodīts! Ar ko viņa ir kopā? Vai fotogrāfu? Kur ir viņas draudzene Keita?
– Kāda tev daļa? – Viņa izklausās īgna un kareivīga, un es zinu, ka viņa ir piedzērusies, bet jāpārliecinās, vai viss ir labi.
– Mani tas… interesē. Kur tu esi?
– Bārā.
– Kurā bārā? – Runā! Mani pārņem nepacietība. Viņa ir jauna sieviete, piedzērusies, kaut kur Portlendā. Ana nav drošībā.
– Portlendas bārā.
– Kā tu tiksi mājās? – Es paberzēju virsdeguni, velti cerot, ka tas palīdzēs atgūt pacietību.
– Gan jau atradīšu iespēju.
Ko tas nozīmē? Vai viņa grasās sēsties pie stūres? Es atkal jautāju, kurā bārā Ana ir, bet viņa izliekas to nedzirdam.
– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?
– Anastasij, kur tu esi? Nosauc bāru tūlīt pat.
Kā viņa tiks mājās?
– Tu esi tik… valdonīgs. – Viņa ķiķina. Jebkurā citā brīdī man tas šķistu valdzinoši. Bet šobrīd gribu parādīt, cik valdonīgs spēju būt. Viņa mani padara traku.
– Pie visiem velniem, Ana, kur tu esi?
Viņa atkal iespurdzas. Velns parāvis, viņa par mani smejas! Atkal!
– Portlendā… tālu no Sietlas.
– Kur tieši Portlendā?
– Arlabunakti, Kristjen. – Saruna pārtrūkst.
– Ana!
Viņa nolika klausuli! Es satriekts lūkojos uz telefonu.