skropstām notrīsot.
Es pajautāju, kāds ir viņas vārds, un man neizdodas noslēpt uzjautrinājumu, kad atceros, cik neveikli viņa ieradās manā kabinetā.
– Anastasija Stīla. Es studēju angļu literatūru Vankūveras universitātē kopā ar Keitu, tas ir, Ketrīnu, nē, Kevanas jaunkundzi.
Tātad viņa ir kautrīga un viņai patīk lasīt. Meitene izskatās atbilstoši – slikti ģērbusies, paslēpusi trauslo augumu zem bezveidīga džempera, taisniem, brūniem svārkiem un praktiskiem zābakiem. Vai viņai nav nekādas stila izjūtas? Viņa nervozējot aplūko manu kabinetu, un es uzjautrināts pamanu, ka viņa skatās visur, tikai ne uz mani.
Kā šī jaunā sieviete var būt žurnāliste? Viņas raksturā nav itin nekā pašapzinīga. Viņa ir apjukusi, bikla… pakļāvīga. Šīs nepiedienīgās domas samulsināts, es papurinu galvu un prātoju, vai pirmais iespaids ir ticams. Es atbildu, ka visu saprotu, un piedāvāju apsēsties. Meitene vērīgi nopēta gleznas pie kabineta sienām. Man nav ne jausmas, kāpēc es gribu izskaidrot to izcelsmi. – Tas ir vietējā mākslinieka Troutona darbs.
– Gleznas ir brīnišķīgas. Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu, – viņa sapņaini nosaka, iegrimusi Troutona izsmalcinātajā, rūpīgi izstrādātajā mākslā. Viņai ir smalks profils, uzrauts deguns, mīkstas, pilnīgas lūpas, un ar šiem vārdiem viņa pauž manas izjūtas. “Parastais kļūst par izcilo.” Tas ir trāpīgs novērojums. Stīlas jaunkundze ir gudra.
Es piekrītu un ieinteresēts vēroju, kā viņas āda atkal koši pietvīkst. Apsēdies meitenei pretī, es cenšos apvaldīt domas. No lielās somas viņa izņem saburzītas papīra lapas un diktofonu. Meitene rīkojas neveikli un divas reizes nomet aparātu uz mana Bauhaus kafijas galdiņa. Ir acīmredzams, ka viņa nekad nav kaut ko tamlīdzīgu darījusi, bet man kāda neizskaidrojama iemesla dēļ tas šķiet uzjautrinoši. Parasti šāda neveiklība mani kaitinātu, bet tagad es slēpju smaidu aiz rādītājpirksta un apvaldu vēlmi pats sagatavot diktofonu darbam.
Kamēr meitene mokās, apjūkot arvien vairāk, es sāku domāt, ka man izdotos uzlabot viņas pirkstu veiklību ar jātnieka pātagas palīdzību. Ja to izmanto prasmīgi, var savaldīt pat tramīgākās būtnes. Es sagrozos krēslā. Viņa palūkojas uz mani un iekožas pilnīgajā apakšlūpā.
Sasodīts! Kā es nepamanīju, cik kārdinoša ir šī mute?
– At… atvainojiet, – viņa izstoma. – Neesmu pieradusi pie šādām sarunām.
Redzu, mazā, bet šobrīd man ir pilnīgi vienalga, jo nevaru atraut skatienu no tavas mutes.
– Nesteidzieties, Stīlas jaunkundze, laika pietiek. – Man vajag vēl mirkli, lai apspiestu savas nevaldāmās domas.
Izbeidz, Grej. Tūlīt pat.
– Vai neiebildīsiet, ja es ierakstīšu jūsu atbildes? – viņa jautā, atklāti un gaidpilni uzlūkojot mani.
Es tik tikko apvaldu smieklus. – Jūs uzdodat šo jautājumu pēc tam, kad esat tik ilgi pūlējusies ap diktofonu?
Viņa samirkšķina acis, un tajās uz brīdi pavīd apjukums.
Mani pārņem neierasta vainas apziņa.
Beidz uzvesties kā neģēlis, Grej. – Nē, man nav iebildumu. – Negribu justies atbildīgs par šo sejas izteiksmi.
– Vai Keita, tas ir, vai Kevanas jaunkundze paskaidroja, kam intervija domāta?
– Jā. Tā tiks publicēta izlaidumam veltītajā studentu avīzes numurā, jo es ceremonijas laikā izsniegšu diplomus. – Man nav ne jausmas, kāpēc es tam piekritu. Sems no sabiedrisko attiecību nodaļas apgalvoja, ka universitātes vides zinātņu fakultātei nepieciešama publicitāte, lai piesaistītu papildu finansējumu mana dāvinājuma apmērā, un Sems ir gatavs uz visu, lai pievērstu preses uzmanību.
Stīlas jaunkundze atkal samirkšķina acis, it kā viņai tas būtu jaunums, un šķiet mani nosodām. Vai tiešām viņa nav sagatavojusies šai intervijai? To vajadzēja zināt. Šī doma mani atvēsina. Tas ir… nepatīkami. Es gaidu kaut ko vairāk no cilvēka, kurš piesavinās manu laiku.
– Labi. Man jāuzdod jums daži jautājumi, Greja kungs. – Viņa atglauž aiz auss matu šķipsnu, un es aizmirstu savu sapīkumu.
– Mani tas nepārsteidz, – es dzēlīgi attraucu. Lai meitene pamokās! Viņa paklausīgi sagrozās krēslā, bet iztaisno muguru un atliec šauros plecus. Meitene ir gatava darbam. Viņa pieliecas, nospiež ieraksta pogu diktofonā un sarauc pieri, ielūkojoties saburzītajās piezīmēs.
– Jums izdevies izveidot iespaidīgu biznesa impēriju, kaut gan esat vēl ļoti jauns. Kam esat pateicību parādā par gūtajiem panākumiem?
Viņa noteikti ir spējīga uz kaut ko labāku. Cik neinteresants jautājums! Ne grama oriģinalitātes. Tas liek vilties. Es sniedzu viņai ierasto atbildi par īpašiem cilvēkiem, kas strādā manā labā, kam es uzticos, cik iespējams, un dāsni maksāju… un tā tālāk. Bet patiesībā, Stīlas jaunkundze, viss ir ļoti vienkārši: es esmu ģeniāls uzņēmējs. Man tas ir tikpat viegli kā elpot. Pirkt slikti pārvaldītas, grūtībā nokļuvušas kompānijas un tās uzlabot, dažas paturēt, bet neglābjami sabojātajām atņemt īpašumus un pārdot tam, kurš sola vairāk. Tikai jāsaskata atšķirības starp tām, un šajā jautājumā viss vienmēr atkarīgs no vadītājiem. Lai gūtu panākumus uzņēmējdarbībā, nepieciešami prasmīgi cilvēki, un es tos protu novērtēt veiksmīgāk nekā daudzi citi.
– Varbūt jums gluži vienkārši veicies, – viņa klusi nosaka.
Veicies? Mani pārņem dusmu trīsas. Kā viņa uzdrošinās? Meitene izskatās bikla un klusa, bet šis jautājums? Neviens nav atļāvies ieminēties, ka man ir veicies. Es smagi strādāju, vedu cilvēkus sev līdzi, uzmanīgi vēroju un noraidu viņu lēmumus, ja tas nepieciešams, vai arī viņus atlaižu. Lūk, ko es daru, un man tas padodas. Nekādas saistības ar veiksmi! Nu labi. Es nolemju palepoties ar savu erudīciju un citēju uzņēmēju, ko vienmēr esmu cienījis:
– Ļaužu izaugsme un pilnveidošanās ir vadoņa augstākais aicinājums.
– Jūs runājat kā cilvēks, kurš grib pār visiem valdīt, – viņa pavisam nopietni atbild.
Sasodīts! Varbūt viņa tiešām ieskatās manā dvēselē.
“Pavēlnieks” ir mans otrais vārds, mīlulīt.
Es salti uzlūkoju viņu, cerot iedvest bailes. – Jā, Stīlas jaunkundze, es uzņemos vadību visās situācijās. – Un man gribētos to uzņemties šeit, tūlīt pat, pakļaujot viņu.
Meitenes sejā atkal parādās pievilcīgais tvīkums, un viņa iekožas lūpā. Es turpinu runāt, cenšoties nedomāt par šo muti. – Turklāt milzīgu varu iespējams iegūt, pārliecinot sevi, ka esi dzimis, lai valdītu pār itin visu sev apkārt.
– Vai jūs uzskatāt, ka jums pieder milzīga vara? – viņa klusā, samtainā balsī jautā, bet vienlaikus sarauc smalko uzaci, paužot nosodījumu. Vai viņa tīši cenšas mani izprovocēt? Kas mani kaitina? Viņas jautājumi, attieksme vai arī neatvairāmā pievilcība? Manas dusmas pieņemas spēkā.
– Manā labā strādā vairāk nekā četrdesmit tūkstoši darbinieku, Stīlas jaunkundze. Šī apziņa man sniedz atbildības izjūtu. Ja vēlaties, varat to dēvēt par varas apziņu. Ja es nolemtu, ka telekomunikāciju nozare mani vairs neinteresē, un pārdotu savu uzņēmumu, jau pēc mēneša divdesmit tūkstošiem cilvēku vajadzētu domāt, kā segt hipotēkas maksājumus.
To dzirdot, viņa paver muti. Tas jau man patīk labāk.
Klausies vien, mazā. Es pamazām atgūstu līdzsvaru.
– Vai