ko mēs runājām, Stīlas jaunkundze?
– Es nevēlos jūs lieki aizkavēt.
Nu nē, mazā. Tagad ir mana kārta. Gribu zināt, vai aiz šīs skaistās sejas meklējami kādi noslēpumi.
– Man gribētos kaut ko uzzināt par jums. Domāju, ka tas būtu taisnīgi. – Es atliecos atpakaļ un pielieku pirkstus pie lūpām. Viņa paskatās uz manu muti un norij siekalas. Tāpat kā visas pārējās. Patīkami apzināties, ka viņa sajūt manu pievilcību.
– Nav nekā daudz, ko zināt, – viņa saka, atkal piesarkstot.
Es viņu biedēju. – Kādi ir jūsu plāni pēc universitātes pabeigšanas?
– Vēl neesmu neko izlēmusi, Greja kungs. Pagaidām tikai vēlos nokārtot visus pārbaudījumus.
– Mums ir lieliska praktikantu programma.
Kāpēc es to pateicu? Tas ir pret noteikumiem, Grej. Nekad nedrāzt padotās… Bet es šo meiteni nedrāžu.
Viņa šķiet pārsteigta un atkal iekožas lūpā. Kāpēc tas tā uzbudina?
– Paldies, es to paturēšu prātā, – viņa atbild. – Kaut gan nedomāju, ka es te iederētos.
– Kāpēc? – es jautāju. Kas kaiš manai kompānijai?
– Tas ir acīmredzams, vai ne?
– Man ne. – Meitenes atbilde mani mulsina. Viņa atkal ir apjukusi un sniedzas pēc diktofona.
Velns, viņa tūlīt aizies! Es cenšos atcerēties, kas man paredzēts pēcpusdienā; nekas tāds, ko nevar atlikt. – Vai vēlaties, lai jums parādu biroju?
– Jūs noteikti esat ļoti aizņemts, Greja kungs, un man jābrauc mājās. Ceļš ir garš.
– Jūs brauksiet uz Vankūveru ar mašīnu? – Es palūkojos pa logu. Jābrauc tiešām būs ilgi, un ārā līst. Tādos apstākļos nevajadzētu sēsties pie stūres, bet es nevaru viņai to aizliegt. Šī doma mani aizkaitina. – Uzmanieties! – Mana balss izskan bargāk, nekā domāju. Viņa neveikli satver diktofonu. Meitene vēlas pamest manu kabinetu, un es pārsteigts saprotu, ka negribu laist viņu prom.
– Vai noskaidrojāt visu, kas jums nepieciešams? – es jautāju. Tas ir vāji slēpts mēģinājums viņu aizkavēt.
– Pateicos par interviju, Greja kungs.
– Pateicos jums, – es atbildu un runāju patiesi, jo jau sen neesmu tā aizrāvies ar kādu cilvēku. To apjaušot, man kļūst nelāgi. Viņa pieceļas, un es sniedzu roku, alkstot viņai pieskarties.
– Uz redzēšanos, Stīlas jaunkundze, – es klusi nosaku, un viņa satver manu plaukstu. Jā, es vēlos nopērt un iegūt šo meiteni savā rotaļu istabā. Viņa būs sasieta un kvēlos iekārē. Būšu viņai vajadzīgs, viņa man uzticēsies… Es noriju siekalas.
Nemaz neceri, Grej.
– Greja kungs. – Viņa pamāj un strauji, pārāk strauji, atrauj roku.
Nevaru pieļaut, lai viņa aiziet. Ir acīmredzams, ka viņa izmisīgi vēlas tikt prom. Tas mani kaitina, tomēr brīdī, kad atveru kabineta durvis, rodas iedvesma.
– Tikai vēlos pārliecināties, ka jūs spēsiet iziet ārā, – es pajokoju.
Meitene sakniebj lūpas. – Ļoti laipni, Greja kungs, – viņa atcērt.
Stīlas jaunkundze prot kost pretī! Es smaidu, kamēr viņa iziet no kabineta, un sekoju viņai. Andrea un Olīvija pārsteigtas lūkojas uz mani. Jā, jā, es tikai pavadu meiteni līdz liftam.
– Vai jums bija mētelis?
– Tikai žakete.
Es uzmetu izteiksmīgu skatienu Olīvijai, un viņa nekavējoties pielec kājās, steidzoties pēc tumši zilas žaketes. Kad viņa sniedz to man, viņas lūpās rotājas tikpat pieglaimīgs smaids kā vienmēr. Olīvija mani neizturami kaitina, nemitīgi sajūsminoties par manu ārieni.
Hmm, žakete ir apdilusi un lēta. Anastasijai Stīlas jaunkundzei vajadzētu ģērbties labāk. Es turu žaketi, lai palīdzētu viņai apģērbties. Kad uzvelku to pār viņas trauslajiem pleciem, es pieskaros ādai uz skausta. To sajūtot, viņa sastingst un nobāl.
Jā! Viņa izjūt manu pievilcību. Šī apziņa sagādā milzu baudu. Es lieliem soļiem pieeju pie lifta un nospiežu pogu, kamēr viņa stāv man blakus, nervozi mīņādamās.
Es varētu panākt, lai viņa sastingst.
Durvis atveras, viņa iesteidzas iekšā un pievēršas man. Meitene ir pat vairāk nekā pievilcīga. Es teiktu, ka viņa ir skaista.
– Anastasija, – es atvadoties nosaku.
– Kristjen, – viņa klusi atbild. Un durvis aizveras, bet mans vārds vēl virmo gaisā starp mums. Tas izklausās dīvains un svešāds, bet sasodīti seksīgs.
Man jāuzzina par šo meiteni kaut kas vairāk.
– Andrea! – es asi uzsaucu, atgriezies kabinetā. – Savieno mani ar Velču.
Kamēr sēžu pie galda un gaidu zvanu, es vēroju gleznas pie kabineta sienas un atceros Stīlas jaunkundzes vārdus. “Parastais tajās kļūst par kaut ko izcilu.” To varētu attiecināt arī uz viņu.
Telefons iezvanās. – Velča kungs jau gaida.
– Savieno mūs.
– Labi, Greja kungs.
– Velč, man vajadzīga informācija par kādu dzīves gājumu.
SESTDIENA, 2011. GADA 14. MAIJS
Dzimusi: 1989. gada 10. septembrī Montesano, Vašingtonas štatā
Adrese: Zaļā iela 114, dz. 7, Heivenhaita, Vankūvera
Mobilā tel. nr.: 3609594352
Personas kods: 987654320
Banka: Velsfargo banka, Vankūvera, konta nr. 309362, konta saturs: 683,16 $
Nodarbošanās: studente Vankūveras Mākslas un zinātņu koledžā, specialitāte – angļu literatūra
Vidējā atzīme: 4,0
Vidējā izglītība: Montesano vidusskola
Eksāmenu rezultāti: 2150
Darbavieta: Kleitona saimniecības preču veikals, Vankūveras iela, Portlenda (pusslodze)
Tēvs: Frenklins E. Lamberts, dzimis 1969. gada 1. septembrī, miris 1989. gada 11. septembrī
Māte: Karla Meja Vilksa-Edamsa, dzimusi 1970. gada 18. jūlijā. Precējusies: 1. Frenks Lemberts: 1989. gada 1. martā, atraitne 1989. gada 11. septembrī; 2. Reimonds Stīls: 1990. gada 6. jūnijā, šķīrusies 2006. gada 12. jūlijā; 3. Stīvens M. Mortons: 2006. gada 16. augustā, šķīrusies 2007. gada 31. janvārī; 4. Bobs Edamss: 2009. gada 6. aprīlī
Politiskā pārliecība: nav noskaidrota
Reliģiskā pārliecība: nav noskaidrota
Seksuālā orientācija: nav zināma
Attiecības: pašreiz nav liecību
Jau simto reizi pārlasu kopsavilkumu, ko saņēmu pirms divām dienām, un meklēju kādu ieskatu noslēpumainās Anastasijas