ietekmēju tāpat, kā viņa mani. Varbūt…
– Virvi.
– Nāciet šurp. – Viņa iet uz priekšu, un man atkal ir iespēja aplūkot glīto dibenu.
– Kāda virve jums vajadzīga? Mēs piedāvājam sintētisko un dabisko šķiedru… pinumu… plastmasas kabeļus…
Velns, izbeidz! Es klusībā iestenos, cenšoties atvairīt iztēles ainu, kurā viņa piesieta karājas manā rotaļu istabā.
– Piecus jardus dabiskās šķiedras virves, lūdzu. – Tā ir raupjāka un vairāk berž, ja cenšas atbrīvoties, tāpēc parasti izvēlos to.
Meitenes pirksti dreb, bet viņa prasmīgi nomēra piecus jardus. Izņēmusi no kabatas nazi, viņa ar strauju žestu pārcērt virvi, glīti to saritina un sasien. Apbrīnojami.
– Vai bērnībā bijāt gaidu organizācijā?
– Nodarbības grupās nav manā gaumē, Greja kungs.
– Kas ir tavā gaumē, Anastasija? – Es vēroju, kā izplešas viņas acu zīlītes. Jā!
– Grāmatas, – viņa atbild.
– Kādas grāmatas?
– Nu, pavisam parastas. Klasiskie romāni. Pārsvarā angļu literatūra.
Angļu literatūra? Droši vien Brontē un Ostina. Romantika, sirdis un ziedi. Tas nav labi.
– Vai jums vajadzīgs vēl kaut kas?
– Nezinu. Ko jūs ieteiktu? – Vēlos redzēt, kā viņa reaģēs. – Cilvēkam, kurš pats nodarbojas ar mājas remontu? – viņa pārsteigta jautā.
Man gribas skaļi smieties. Nē, mazā, remonts nav manā gaumē. Es pamāju, apslāpējot jautrību. Viņa pārlaiž skatienu manam augumam, un es saspringstu. Viņa mani pēta!
– Kombinezonu, – viņa izgrūž.
Tik negaidītus vārdus neesmu dzirdējis kopš viņas jautājuma par homoseksualitāti.
– Lai jūs nenotraipītu drēbes. – Viņa norāda uz maniem džinsiem.
Nespēju iekost mēlē. – Es varētu tās novilkt.
– Emm… – Viņa nosarkst kā biete un iedur skatienu grīdā. Es par viņu apžēlojos. – Es nopirkšu kombinezonu. Negribu sabojāt savas dārgās drēbes. – Viņa klusēdama pagriežas un steidzas uz priekšu, un es sekoju pa viņas vilinošajām pēdām.
– Vai vēlaties vēl kaut ko? – meitene aizelsusies jautā, sniedzot man zilu kombinezonu. Viņa ir nokaunējusies un vēl joprojām skatās uz grīdu. Jēzus, ko viņa ar mani dara?
– Kā veicas ar rakstu avīzei? – es jautāju, cerot, ka viņa nedaudz nomierināsies.
Viņa paceļ skatienu un atvieglota pasmaida. Beidzot.
– Ar to nodarbojas Ketrīna, mana dzīvokļa biedrene. Viņa ir ļoti apmierināta, tikai bēdājas, ka pati nevarēja jūs intervēt.
Tas ir garākais teikums no viņas mutes kopš mūsu pirmās tikšanās, un viņa runā par kādu citu, nevis sevi. Interesanti.
Pirms pagūstu kaut ko piebilst, viņa turpina: – Vienīgais, kā trūkst Keitai, ir oriģinālas fotogrāfijas.
Neatlaidīgā Kevanas jaunkundze vēlas fotogrāfijas. Pozēti attēli? To es spēju. Varēšu pavadīt vairāk laika ar valdzinošo Stīlas jaunkundzi.
– Kādi attēli viņai vajadzīgi?
Viņa brīdi lūkojas uz mani, pirms apjukusi papurina galvu, jo nezina, ko atbildēt.
– Nu, es esmu pieejams. Varbūt rīt…? – Varu palikt Portlendā. Strādāt viesnīcā. Iespējams, “Hītmenā”. Vajadzēs atsaukt Teiloru, lai viņš atved klēpjdatoru un drēbes. Vai arī Eljotu… ja vien viņš nav kādā svešā gultā – kā parasti nedēļas nogalēs.
– Jūs būtu ar mieru piedalīties fotosesijā? – Viņa nespēj apvaldīt pārsteigumu. Es pamāju. Jā, gribu pavadīt laiku ar tevi…
Tikai mieru, Grej.
– Keita būs sajūsmināta, ja vien atradīsim fotogrāfu. – Meitene pasmaida, un viņas seja atplaukst kā skaidras debesis rītausmā. Man aizraujas elpa.
– Dodiet man ziņu par rītdienu. – Izvelku maku no džinsu aizmugurējās kabatas. – Lūk, mana vizītkarte. Uz tās ir mobilā telefona numurs. Zvaniet pirms desmitiem rītā. – Un, ja viņa to nedarīs, es atgriezīšos Sietlā un aizmirsīšu šo muļķīgo izgājienu.
Šī doma ir nomācoša.
– Labi. – Viņa turpina smaidīt.
– Ana! – Mēs abi pagriežamies, jo pie plaukta tālākā gala nostājies jauns vīrietis, ģērbies vienkāršās, bet elegantās dizaineru drēbēs. Viņš alkaini pēta Anastasiju Stīlu. Kas tas par ākstu?
– Atvainojiet uz mirkli, Greja kungs. – Viņa tuvojas jauneklim, un neģēlis ierauj viņu ciešā gorillas skāvienā. Man asinis sastingst dzīslās. Tā ir instinktīva reakcija.
Novāc no viņas savas draņķa ķetnas!
Es savelku plaukstas dūrēs un tikai mazliet nomierinos, kad redzu, ka viņa neatbild uz apskāvienu.
Abi čukstus sarunājas. Varbūt Velčs kļūdījies. Varbūt šis ir viņas draugs. Pēc vecuma viņš būtu piemērots, turklāt nespēj atraut alkatīgo skatienu no Anastasijas. Viņš brīdi tur meiteni izstieptas rokas attālumā, nopēta un apskauj ap pleciem. Tas izskatās pēc nevērīga žesta, bet es zinu, ka viņš apliecina savas īpašumtiesības un brīdina, lai netuvojos.
Anastasija šķiet samulsusi un mīņājas.
Velns! Jāiet prom. Esmu kļūdījies. Viņa ir kopā ar šo puisi. Bet viņa vēl kaut ko pasaka un atkāpjas, pieskaras viņa rokai, nevis plaukstai, un nopurina to. Kļūst skaidrs, ka viņi nav tuvi.
Ļoti labi.
– Pol, šis ir Kristjens Grejs. Greja kungs, šis ir Pols Kleitons, veikala īpašnieka brālis. – Anastasija veltī man neizprotamu skatienu un turpina: – Mēs esam pazīstami, kopš sāku šeit strādāt, kaut gan reti tiekamies. Viņš nupat atgriezies no Prinstonas, kur studē biznesa vadību. – Viņa runā pārāk ātri un daudz; manuprāt, viņa cenšas paskaidrot, ka abi nav kopā. Priekšnieka brālis, nevis draugs. Mani pārņem atvieglojums, turklāt tik spējš, ka es saraucu pieri. Šī sieviete jau paguvusi iecirst manī savus nagus.
– Kleitona kungs. – Es tīši runāju salti.
– Greja kungs. – Viņa rokasspiediens ir tikpat ļengans kā mati. Stulbenis. – Vai jūs esat tas Kristjens Grejs, kuram pieder “Greja korporācija”?
Jā, tas esmu es, muļķi.
Nepaiet ne mirklis, līdz viņš jau atmetis naidīgumu un kļuvis pieglaimīgs.
– Vareni! Vai varu jums kaut kā palīdzēt?
– Anastasija jau visu paveikusi, Kleitona kungs. Viņa ir ļoti izpalīdzīga. – Atšujies!
– Lieliski! – viņš jūsmo, zibinot baltos zobus. – Uz redzi vēlāk, Ana.
– Protams, Pol, – viņa nosaka, un puisis aiziet tālāk. Es vēroju viņu nozūdam.
– Vai vēlaties kaut ko citu, Greja kungs?
– Tikai šīs mantas, – es atbildu. Velns, vairs nav laika, un es vēl joprojām nezinu, vai mēs atkal tiksimies. Jānoskaidro,