turpināja ceļu līdz kāpņu apakšai un tālāk pa ēdamistabas durvīm.
– Lūk! Augšā ir. – Nensija, izskatīdamās ļoti spirgta, sēdēja pie galda, uz kura atradās tējas tase un Viktorijas kūkas gabals. Viņai iepretī, lejot tēju no viņu labākās sudraba tējkannas, sēdēja viņu amerikāņu kaimiņš, Džons Krāmers. Viņš arī izskatījās sakopts un veselīgs. Viņa acis bija tikpat spīdīgas kā kastaņi, kurus Greisa ar Tilliju bija vākusi parkā pagājušajā rudenī.
– Augstais dievs! – Greisa savilka kokvilnas mājastērpu ciešāk. Viņai gribējās sarauties un paslēpties aiz šī aizsega.
– Apburoši, – noteica Nensija.
– Priecājos jūs atkal satikt, mis Rezerforda!
– Sauciet viņu par Greisu, – sacīja Nensija. – “Mis Rezerforda” viņai vienmēr ir likusies dīvaina un vecmeitīga. Vai tā nav, mās?
– Piedošanu. Es… Atvainojiet. – Greisa pagriezās uz durvju pusi.
Taču Krāmers piestūma šķīvi pie tuvākā tukšā krēsla ar vārdiem: – Kūka ir ļoti laba. Un te ir pārāk daudz diviem cilvēkiem.
– Ak, paldies! Taču es katrā laikā varu to nobaudīt vēlāk. Man ir visai… – Greisa pagriezās pret Nensiju. – Vai esmu palaidusi garām brokastis?
Nensija sarauca uzacis. – Mīļā, pulkstenis ir gandrīz trīs.
– Ak. – Tas izskaidroja Tillijas nicīgo attieksmi, kad Greisa bija pieminējusi viņu svētdienas rīta “vienošanos”. Izsalkums guva virsroku pār viņas neērtību, tiekot pieķertai rītakleitā. Un jebkurā gadījumā Nensija jau bija skaidri pieteikusi savas tiesības uz Džonu Krāmeru. Tad kāda tam nozīme, ja Greisa izskatījās pēc grausta? – Nu tad es varētu ieēst kādu kūkas gabaliņu.
Tas bija Krāmers, kurš viņai nogrieza gabalu, un Krāmers, kurš piepildīja viņas tējas tasi. To darot, viņš nopilināja ar tēju balto galdautu un, nomurminājis atvainošanos, izsteidzās ārā, lai sameklētu kaut ko, ar ko to saslaucīt.
– Nu, tas ir interesanti. – Greisa nokoda kumosu no kūkas. – Ne katru rītu es tevi atrodu te vaļojamies ar neiedomājami izskatīgu vīrieti. Izskatās, ka viņš te jūtas kā savējais.
Nensija sarauca pieri. – Viņš atnāca, lai palūkotos, kā klājas Fēliksam. Ceru, ka tu neliksi man kaunēties.
– Es lai liktu tev kaunēties? Ja kādam te vajadzētu kaunēties, tad tikai man. Pati redzi, pēc kā es izskatos!
– Patiešām. – Nensija saknieba lūpas kā vienmēr, kad bija dusmīga. – Cikos tu atgriezies?
– Ak, es nezinu. Vai tam ir kāda nozīme?
Krāmers atgriezās ar dvieli un bez kādas jēgas izberzēja izlieto tēju.
– Neraizējies par to, Džon, – sacīja Nensija. – To tik un tā vajadzēja mazgāt. – Tie bija meli.
– Nu labi. – Uzsmaidīdams vienai un otrai māsai, viņš atkal apsēdās savā vietā.
– Tad kur jūs vakar vakarā bijāt, Greisa?
– Royal kafejnīcā un “Harmonijas alā”. – Greisai nācās nopūlēties, lai nedomātu par savu izskatu. Likās dīvaini atkāpties malā, lai ļautu Nensijai pirmajai pieteikt savas pretenzijas uz kādu vīrieti. Tomēr tā bija pareiza rīcība. Cenzdamās to sev iestāstīt, Greisa dzirdēja sevi pļāpājam par pagājušo vakaru. – Pēc tam bija ballīte mākslinieka darbnīcā Blūmsberijā. Briesmīgas gleznas, taču visai pieklājīgs džezs gramofonā un samērā interesanta mītiska dieva statuja ar ragiem un sešām rokām. Patiesībā no tās sanāca visai labs pakaramais. Pēc tam daži no mums devās uz Haidparku. Tam bija kāds noteikts iemesls, taču es vairs nespēju atcerēties, kāds. Jādomā, ka aukstajā dienas gaismā tas tāpat liksies nebūtisks, vai ne? – Viņa uzrunāja Nensiju. – Burvīga kūka, mās. Vai tu pati to izcepi, vai arī tas ir Ednas ražojums?
– To atnesa Džons.
– Cik mīļi no jūsu puses, Džon!
– Ak, ko nu, – noteica Krāmers. – Ir jauki, ja ir draudzīgi kaimiņi, ar kuriem tajā dalīties. Es tik bieži esmu viens pats savā mājā, ka jau sāku raizēties, vai nebūšu zaudējis spēju risināt sarunas. Un, vaļsirdīgi runājot, mana saimniecības vadītāja cep tik daudz, ka es jau esmu sācis apsvērt iespēju aizbultēt krāsni.
Ārpusē skaņu kakofonija kļuva skaļāka.
– Tad jūs strādājat mājās? – Greisa apjautājās. – Ar ko jūs nodarbojaties?
– Esmu žurnālists. New York Times korespondents Anglijā, taču dažreiz šo un to uzrakstu arī citiem izdevumiem. Tas ir mans blakus darbs.
– Cik aizraujoši. Vai esat iecerējis palikt Londonā ilgu laiku?
– Es nezinu. Palikšu tik ilgi, kamēr man būs interesanti. Greisa malkoja tēju un atļāvās ieskatīties viņam acīs.
– Vai jūs te atrodat daudz interesanta?
– Pagaidām jā. – Viņa skatiens kļuva ciešāks. Greisai likās, ka viņš lasa tās domas.
– Bet nākotnē… kas lai to zina?
– Un jūsu draugs no Savojas viesnīcas? Vai viņš šķiet interesants?
Izskatījās, ka Nensija vēlas kaut ko teikt, taču tad priekšnamā atskanēja kliedzieni un spiedzieni, kas liecināja par vardarbības uzliesmojumu četrgadīgo meiteņu starpā. Atvainojusies viņa piecēlās un devās ārā, lai nodibinātu kārtību.
Palikuši divatā, Krāmers un Greisa uzlūkoja viens otru pāri galdam. Protams, Greisai nevajadzēja to pieminēt, taču viņa nespēja noturēties. Patiesi, tas bija pārāk intriģējoši. Viņa bija prātojusi par to, kas saista Krāmeru ar Sātanu un kāpēc viņš tā reaģēja, kad uzradās Krāmers. Tagad likās, ka tam varētu būt kāds sakars ar žurnālistiku. Tas Greisā izraisīja vēl lielāku interesi par to, kas varētu būt viņas Sātans…
– Ko jūs īsti zināt? – Krāmers klusītēm apjautājās.
Greisa viņu uzlūkoja. Apsvēra situāciju. – Visu.
To izdzirdējis, viņš šķita nomierināmies. – Par to es ļoti šaubos. – Tad viņš piecēlās kājās. – Bija patīkami jūs abas satikt, taču nu man ir jāiet. Man līdz pulksten pieciem ir jāpabeidz raksts.
Viņš pasniedzās pēc durvju roktura un tad pavilcinājās, palūkodamies uz Greisu.
– Es jūsu vietā turētos no viņa tālāk.
– Kāpēc?
Krāmers paraustīja plecus. – Ja jau jūs tāpat visu zināt, man tas nav jāpaskaidro.
Vēlāk, kad bērni bija gultās un Ketrina ar savu draudzeni Klementīni bija iekārtojušās pie ēdamistabas galda, lai spēlētu kārtis, Greisa pierunāja Nensiju doties vakara pastaigā kopā ar viņu pa klusajām Hempstedas ieliņām un tad ievilināja viņu “Mitrā”. Nensija, kura reti kad izgāja no mājas bez bērniem, sākumā nevēlējās nekur doties, taču tad šī iespēja likās viņu iepriecinām.
– Tā. – Greisa novietoja uz galdiņa divas putojošas džina kokteiļa glāzes. Viņas paģiras bija veiksmīgi izvējojušās – un galu galā dzirkstošiem dzērieniem vajadzēja iedarboties uzmundrinoši, vai ne? Jebkurā gadījumā deguns likās dīvaini jutīgs. Viņa skaidri sajuta telpā valdošo smaržu. Tā bija šķebinoša, mikla smaka. Ar alu piesūcies paklājs, kas nekad netika kārtīgi iztīrīts. Slapja suņa spalva.
– Man vajadzētu tevi brīdināt… – Nensija iedzēra pirmo malku. –