– Beidziet. Jūs neinteresē visa tā miglas pūšana acīs, vai ne? Jūs no manis gribat ko citu.
– Patiešām? Un ko es no jums varētu gribēt?
– Jūs gribat tikt iepazīta. Patiesi iepazīta.
– Ak tā. Un man likās, ka jūs pateiksiet kaut ko interesantu.
O’Konels viegli iesmējās, tad ielika mutē liellopu gaļas gabalu un sāka to košļāt. Greisa vēroja viņa muti. Domāja par viņa muti. Par to, kā tā varētu garšot.
– Pēc “Vīzijas” publicēšanas viņš kļuva mazliet neprātīgs, – pusdienu laikā Carlton restorānā ēdot piparotu mencu, sacīja Mārgarita. – Visa tā nauda. Jūs jau zināt, kā mēdz notikt. (It kā kāda no viņām to varētu zināt, Greisa domāja, bakstīdama savītušos salātus.)
– Automašīnas. Sievietes. Ballītes. Kautiņi. Viņu allaž izmeta no viesnīcām. Viņam aizliedza rādīties nelielā Pensilvānijas pilsētiņā… man šķiet, tas varēja būt apmēram tūkstoš deviņi simti divdesmitajā gadā. Un vienreiz viņš tika apcietināts, Francijā. Kaut kur Rivjērā. Vispirms notika kautiņš ar restorāna īpašnieku. Dūru vicināšana, trauku plēšana. Pēc tam, kad izmeta viņu un viņa draugus laukā, viņš uzrāpās mugurā zirga statujai un sāka kliegt un dziedāt. Atteicās kāpt lejā. Beigās policijai nācās sadabūt saliekamāskāpnes un novilkt viņu lejā. Bez šaubām, viņš atpirkās no visām nepatikšanām.
– Bez šaubām.
– Tad vēl tur bija sieviete, vārdā… man šķiet, viņu sauca Henrieta. Tovasar Francijā viņa bija kopā ar O’Konelu. Viņa bija precējusies – šķiet, ar senatoru, ja es pareizi atceros. Tas bija liels skandāls. Viņa bija prototips Helēnai Dohertijai “Ellē un Helēnā”, viņa trešajā romānā. Vai jūs esat to lasījusi?
– Es esmu lasījusi tikai “Vīziju”, – teica Greisa. – Un kas notika ar Henrietu?
– Viņa atgriezās pie vīra, – sacīja Mārgarita. – Viņš par to krietni dabūja trūkties. Redziet, cilvēki viņu apskauda. Viņa naudas dēļ un arī dzīvesveida dēļ. Visa kā dēļ. Taču tad viņš noklusa.
Viņa bija nolocījusi savu piparoto mencu un tagad uzlūkoja desertu ratiņus. Greisa pasauca viesmīli, taču viņai bija vajadzīgs zināms laiks, lai izšķirtos starp krēma kūciņām, šokolādes torti un ābolu pīrāgu. Beigu beigās uzvarēja torte.
– Tu teici, ka viņš noklusa. Ko tas nozīmē?
– Tieši to arī nozīmē. Cilvēki apgalvoja, ka viņš esot izdedzis. Nu, avīzēs un tamlīdzīgi. “Nepaklausīgais dēls” un “Elle un Helēna” neguva lielus panākumus. To nevarēja ne salīdzināt ar “Vīziju”. Kritiķiem abas grāmatas neko īpaši nepatika, un tās netika pārdotas tik lielās tirāžās. Protams, man tās patika, taču es neesmu cilvēku vairums. Visi vēlējās, lai viņš uzrakstītu otru “Vīziju”. Varbūt beigās tas viņam sāka apnikt. Vai varbūt viņam beidzās nauda, to es nezinu. Taču viņš nozuda. Visi tie stāsti, pleiboju ķēmoša-
nās, tas viss bija pazudis. Neviens īsti nezina, ko viņš ir darījis šo pēdējo gadu laikā. Laiku pa laikam paklīst runas, ka viņš ir uzrakstījis ko jaunu. Visi to gaida. Cilvēki grib, lai viņš realizētu savu potenciālu un nāktu klajā ar kādu izcilu opusu. Mēs visi ceram, ka tieši ar to viņš ir nodarbojies. Un tad jūs to uzzināsiet. Jūs satiksieties ar viņu – aci pret aci!
Pēdējos piecus gadus pēc sava trešā romāna “Elle un Helēna” iznākšanas Deksters O’Konels ir bijis sev neraksturīgi kluss. Nekādu romānu, nekādu īso stāstu, pat ne rakstu vai grāmatu apskatu. Agrāk, gandrīz desmit gadu laikā, nepagāja ne nedēļa, lai O’Konels nepateiktu ko skaļu un spožu, un stilīgu kādā ievērojamā publikācijā. Nepagāja neviens mēnesis, lai netiktu saņemts kāds protests pret viņa “dēmoniskajiem” darbiem no Viskonsīnas māšu līgas vai Teksasas zudušo dēlu baznīcas, vai kādas citas aptaurētas organizācijas.
Daži ir nosprieduši, ka viņš ir izrakstījies, iztukšots un nošļucis un šobrīd balsta savas vārgās rokas pret bāru kādā lētā franču viesnīcā, atcerēdamies savu zaudēto spožumu. Citi bija viņu ieslodzījuši jumtistabiņā, kur viņš sacer izcilu daiļdarbu klostera noslēgtībā, varbūt pat sizdams galvu pret galdu brīžos, kad nenāk iedvesma, šī neaptveramā burvju enerģija, kas agrāk padarījusi viņam rakstīšanu tikpat vieglu kā smiešanās.
Un te nu viņš ir. Ēd ceptu liellopu gaļu kopā ar jūsu pazemīgo kalponi. Viņš izstaro apmierinātību un bezrūpību. Viņa rokas netrīc. Viņš nepavisam neatgādina cilvēku, kurš ir “atgriezies no bezdibeņa malas”. Bet vai viņš iečukstēskaut vārdu manā gaidpilnajā ausī par to, ko visu šo laiku darījis? Kā tad, gaidi ar maisu!
“Jā, es rakstu romānu,” viņš negribīgi nosaka pēc tam, kad esmu laidusi darbā krietnu valdzinājuma devu, lai viņu pierunātu un apburtu (un varat man ticēt, ka es protu būt apburoša). “Nē, tas nav pabeigts. Taču es to pabeigšu – iespējams, pēc dažiem mēnešiem. Esmu te ieradies, lai strādātu pie nodaļas, kuras darbība norisinās Londonā. Iespējams, to varētu nosaukt par “Vīzijas” turpinājumu, lai gan vārds “turpinājums” nav īsti precīzs. Šie tēli no manis neatkāpās. Stenlijs tika pie dažiem sirmiem matiem reizē ar mani.” (Tikai neģībstiet, meitenes! Es nepamanīju nevienu sirmu matu viņam uz galvas un esmu pārliecināta, ka to izteikti zeltainais tonis nav radies no krāsu pudelītes. Uzskatīsim šo atsauci uz novecošanu par tēlainu izteicienu.) “Un Veronika ir tikusi pie zināma slīpējuma un pozas, kas raksturīga mazliet vecākām, bet vēl aizvien skaistām sievietēm. Viņas viltīgās palaidnības ir kļuvušas daudz izsvērtākas. Jautājums ir par to, vai zem šī asā spožuma un gudrības ir palicis arī kas maigs. Tas mani aizrāva Veronikas tēlā.”
Viņš apgalvo, ka šis laiks viņam bijis vajadzīgs, lai sagatavotos pastāstīt vēl kaut ko par Stenliju un Veroniku. Šim stāstam vajadzējis nobriest viņa galvā, kamēr viņa paša dzīvesstāsts turpinājās. Tie abi brieduši kopā ar viņu, taču nācies pagaidīt, līdz viņš iegūst jaunu perspektīvu uz to abu un savas personiskās pieredzes rēķina. Tagad, pēc visa šī laika, pēc sliktā puiša uzvedības un klusēšanas viņš beidzot ir gatavs sniegt mums grāmatu, kuru esam gaidījuši tik ilgu laiku.
Laba sarkanvīna pudele paveica savu parasto darbu, un Greisa juta, ka sāk atslābināties. Kad viņi bija tikuši līdz armanjakam, viņa jutās pavisam nepiespiesta un krietni pļāpīga. Viņa tam stāstīja, ka vīrieši romānos ir daudz pievilcīgāki par vīriešiem uz lielā ekrāna.
– Redziet, viņus ierobežo realitāte. – Viņa norādīja visapkārt, novēcinādama savu cigarešu iemuti. – Lasot grāmatu, galveno varoni iespējams iztēloties pēc savas patikas. Viņu var izveidot atbilstoši savai personiskajai gaumei. Kinokamera cenšas pārveidot aktieri par varoni, taču tās iespējas ir ierobežotas. Es varu pagatavot pīrāgu no miltiem, olām, cukura un sviesta, taču nespēšu pagatavot ideālu franču radziņu, lai kā es censtos.
– Un jums garšo radziņi, kā tas ir labi zināms regulāriem jūsu slejas lasītājiem. – Kuš, kuš! – Vēl viens plašs žests ar cigaretes iemuti. – Es vēl neesmu beigusi. Pēc gada vai diviem visi aktieri runās. Tad pat viņu balsis neliks darboties iztēlei. Tas padarīs viņus vēl parastākus.
– Vai jūs domājat, ka tās iedzīvosies? Skaņu filmas?
– Nu bet protams! – Greisa atbildēja. – Pieminiet manus vārdus. Un paskatieties uz karjerām, kuras izgāzīsies ar skaļu blīkšķi. Skaņu filmas prasīs pavisam citu tēlošanas manieri. Nākotnes lielās zvaigznes būs mūsu labākie angļu teātra aktieri, gan jūs redzēsiet.
– Jūs esat visu izdomājusi, vai ne? –