tā nokarenākās vietas. Taču acīmredzamā slaidā un atlētiskā varenība nebija uzvalka nopelns, to es jums, meitenes, varu apgalvot.
Es teiktu, ka šis konkrētais augums ir galarezultāts visiem tiem sporta veidiem, kurus viņi piekopj Amerikas koledžās (O’Konels ir mācījies Jeilā). Arī īsam, taču fiziski nogurdinošam dienesta laikam medicīniskās palīdzības korpusā kara laikā (jā, viņš bija viens no tiem, kuri ieradās Eiropā visai agri, lai cīnītos līdzās mūsu puišiem) un veselīgai dienvidštatu audzināšanai, pie kuras piederēja mājās gatavots ēdiens ar tādiem nosaukumiem kā “auzu putraimu putra” un “jaunās kukurūzas un pupiņu sautējums”, un “viltotais zaķis” (lai cik negaršīgi tie izklausās, tajos neapšaubāmi kaut kam jābūt).
Nedrīkst nepieminēt arī viņa seju: lūpu vieglo savilkšanos smaidā, romieša cienīgos smalkos vaigu kaulus un degunu, gaišo matu koķeto nepaklausību, zilo acu skaidro un vēso gudrību: tās nevēlas lūkoties jūsējās, ja vien jūs necenšaties visiem spēkiem izvairīties no to vērīgā skatiena. Nelaime tikai tāda, ka man īpaši nepatīk izskatīgi vīrieši. Es viņiem neuzticos ne tik, cik melns aiz naga.
Viņš sēdēja pie vislabākā stūra galdiņa – tā paša, pie kura bija sēdējis tovakar, kad Greisa viņu pirmoreiz ieraudzīja. Viņa to pamanīja dažas sekundes pirms tam, kad vīrie-
tis pacēla galvu un ieraudzīja Greisu. Tās bija tikai nedaudzas sekundes, taču Greisai ar tām pietika, lai saņemtos un savilktu seju pietiekami vēsā izteiksmē. Pietika, lai dotu viņai priekšrocības šajā atklāsmes mirklī – lai brīdī, kad vīrietis paceltu galvu, tas būtu viņš, nevis Greisa, kurš likās iztrūcies, lai arī pavisam mazu drusciņu.
– Mis Griezne! – Viņš piecēlās, satvēra Greisas plaukstu un to noskūpstīja tik galanti, ka Greisai šis žests šķita pārspīlēts, un tad turpināja tur stāvēt, nopētot viņu neslēpti vīrišķīgā manierē, kas radīja Greisā pamatīgu mulsumu. Viņas kleita – vaļīgs šifona tērps ar ziedu rakstu, gandrīz nemanāmi caurspīdīgs, lai uzsvērtu vienkāršo balto zīda kārtu apakšā, – bija pārāk vieglprātīga šim gadījumam. Ja Greisai būtu atlicis laiks aizbraukt uz mājām pārģērbties, viņa būtu uzvilkusi savu melno Chanel kostīmu un aplikusi ap kaklu stikla pērlīšu krelles.
– Labvakar, O’Konela kungs. Jādomā, ka man vajadzētu justies glaimotai par visu šo izlikšanos?
– Gribat teikt, ka tā nav?
Greisa apsēdās, un viņš darīja to pašu.
– Jūs esat iemanījies radīt situāciju, kurā akcents ir likts tikai uz jums un man ir jākļūst sīkai un pakalpīgai. Kāpēc lai tas man glaimotu?
– Nu, tā ir viena iespēja, kā to uzlūkot. Varbūt es vienkārši gribēju jūs vēlreiz satikt. Vai jūs man tagad atklāsiet savu īsto vārdu?
Neatbildot viņa sāka rakņāties somiņā, meklējot savu piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, un visbeidzot izvilka tos laukā ar plašu žestu.
– Nu labi. – Viņš nopūtās. – Bet vai šī cīnīšanās jums nešķiet mazliet nogurdinoša?
– Nabaga Deksters. Vai jūs esat briesmīgi noguris? – Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu.
Viņš papurināja galvu. – Mis Griezne, tā tas neies krastā.
– Nē?
– Nē. – Viņš pasniedzās pāri galdiņam un izņēma viņai no rokām piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.
Viesmīlis Džo, kurš bija pienācis, kamēr viņi sarunājās, stāvēja abiem līdzās.
– Labvakar, O’Konela kungs. Vai drīkstu atļauties jums ieteikt “šatobriānu”? Tas tiek pasniegts ar kartupeļiem un zaļajām pupiņām.
– Izklausās ideāli, – noteica O’Konels. – Un atnesiet mums pudeli sarkanvīna, labi, Džo? Pēc jūsu izvēles, tikai lai tas būtu patiesi labs.
– Atvainojiet, – sacīja Greisa. – Vai man tajā visā nav nekādas teikšanas?
– Nē. Jums jābūt sīkai un pakalpīgai, atceraties? Mēs ēdīsim vidēji izceptu steiku, Džo. Un vai jūs nebūtu tik laipns un nepaglabātu šos? – Viņš pasniedza Greisas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu.
– Un tagad, – viņš turpināja, kad viesmīlis bija aizgājis, – ja jūs man negribat atklāt savu vārdu, vai jūs man vismaz pastāstīsiet kaut ko interesantu par sevi?
– Piemēram, ko?
– Piemēram, kāda iemesla dēļ jūs neesat precējusies.
“Rakstnieki ir neglīti,” O’Konels paziņo, baudot sīkstu šatobriānu “Eifeļa tornī”. (Piedošanu, Stulika kungs, taču tas bija sīksts. Jūsu šefpavāram nevajadzētu sekot bien-cuit angļu tradīcijām un atkal pievērsties cuisine française. Kartupeļi, gluži pretēji, nebija izvārīti līdz galam. Tas ir piedodami attiecībā uz visiem citiem dārzeņiem, tikai ne kartupeļiem!) “Savos romānos mēs ar cilvēkiem darām nejaukas lietas,” O’Konels saka. “Mēs uzmanīgi viņus vērojam un tad iegrozām veidolos, kas atbilst mūsu mērķiem. Beigās viņi atgādina atspulgus atrakciju parka spoguļos. Rakstīšana ir nejauka nodarbošanās.”
Es viņam jautāju, vai tas attiecas arī uz Veroniku no “Vīzijas”, vai O’Konela pirmā un oriģinālā divdesmito gadu meitene ir bijusi briesmīgi sagrozīta versija par kādu viņam pazīstamu būtni.
“Bez šaubām,” viņš saka. “Viņa bija meitene, kurā es biju iemīlējies, – meitene, kura salauza manu sirdi. “Vīzijā” bija daudz vairāk kaislības nekā visā citā, ko esmu uzrakstījis. Tāpēc tas ir mans labākais romāns. Protams, tā bija briesmīga kaislība. Pat naids. Taču tik un tā kaislība.”
Es jautāju, kas notika ar meiteni, kura salauza viņa sirdi.
Viņš parausta plecus. “Tam vairs nav nozīmes.” To sakot, viņa seja izskatās drīzāk neglīta nekā glīta.
– Neticu, ka neviens nav jums to jautājis. – O’Konels uzdūra uz dakšiņas pupiņu pākstis, nepūlēdamies tās iepriekš sagriezt.
– Mani nesatrauc, vai jūs tam ticat vai ne. Tā ir patiesība. – Greisa nomocījās ar savu liellopu gaļas šķēli. Viņas mute bija briesmīgi izkaltusi par spīti izdzertajam vīnam. Viņa tik tikko spēja norīt kumosu un juta, ka nākas gremotun gremot gluži kā govij, ar malku vīna noskalojot katru ar pūlēm pievārēto kumosu. Viņai nepatika justies tik nervozai.
Izskatījās, ka O’Konels ir apņēmies noskaidrot šo jautājumu līdz galam. – Kādam taču ir jābūt. Un jūsu redaktors? Sedžviks, vai ne?
– Mēs esam tikai draugi.
– Vai jums šķiet, ka viņš arī tā domā?
– Es nezinu. Kamēr viņš patur savas jūtas pie sevis, man par to nav jādomā.
Smaids parādījās tikai O’Konela sejas apakšdaļā, atstājot acis neskartas.
– Neaizmirstiet, ka es esmu redzējis jūs kopā. Jums būtu vajadzējis dzirdēt, kā mainījās viņa balss, kad es teicu, ka vēlos, lai mani intervētu jūs.
– Nu, ja jums ir taisnība, tad viņam nav paveicies.
O’Konels uzdūra uz dakšiņas gabaliņu gaļas, taču tad turpināja sēdēt, turēdams dakšiņu rokā, piesaistot tai Greisas uzmanību. Uz mazā pirkstiņa viņam bija vienkāršs sudraba gredzens. Un zeltaini matiņi uz ādas.
– Jūs esat cietsirdīga sieviete, – viņš noteica. – Kas jūs padarījis tik cietsirdīgu?
– Bija kāds, kurš aizgāja